Esam tikuši līdz Bosnijai un Hercegovinai. Jau atkal – pirmais sastaptais cilvēks, degvielas uzpildes stacijas darbinieks, bija jauks, tātad tā ir laba zīme. Arī pēdējās trīs dienas Horvātijā mums pagāja labā zīmē ar prieku par sirsnīgiem tautiešiem.
Tātad vienā no slinkajām dienām (arvien biežāk atļaujamies nekustēties, jo esam pamanījušies pamatīgi nogurt) Harijs nolēma uzrakstīt vēstuli tūrisma kompānijai „Impro”, pastāstot, ka rakstām blogu, ceļojam apkārt un ļoti vēlamies atpūsties, tādā veidā domājot, varbūt kompānijai ir kāda brīva, neaizpildīta naktsmītnes vieta. Harija vēstule bija uzrunājusi kompāniju un jau nākamajā dienā saņēmām zvanu. Uzņēmuma pārstāve Anda vaicāja, vai mūs interesētu padzīvoties kompleksā pie Adrijas jūras, kas atrodas pavisam netālu no neaprakstāmi skaistas pilsēteles Trogiras un dažu desmitu kilometru attālumā no Splitas. Jā! Mēs gribam, ļoti, ļoti gribam!
Vienojāmies par 23.-26.jūniju un tas nozīmē, ka, pirmkārt, varēsim kārtīgi nolīgot un, otrkārt, nosvinēt otro mēnesi, kopš esam prom no mājām. Un vēl arī astoņus mēnešus, kopš dzīvojam ar vienu uzvārdu.
Vieta, kurā apmetāmies, saucas „Vranjica Belvedere” – liels tūrisma komplekss Adrijas jūras krastā, kur ceļotājiem pieejamas gan kempingu vietas, gan moduļu mājiņas, gan apartamenti ar terasīti pirmajā stāvā vai balkonu otrajā stāvā.
Mēs tikām izmitināti apartamentu pirmajā stāvā! Juhū! Mums ir terase ar galdiņu un krēsliem. Skats uz Adrijas jūru, apkārt košumkrūmi, palmas un lavandas. Man pret šādām jāņuzālēm nudien nav nekas iebilstams!
Mūsu dzīvoklītis bija jauki aprīkots – kondicionētājs, duša, virtuve ar traukiem (tur bija pat siets, kas labi noderēja, izsijājot pankūkām paredzētos miltus), atpūtas stūrītis ar dīvānu, galdu un televizoru (to gan ne reizi neieslēdzām), guļamistaba ar sniegbaltu veļu un lielu ēdamgaldu, kur sasēst ģimenei (mēs gan ēdām uz terases).
Jau vairākas dienas pirms došanās uz Belvederi biju sasapņojusies, ka beidzot varēšu gatavot vietā, kur pa rokai ir tekošs ūdens. Rītā pirms ierašanās sapirkām kaudzi produktu, lai nosvinētu Jāņus un beidzot saēstos visu, kas šo divu mēnešu laikā bija sakārojies (Paldies, mamma Ilga, par svētku pabalstiņu). Pagatavoju tiešām kaudzi ēdienu – salātus, vistas zupu ar pašas vārītu buljonu, plānās pankūkas ar siltu vaniļas mērci, sviestā ceptus jaunos kartupeļus, glazētus burkānus, dažādas uzkodas un, protams, svētkiem paredzēto marinēto ruksi un vistas ekstremitātes. Visas trīs dienas tā arī pagāja, ik pa brīdim virinot ledusskapi.
Vēl pirms došanās uz Belvederi ar Hariju sapņojām, ka būtu ideāli, ja visas trīs dienas pieturētos pamatīgs karstums, jo tad mierīgi varēsim atveldzēties jūrā, kondicionētajā miteklī vai baseinā, kas atradās divu minūšu gājienā no mūsu dzīvesvietas, BET, izskatās, ka pasaulē darbojas vēl zinātniski nepierādīts fenomens – lai arī kurā pasaules malā nebūtu līgotājs, Līgo vakarā pavisam noteikti apmāksies un uzlīs vismaz simbolisks lietus. 23.jūnija dienā, kad ieradāmies, vēl bija karsts (nolēmām iet peldēties citas dienas, jo bija jāgatavojas svētku vakaram un jāsamazgā kaudze drēbju), taču vakarā pamatīgi apmācās un sāka ūjināt negants vējš. Svētku laika apstākļi pieturējās arī nākamajā dienā, tāpēc beidzot varējām nodoties iekrātajiem darbiem. Trešajā dienā svelme beidzot atgriezās, tāpēc devāmies uz pludmali un stundām nelīdām ārā no siltā, caurspīdīgā un sāļā Adrijas jūras ūdens.
Ar Hariju nospriedām, ka noteikti gribēsim tur kādreiz atgriezties. Piemēram, tad, kad mums būs bērni un šāda dulla ceļošana vairs nebūs tik vienkārši paveicama. Pirmkārt, man ļoti patika tās vietas gaisotne – ceļotāji ar kemperiem – tātad cilvēki, kas dzīvo savā transportlīdzeklī, apkārt novērojamie ģimeniskie rīti uz terasēm pie kopīga galda moduļu mājiņās vai apartamentos, labas izklaides iespējas – jūra, baseins, jampadrači bērniem un sporta nodarbības pieaugušajiem, iespēja doties tūrē ar laivu uz tuvējām saliņām, dažādas aktīvās atpūtas iespējas, restorāns, veikals, kur no rīta iegādāties svaigu maizi.
Dažu Horvātijā pavadīto nedēļu laikā pierādījās, ka horvāti ir ļoti jauki ļaudis ar patīkamu humora izjūtu (turklāt, lai arī kur tu nebūtu, visi runā vai vismaz saprot angļu valodu. Kā tā?), taču vienalga bijām ļoti iepriecināti par nenormāli smaidīgajiem kompleksa darbiniekiem. Man šķita, ka šitā smaidīt spējam tikai mēs, kas divus mēnešus nodzīvojuši mašīnā un beidzot tikuši civilizētā vidē, bet nē. Katru reizi, kad devāmies uz recepcijas mājiņas atpūtas telpu, lai pastrādātu un parakstītu, mūs sagaidīja saulainas dāmas, kas allaž apvaicājās, vai mums viss kārtībā un bija gatavas atbildēt uz visiem jautājumiem. Arī tad, kad atzināmies netīšām pastrādātā nedarbā par vienu sabojātu virtuves piederumu un vēlējāmies segt zaudējumu, darbiniece vienkārši noteica: „Nekas, nekas, tā gadās!”.
Šobrīd esam atgriezušies savā parastajā dzīvē, taču krietni tīrāki, atpūtušies un priecīgāki. Paldies „Impro” mīļajiem ļaudīm par iespēju tik burvīgi atpūsties, jūs taču esiet vieni riktīgi labi tautieši! Noteikti sūtiet savus ceļotājus uz Belvederi, esam droši, ka viņi būs apmierināti!
Ja visiem jau ir apnikuši mūsu sajūsmas spiedzieni katrā rakstā, atklāšu, ka pēdējās dienas ar Hariju aktīvi apkopojam lietas, kas mums šī ceļojuma laikā jau ir apnikušas. Iepublicēsim tuvākajās dienās.
Pa smuko. Būs man arī jāpamēģina viņiem aizrakstīt, lai piešķir kādu naktsmītni. Kas neriskē, tas nevinnē 🙂
Paldies par rakstu!
Tas tikai apstiprina, ka arī ceļojot, kas it kā ir atpūta no ikdienas pati par sevi, var nogurt. Novēroju to savos klejojumos pa Āziju. Bija tiešām dažreiz tādas dienas ar nosaukumu “besis” , kad neko negribējās darīt, kaut arī apkārt pilnīgi cita, neikdienišķa vide.
It kā no malas liekas, kā tad tā, bet par tieši šo raksta arī ceļotāja Zane savu taku aprakstos (http://kamzolis.com/2015/06/12/celot-prieks-un-bieds/)