Turcija, kā tu to dabūji gatavu?!?

Priekšlaicīgi aizmukām no Turcijas, lai ierastos Gruzijā, kur drīz satiksim sen neredzētus draugus un radus, mazliet atpūtīsimies no islāma un ar karotēm vēl pēdējo reizi šogad paēdīsim skābo krējumu. Pēdējā ierakstā vienā laidā sūrojos par nedienām Turcijā. Vispār jau arī tagad sūrotos, jo iepriekšējais bēdu ieraksts bija ļoti labi lasīts. Viena neliela problēma – šoreiz nav itin nekā, par ko sūroties. Nu, varbūt tikai par turku mākslu mūsu izlutināšanā.

Tiesa gan, pēc Ankaras šādas tādas ķibeles mums nācās piedzīvot – Harijs pazaudēja laulību gredzenu, bet es iekritu kanalizācijā un pirms dažām dienām arī noripoju no kalna. Tās var saukt par ķibelēm tikai tad, ja vēlamies būt ļoti piekasīgi, citādi – dzīves sīkumi.

Mūsu labā pieredze Turcijā sākās aptuveni 14 stundas pēc sūrā raksta publicēšanas – sēdēju kafejnīcā, dzēru turku tēju un pie manis pienāca veca, veca omīte, neko daudz neteica, tikai samīļoja, pasmaidīja, atsedzot savu glīto protēžu zobu rindu, un aiztenterēja tālāk. Tobrīd mana sirds it kā uz mirkli atkusa, taču ātri vien atguvu antiturcijas noskaņojumu, atgādinot sev: „Ak, tu, puņķa sirds, nemaz neuzdrošinies atmaigt! Esi modra! Turcija ir slikta valsts!”

Visi, kas baiļojas, ka Turcija ir nedroša, varu gan nomierināt – lai arī kur mēs nenomestos gulēt, katru otro dienu drīz vien klāt bija žandarmi, kas gribēja noskaidrot mūsu dīvainās naktsmītnes izvēli. Kā viņiem mūs izdodas atrast gan krūmos, gan, Stambulas gadījumā, izgāztuvē, joprojām neesmu sapratusi. Savukārt ja esam apmetušies apdzīvotā vietā, parasti mūs apciemo bariņš vietējo, noskaidro situāciju, noskaita visus svešvalodās zināmos vārdus, novēl labus sapņus un aiziet prom.

Divas reizes gan izvēlēto naktsvietu mums tika lūgts pamest – pirmo reizi jau pieminētajā izgāztuvē Stambulā, kur policisti paskaidroja, ka šeit mūs apdraudēs dzīvnieki. Apskatot sadzīves atkritumu klāstu, nācās vien noticēt – kurš gan nezina stāstus par bezkaunīgajiem vilkiem un lāčiem, kuri visu savu miskastes saturu milzīgā maisā atnes līdz šosejai un izmētā gar ceļmalu, par zaķiem, kas visur met tukšās plastmasas pudeles, nemaz nerunājot. Mēs, Cūkmena aktivitāšu paaudze, nolēmām tomēr prom nebraukt un, sastopoties ar ļaunajiem dzīvniekiem, kārtīgi tos nostrostēt. Bet nesatikām. Otrreiz pārvākties uz citu vietu mums nācās tieši manas mammas dzimšanas dienas svinību karstumā – sasmērējām maizes, atrāvām pudeli vīna, izdzērām pusi pudeles un policisti bija klāt, lika Harijam dzērumā sēsties pie stūres. Lai arī viņš bija nedaudz dusmīgs, toties palika dzīvs.

Padzīti no turku māju pagalma, devāmies uz degvielas uzpildes staciju, tur apmetāmies blakus diviem kartupeļu tirgotājiem, kuri arī posās uz čučumuižu. Pirms tam saņēmām dāvanā palielu kartupeli ar komentāru: „Patate, patate, patate!”. Aizgājām gulēt, priecājoties par kārtējo laipno turku (visus stāstus nejaudāšu izstāstīt, bet īsumā varu pateikt, ka viņi parasti mūs cienā ar tējām un baro ar saviem gardumiem).

Pamostoties no rīta, uzreiz uzliekam vārīties ūdeni, lai pēc dzestrās nakts tiktu pie silta dzēriena. Pamanīju, ka pamodies ir arī viens no kartupeļu vīriem, tāpēc šķiet tikai pieklājīgi aicināt viņu uz tēju. Saņemu apstiprinājumu uzaicinājumam un secinu, ka diemžēl visas krūzītes no mūsu ciemiņiem paredzētās servīzes šo 4,5 mēnešu laikā paguva izdarīt pašnāvību, tāpēc vīram izsniedzu mazāko no mūsu atlikušajām lielajām krūzēm (mazākā vienalga ir ļoti liela), un piedzīvoju kaunpilnus mirkļus – vīrs, ieraugot milzīgo krūzi ar zaļo tēju, sāk nelabi bubināt un šokēties. Ieraugot, ka arī mēs dzeram no zirgu spaiņiem, viņš sastingst, mazliet padomā un kāto uz degvielas uzpildes stacijas kafejnīcu, kur tiek pie normāla izmēra krūzēm. Divas izsniedz mums un vienu patur sev, lai mūsu dāvāto krūzi izmantotu par tējkannu, no kuras ik pa brīdim papildināt savas normālā izmēra krūzes saturu. Pēc tam domāju – ko tur brīnīties, kāda, diez, būtu francūža reakcija, ja es, ieraugot, ka viņš dzer vīnu, novietotu priekšā plati, kas sastāvētu no Holandes siera, Talsu rituļa un krēmsiera „Kārums”.

Izvazājušies pa laukiem, izbaudījuši vienkāršo ļaužu laipnību un vēlmi draudzēties, dodamies uz salīdzinoši lielu pilsētu Konju, jo mums jāsameklē normāls internets, kas Turcijā ir milzīga problēma, un jāuzraksta raksti. Protams, jāapskata arī Rūmī kaps un pravieša Muhameda bārdas rugāji. Es gan uzreiz bažījos, vai tik lielā pilsētā atkal nesāksies ziepes. Novietojam automašīnu un klīstam pa apkārtējām ēdināšanas un dzirdīšanas iestādēm, vaicājot: „wi-fi?”, līdz ieraugām, kā mūsdienās saka, hipsterīgu kafejnīcu. Tiekam ne tikai pie wi-fi un labas kafijas, bet arī vesela bara jaunu draugu. Mūsu draudzība sākās tā – kafejnīcas darbinieki ilgi dīdījās, līdz saņēmās mūs uzrunāt – gribēja zināt, kā mēs vispār viņus atradām, jo kafejnīca atrodas pilsētas nomalē, kur tūristi parasti neklaiņo. Tad nācās uzņemt pāris selfijus un apmainīties draudzības uzaicinājumiem „Facebook”. Tur jaunieši pamanīja, ka mums ir busiņš, tāpēc vedu viņus izrādīt mūsu iedzīvi. Vēlāk atnāca arī kafejnīcas saimnieki, padraudzējāmies un pafotografējāmies arī ar viņiem.

Nosēdējām līdz kafejnīcas slēgšanai un apsolījām, ka rīt noteikti nāksim vēl. Atnācām nākamajā dienā un pēc pilsētas apskates ieradāmies arī atvadīties. Ar trim draudzēšanās epizodēm bija gana, lai man būtu tik grūti no viņiem atvadīties! Pirms kāda laika ceļotāja Zane Eniņa bija aprakstījusi ilgstošās ceļošanas ēnas puses, kur bija arī pieminēta nemitīga atvadīšanās no ceļā sastaptajiem labajiem ļaudīm, un es nevaru viņai nepiekrist – esot ceļojumā, tiek ieslēgts piedzīvojumu režīms, apdomība un prātīgums atmests malā, un jauni cilvēki sirdī ielaisti jau pēc desmit pazīšanās minūtēm. Konjas kafejnīcas ļaudīm pietika vienu reizi uzsmaidīt, lai es viņus iemīlētu un vienmēr gribētu pie viņiem atgriezties. Mums braucot prom, arī viņi taisīja bēdīgas sejas, lēja mums uz muguras ūdeni, jo tā Konjā, ciemiņiem aizbraucot, dara, un uz atvadām iemācīja man siet lakatu, lai musulmaņu izpratnē piedienīgā izskatā varētu doties uz Irānas konsulātu. Konjā mana pret Turciju sasalusī sirds izkusa pavisam un nekad vairs nesasala. Tieši otrādi, turpināja kust, līdz pār manām lūpām plūda vārdi: „Turcija laikam ir mana šī ceļojuma mīļākā valsts.” Kā tas var būt?! Wtf, wtf, wtf! Turcija, kā tu to komentēsi?

Nākamā sirdi sildošā pieredze mūs piemeklēja kādā degvielas uzpildes stacijā ceļa malā, kur piestājām uzvārīt olu ziedu zupu, kas mums ļoti iepatikās Ķīnas ceļojuma laikā, un pie reizes uzcept dāvanā saņemto kartupeli. Saņēmām darbinieku uzaicinājumu izmantot viņu virtuvi trauku mazgāšanai. Kamēr Harijs mazgāja traukus, es uzsāku vakariņu gatavošanu, taču, ak, tavu bēdu, beidzās gāze! Ar gāzes balonu padusē dodamies pie vīriem uzpildīties, taču, izrādās, Turcijā citi gāzes balonu standarti un mūsu balonu viņi nevar uzpildīt, bet tiekam pie darbinieku gāzes balona, lai varētu pabeigt vakariņu gatavošanu. Kamēr zupa vēl vārās, dzeram cienastā saņemtās tējas un spriežam, kā lai atdara mūsu labdariem. Dot olu ziedu zupu? Atceros tējas pieredzi un baiļojos, ka zupa, kas faktiski sastāv no tomātiem, olām un sīpoliem (jums gan iesaku pagūglēt recepti un izmēģināt), novedīs mūs Turcijas kulinārijas tribunāla priekšā, tāpēc pateicības izteikšanai deleģējam dāvanā saņemto kartupeli, kam klāt piegriezti gurķi, tomāti, mērcītes un musulmaņu vidū iecienīta maize – somuns. Es gan esmu satraukusies, taču cenšos mierināt sevi – nē, pasaulē nav cilvēka, kam negaršotu kraukšķīgi sacepts, sasālīts un sapiparots kartupelis. Izskatās, ka viss ritējis gludi, jo saņemam atpakaļ tukšu šķīvi, verbālas pateicības un vēl vienu tējas tasi ar TRIM cukura graudiņiem.

Pēc tam abi spriežam, kā gan varam pateikties ceļā sastapties labajiem ļaudīm? Vazāt līdzi kravu Rīgas balzama? Dārgi un nelegāli, turklāt musulmaņiem dot alkoholu ir „No no”. Nodziedāt dziesmu? Nē, nevar spļaut dvēselē cilvēkam, kas tev vēlējis labu. Galu galā izdomājam, ka vajadzētu iegādāties „Polaroid” tipa fotoaparātu un dāvināt labajiem cilvēkiem kopīgu fotogrāfiju, lai vienmēr var atcerēties ceļotājus, kurus tik ļoti izdevies iepriecināt. Varbūt jums ir vēl kāda ideja?

Lēni un nesteidzīgi (Burtiski. Pāris simtus kilometru braucām deviņas stundas, jo GPS mūs ievilināja kalnos ar zemes ceļiem un nogruvumiem) nonākam Trabzonā – pilsētā Melnās jūras krastā, jo 1.septembrī pieteikta vizīte Irānas konsulātā vīzas pieteikuma iesniegšanai. Ierodamies dažas dienas ātrāk, pastaigājam pa pilsētu, izbaudām turku pirts priekus un atrodam vietu, kur pārlaist pirmo nakti netālu esošajā ciematā. Protams, drīz vien sanāk vietējie, saņemam atļauju palikšanai un dodamies pie miega.

No rīta pamostos pirmā un, lai netraucētu Harītim izgulēties, izlienu ārā skatīties filmu. Pēc neilga brīža piestāj automašīna, no tās izkāpj iepriekšējā vakarā sastaptais ciema iedzīvotājs, pasniedz kasti ar tikko novāktiem lazdu riekstiem un turku saldumiem, un aizbrauc tālāk. Pēc pusstundas ierodas kāds padzīvojis rakaris, kurš visādi mani mēģina pierunāt iet uz viņa kafejnīcu iedzert tēju, kamēr vīrs vēl nav pamodies. Atsaku, taču noticis neizbēgamais – vīrs ir pamodināts un pievienojas manam nesteidzīgajam rītam. Tā mēs kopīgi drīz sagaidām kungu, kurš  aicina turpmāk gulēt viņa mājas pagalmā, bet vēl pēc minūtēm 20 piestāj lepna automašīna, no kuras izkāpj divas skaistas turku pusaudzes. Meičas rauc degunu un rāj mūs par gulēšanu pie miskastes. Saņemam vēl vienu naktsmāju piedāvājumu. Priecājamies, jo, skat, par mums rūpējas teju viss ciemats!

Iepriekšējā vakarā manījām, ka ciematā ir balonu uzpildīšanas vieta, tāpēc dodamies meklēt gāzi, lai beidzot tiktu pie rīta kafijas (Turcijā kafejnīcās kafija pārsvarā ir sūdīga un maksā ap diviem eiro), taču tur mūsu aizdomas apstiprinās  – mūsu gāzes balonu Turcijā patiešām uzpildīt nav iespējams. Gāzes balonu vīri mirkli padomā un par nieka 20 lirām piešķir mums citu balonu! Pēc pateicību izteikšanas braucam prom, taču mūs nostopē kāds vārgulīgs opītis. Vīriņš pielasījis mums pilnu maisu plūmju, ko iedot līdzi. Nu, viss! Turcija, es tevi mīlu!

Pēdējo nakti pirms Irānas konsulāta gan nolemjam pārlaist citur, jo mums kaut kā neērti no tādas sirsnības un uzmanības. Atrodam citu vietu blakus kādai necilai kafejnīcai, ar tur sēdošajiem vīriem sarunājam, ka paliksim šeit pa nakti, pirms gulētiešanas vēl pagatavojam vakariņas un cenšamies laicīgi likties uz auss, jo rīt taču šausmīgi agri jāceļas – 7 no rīta! (Šobrīd jūs neapmierināti pukstat, vai ne?).

Laicīga aiziešana gulēt neiet tik gludi, kā cerēts, jo atkal pamanījāmies salaist mašīnā odus. Es nezinu kā jūs, bet es nespēju gulēt, ja man kož odi. Sāku ar viņiem runāt. Sākumā lietoju vārdus, kas man vispār nedara godu, bet tad atceros, ka visvienkāršākais veids, kā panākt savu taisnību, ir būt laipnam, jo kurš gan atrisina problēmu, draudot ar „Bez tabu” un sakariem policijā. Vēršos pie miega traucētājiem ar uzrunu: „Mīļie odiņi, lūdzu, beidziet!”. Nelīdz. Ieslēdzu datoru un vienkārši skatos filmas, jo zinu, atskanot pirmajam azānam pirms 5 no rīta, odi pazūd. Kāds entomologs varbūt var paskaidrot, kur viņi paliek? Man ir dažas versijas, kas, visticamāk, neatbilst patiesībai, bet: viņi aiziet uz mošeju lūgties, jo azāns taču atskanēja, nomirst vai vienkārši pēc nenormāla kodiena visas nakts garumā pārnāk mājās pie dusmīgajām sievām. Kā ir?

No rīta pamostamies ar milzīgām grūtībām, izveļamies no automašīnas, uzvārām kafiju, taču drīz vien klāt ir necilās kafejnīcas šefs, kurš, salicis kopā plaukstas, skatās uz mums ar vislaimīgāko skatienu pasaulē. Tāds brīnums! Viņa sētā ārzemnieki guļ! Izskatās, ka šis fakts viņu ir ļoti iepriecinājis, jo viņš mēģina mūs pierunāt atkal iet gulēt. Mēs ar visām rokām par, bet, ai, tās Irānas vīzas! Nekas, apsolām šonakt atkal ierasties un atkal pagulēt viņam par prieku. Atvadāmies un dodamies uz Irānas konsulātu. Pirms tam smuki sapucējamies – Harijs uzvelk garās bikses, es apsienu divus lakatus, lai būtu droša, ka nerēgojas neviens matiņš. Aizejam uz konsulātu un, kā jau klusībā bijām gaidījuši, saņemam atteikumu. Redziet, izrādās, ka mūsu taktika visu nokārtot laicīgi, bijusi ļoti nepareiza. Viss sākās ar Pakistānas vīzu Polijā, kuru saņēmām aprīļa beigās ar derīguma termiņu līdz jūlija beigām. Tālāk nesaņēmām Indijas vīzu, jo nevarējām uzrādīt derīgu Pakistānas vīzu. Tagad nesaņēmām Irānas vīzu, jo iegādātais ielūguma numurs tomēr bija derīgs vienu mēnesi, lai gan ar aģentūru sarunājām, ka tas būs aktīvs, sākot no 1.septembra.

Pēc Irānas vīzas atteikuma sapratām, ka no Turcijas mums vairs neko nevajag, it kā varētu palikt un vienkārši atpūsties, bet, ziniet, Turcija ir šerpa kundze, ar raksturu. Kamēr tā vēl nav pārdomājusi, ka mūs mīl, nolemjam mukt uz Gruziju. Lēmums bijis pareizs, jo par Turciju mums tagad tikai mīļas un labas atmiņas un aģentūra, kas izsniedz ielūguma numurus, iespējams, piekritīs bez papildus samaksas izsniegt jaunu, ko varēsim uzrādīt Irānas vēstniecībā Tbilisi. Draugi, ja jūs nolemjat doties ilgstošā ceļojumā, nekārtojiet vīzas laicīgi, pietiks tikai ar to, ka ievāksiet gana daudz informācijas par vīzas saņemšanas procesu. Ai, bet vecīti, kuram solījām atkal nākt gulēt, tomēr piečakarējām…

P.S. Iepriekšējā rakstā vaicāju, vai man dot Turcijai otro iespēju. Paldies, ka ieteicāt dot!