Tūrists vai ceļotājs? Uzmanības centrā un perifērijā

Sēžu Albānijas pilsētā Škodrā kādā nelielā hostelī, ir pienācis vakars, saule beidzot notinusies, un esmu uz lieveņa. Man blakus sēž valoniete, tālāk britu puišelis blenž vienā punktā. Hosteļa līdzīpašnieks Džeisons izklājis uz pakāpiena segu, atgūlies un skaļi krāc. Neviens pārāk nealkst pļāpāt, jo visi šeit esošie ceļo jau krietnu laiku un pavisam noteikti ir pamanījušies izrunāt muti pilnīgi sausu. Valoniete, piemēram, no Beļģijas atminusies ar divriteni. Ļaudis tā mēdz darīt, bet ar viņas braucamrīku daudzi pat nebāztos ārā no pilsētas. Šis vakars rosina fantazēt, jo es skatos uz saviem hosteļa biedriem un nevaru saprast – ir vai nav romantiska ilgstošā ceļošana, klīšana pa pasauli un gultu mainīšana katru otro dienu.

Ceļotāju vidū ir modīgi būt tur, kur citu tūristu nav. Daži principiāli nevēlas sevi saukt par tūristiem, citi spītējas un neiet uz populāriem apskates objektiem. Ikviens tūrists (vai ceļotājs, kā jums labāk tīk, mīļie draugi) alkst pēc unikālas pieredzes un saskarsmes ar vietējiem, bet šodien esmu laimīga būt tur, kur nevienam nešķietu uzmanības cienīga.

Man patīk sēdēt un prātot, kāpēc šie cilvēki ir šeit. Kāpēc Džeisons guļ uz grīdas pie hosteļa durvīm, nevis dzīvo Lielbritānijā. Kāpēc valoniete izdomāja, ka sagrabējis divritenis būs labākais veids, kā apceļot pasauli. Kāpēc britu puika jau divas stundas truli blenž vienā punktā. Kāpēc viņa draugs, mūsu istabas biedrs, šodien neiegāja dušā. Lai arī cik ļoti nešķistu, ka ceļošana ir pozitīvu emocionālu pārdzīvojumu radīšanas rīks, man tomēr šķiet, ka mūs visus vieno kāda sāpe un vilšanās. Tomēr kā ir patiesībā, es nekad neuzzināšu, jo nekad nevienam to nepajautāšu.

Mūsu dienas Albānijā iesākās jautri. Šķiet, visai pasaulei jau esmu pasūdzējusies par pārāk dullo karstumu, kas, spriežot pēc laika prognozēm, nemaz negrasās atkāpties. Tieši otrādi – nedēļas otrajā pusē pat plāno pieņemties spēkā. Par laimi, gandrīz katru dienu izdodas atrast pa peldvietai, lai gan dižā veldze sakarsušajā ūdenī tāpat nesanāk. Nekas, labāk tā.

O, pamanījos aizmigt un nepabeigt domu. Škodrā aususi jauna, līdz nelabumam karsta diena.

Tātad vienu rītu uzreiz pēc pamošanās devāmies uz Škodras ezeru. Pēc rīta kafijas un brokastu melones nolēmām doties peldēt. Nezinu, kā tas notika, bet Harijs pamatīgi atpalika, tāpēc attapos ezera vidū kopā ar baru albāņu pusaudžu. Sākumā apmainījāmies dažādām pieklājības frāzēm, protams, nācās skaidrot, no kuras valsts nāku, vai tā ir bagāta, cik man ir gadu un kāda ir mana profesija. Tālāk pusaudži nolēma, ka būs ļoti normāli, ja viņi sāks mani aptaustīt. Kamēr viens glāstīja manu tetovējumu, otrs nira zem ūdens, lai paskatītos uz mani no apakšas. Tālāk man nācās izlaist savus matus, jo, ak, kāda likteņa sakritība, 15 gadus vecais tīnis ir frizieris, kurš labprāt uztaisītu man jaunu sasuku! Frizieris, kurš sapņo kļūt par televīzijas seju, starp citu, ir arī grima mākslinieks, tāpēc saņēmu piedāvājumu tikt pie skaistām lūpām.

It kā jau jautri, taču vienā brīdī sāku kļūt nervoza. Pirmkārt, Harijs joprojām šiverējās krastā aptuveni 30 metru attālumā no vietas, kur biju es. Otrkārt, tīņiem piebiedrojās arī pieauguši albāņu tēvaiņi, treškārt, visā ezerā biju vienīgā sieviešu dzimtes pārstāve.

Nākamais produktīvās komunikācijas stafeti pārņēma kāds albāņu vīrs, kurš ņēma par tulku vienu no tīņiem un, spriežot pēc puišeļu spurdzieniem un spiedzieniem, veltīja man dažādus romantiskus (es tā gribētu domāt) komplimentus.

Par laimi, beidzot ieradās arī Harijs un, ko tur daudz liegties, viņa frizūra tomēr ir iespaidīgāka, tāpēc 15 gadus vecais vizuālā tēla mākslinieks sāka pratināt viņu. Nonāca līdz tam, ka jaunietis vēlējās saņemt dāvanu – vienu Harija „matu desiņu”, tāpēc Harijam nācās sniegt vienkāršus anatomiskus skaidrojumus par to, ka mati parasti ir piestiprināti cilvēka galvai un nav jau tā, ka tos ir tik viegli uzdāvināt, ja stāvi vienās peldbiksēs ezera vidū.

Pēc veldzes ezerā apskatījām pilsētu un secinājām, ka tā ir izmirusi. Pilns ar restorāniem, kafejnīcām, ātro uzkodu ēstuvēm. Vienīgie cilvēki – šo iestāžu darbinieki, vienīgie ēdāji – Harītis un Karinka. Mums gan priekšā liels uzdevums – atrast vietu, kur par labvēļu naudu ieturēt vakariņas par godu trīs mūsu prombūtnes mēnešiem, un beigās mums tas izdevās necerēti labi – uz kāda vēsturiska tilta satikām trīs vāciešus un viņu gidu. Vārds pa vārdam līdz nonācām līdz idejai, ka laba vakariņu vieta varētu būt vāciešu gida viesu nams. Arī cena šķita necerēti laba – trīs eiro no cilvēka.

Tā mēs nonācām pie Floriana. Vakariņās tika celta zupa, sviestā un garšaugos cepti kartupeļi, svaigi kautas cūkas liesumiņi, baklažāni, sautēti pipari, salāti, svaigais kazas siers un maize. Mūsu svētku vakariņas izskatījās pēc desmit cilvēku banketa, bet nē, tas viss bija mums par runātajiem trīs eiro no cilvēka. Vakara gaitā svinību galdā uzradās arī vīns, sarunas ar Florianu, un neliela joku apmaiņas sesija ar iereibušajiem vāciešiem. Galu galā Florians nolēma, ka mums jāpaliek viņa viesu namā bez maksas. Protams, spirinājāmies pretī, ka automašīnā gulēt jau nav nekāda vaina, turklāt mums jau bija paredzēta palikšana hostelī nākamajā dienā, lai samazgātu veļu un kaut ko parakstītu, bet nē. Florians saka, ka jāpaliek. Tā mēs tikām pie nakts viņa viesu namā. Un, kā izrādās, arī hostelis, kurā veicām rezervāciju, pieder viņam un Džeisonam!

Hostelis ir vienkārši burvīgs! Džeisons, fizikas profesors, caurām dienām šiverējas, gatavo visiem brokastis un vakariņas, uztur tīrību un rūpējas par viesu labsajūtu. Tieši tāpēc mēs nespējām atturēties no kārdinājuma palikt vēl vienu nakti. Žēl tikai, ka mūsu istabas biedrs nemīl mazgāties, haha.

Rīt tad dodamies uz Tirānu. Tālāk – Maķedonija.

P.S. Lai arī kā tev nešķistu, ka esi cilvēks ar daudzmaz plašu kulināro redzesloku, ja nāc no Latvijas, pienāks brīdis, kad tev sakārosies rasols! Mums šovakar vakariņās tik vien kā „old fashioned british chips” ar veģetāro čili, saka Džeisons.