Nu, lūk, vakar, 25. aprīlī, kā plānots, tiešām pametām dzimteni ar plānu atgriezties ne ātrāk kā pēc gada un aizceļot līdz Indonēzijai, pa ceļam paviesojoties vēl apmēram 25 citās valstīs. Mūsu lielākais sapnis patiešām sāk piepildīties un emocijas līst pāri malām.
Daudzas jo daudzas lietas, protams, kaut kā bija atlikušās līdz pēdējam brīdim, līdz ar to pietrūka laika sarēķināt, ko ņemt līdzi un no kā atbrīvoties, ko paglabāt pie mammītes līdz atgriešanās laikam, tāpēc paņēmām līdzi VISU. Pārkrāmējām savu busiņu līdz malām, atstājot vien mazu stūrīti gulēšanai.
Tuvākie draugi ieradās mūs izvadīt, visām dāmām acīs mīļuma asaras, tā it kā mēs dotos karā, nevis medusgadā. Neliegšos, lai gan īstiem vīriem tā nepieklājas, arī pats ļāvu pāris as’rām noritēt. Mani mīļumi laikam ir tas, kas pietrūks visvisvisvairāk.
Zinu, zinu, iepriekš solījām baigi rakstīt par gatavošanos un ko tik vēl ne, bet solītais nemaz makā neiekrita. Tā sanāk, ka tādiem veciem kungiem kā mēs tomēr gribas par visu padomāt, visu laicīgi jau sagatavot, saplānot, un tas prasa milzu resursus, kas kopā ar maizes darbā un miegā pavadītajām stundām aizņem visu diennakti. Tagad, kad, cerams, būs vairāk brīva laika, esmu apņēmies lēnām visu atmiņā pārkārtot un dalīties informācijā par dažām lietām, kas sagādāja vislielākās problēmas, jo informācija par tām ir grūti atrodama – kazi, kādam noder savu ceļojumu plānošanā. Pastāstīšu un parādīšu, kā esam iekārtojuši savu namu uz riteņiem, un kādu aprīkojumu ņemam līdzi.
