Uzdzīve Ramadāna laikā un pirmais nopietnais „piz**c, cik viss ir slikti!”

Esam Bosnijas un Hercegovinas (BiH) galvaspilsētā Sarajevā. Šobrīd ir Ramadāns – islāma kalendāra devītais mēnesis, kad islāmticīgie dienas gaišajā laikā atturas no visiem miesas priekiem, arī ēšanas un dzeršanas. Man vienmēr šķitis, ka neēdis cilvēks ir dusmīgs cilvēks (varbūt tieši tāpēc vairākās pasaules valstīs, satiekot paziņu, parasti apvaicājas „vai tu jau esi ēdis?” mums tik ierastā „kā iet?” vietā), bet pagaidām gandrīz neko neparastu neesmu manījusi.

Bosnijā un Hercegovinā sadzīvo trīs tautas – bosnieši (musulmaņi), serbi (pareizticīgie) un horvāti (katoļi). Nezinu, vai sadzīvo ir precīzākais apzīmējums, īpaši, ja ņem vērā šīs valsts pavisam neseno vēsturi, bet kaut kā dzīvo. Vismaz vairs nekaujas, nesit viens otru nost, un nedemolē savu zemi. Dzirdējām gan stāstus par cilvēkiem Mostarā – daži horvāti nekad nav šķērsojuši tiltu, kas ved uz pilsētas otro daļu, jo tur dzīvo musulmaņi, „tie melnie”.

Izskatās, ka mums labi paveicies, jo, no vienas puses, varam novērot, kā norit Ramadāns zemē, kur mīt liels skaits musulmaņu, no otras, to varam darīt sekulārā valstī. Tas nozīmē, ka mierīgi varam publiski dzert un ēst, nebaidoties aizskart islāmticīgo reliģiskās jūtas (sākumā gan sedzos ar lakatu, bet nav jau īsti nozīmes, jo vietējās serbu un horvātu meičas mierīgi pusplikas slāj gar mošejām).

Tātad sestdien ierodamies Mostarā, kas daudzviet tiek nosaukta par skaistāko pilsētu visā BiH (It kā jau varētu saukt par Bosniju, bet tad Hercegovina apvainosies, tāpēc lai iet BiH), nopērkam pudeli dzirkstošā vīna, jo jānosvin Harija māsas Inetas izdošana vīram, un piesēžam pie upītes. Mums apkārt stiepjas minareti, no kuriem atskan aicinājumi uz lūgšanu, kalni un vecais tilts (patiesībā galīgi jauns, jo īstais vecais kara laikā ticis nopostīts).

Es sākumā mazliet nīdu, ka baidos dzert alkoholu publiskā vietā Ramadāna laikā, bet tad paveros apkārt un saprotu – šeit ir normāla sestdiena, šeit dzer visi – mazas meitenes superīsos šortiņos, jauni puiši, hipiju pāris ar suni, daži ārzemnieki. Tikai tad, kad vakara pastaigā ierodas musulmaņu ģimene, mazliet noslēpju pudeli. Vispār jūtos dīvaini te tā sēdēt ar atvērtu pudeli, īpaši, kad sāk skanēt minaretu skaļruņi. Līdz šim vienīgās musulmaņu valstis, kurās esam bijuši, ir Turcija un Maroka. Lai arī viņi tur sen pieraduši pie tūristu izgājieniem, nekad neatļāvāmies publiski lietot alkoholu, bet, nu, labi, šķiet, tā ir bosniešu cena, kas jāmaksā, ja grib dzīvot mierīgi etniski un reliģiski neviengabalainā valstī.

Tā mēs sēžam pie upītes, dzeram dzirkstošo vīnu un ēdam lētos persikus (40 centi par 700 gramiem!), kad pēkšņi pamanām puisi ar mugursomu. Līdz šim esam dzīvojuši diezgan savrupi, jo naudas taupīšanas nolūkos hosteļos nepaliekam. Vienīgie sastaptie ceļotāji bijuši stopētāji, kurus paķērām līdzi. Spriežam, kā lai iepazīstamies, jo iedzertais alkohols jau ir atraisījis mēli, taču puisis atnāk pats un palūdz pasargāt mugursomu, kamēr viņš upē izmazgās drēbes. Beigās izrādās, ka mūsu sastaptais ceļotājs ir Injigo no Bilbao Spānijā. Tā mūsu imaginārajā svinību galdā uzrodas arī alus divlitrene. Injigo internetā sačatojies arī ar citiem ceļotājiem, tāpēc drīz vien ierodas vāciete Megana (tāds vārds, jo mamma ir no Lielbritānijas) un kalifornietis Skots. Pēc tam atnāk arī nīderlandietis un ziemeļīrs. Pasēžam, papļāpājam, padzeram un dodamies gulēt. Forši, beidzot pārmaiņas mūsu divvientulībā. Nopriecājamies, jo izskatās, ka BiH ir visai populārs galamērķis jauniešiem ar mugursomām un kāri uz stopēšanu. Vienlaikus esam arī šokā, jo pirmo reizi ceļojuma laikā mājās ejam pusdivos naktī! Ārprāts, mēs taču esam šausmīgi veci!

Iepriekšējā vakarā Injigo kartē atzīmējām mūsu busiņa atrašanās vietu un uzaicinājām brokastīs. Viņš mūs atrada un ieradās! Aicinājām arī pārnakšņot uz priekšējā sēdekļa, kuru arī var pārtaisīt par diezgan normālu guļvietu, bet viņš izvēlējās palikt teltī pie upītes. Pabrokastojām, padzērām kafiju un nogādājām mūsu jauno spāņu draugu uz degvielas uzpildes staciju labākai stopēšanai tālāk. Pirms tam gan viņš paguva pastāstīt par savu stopēšanas pieredzi – kāds šoferis viņam piedāvājis iebraukt ciemos, paēst un padzert kafiju. Injigo piekrita, bet, ierodoties ciemos, uzreiz sajuta, ka kaut kas nav riktīgi, jo šoferis dzīvojis pagrabā ar vienu mazu lodziņu. Par laimi, lodziņš bija vaļā, tāpēc katrā gadījumā varēs kliegt, gan jau kāds sadzirdēs. Tikmēr šoferis jau pamanījās aizvērt logu, apsēsties blakus uz dīvāna, aplikt roku apkārt un ieslēgt pornogrāfiju. Injigo noskaidrojis, ka šoferis grib „tikai” paskatīties, kā spānis pašapmierinās. Puisis šoferim norādīja, ka viņam tas viss īsti nepatīk, bet šoferis sapratis, ka viņam nepatīk šī pornogrāfijas aina, tāpēc ieslēdzis citu. Šoferis beigās īsti netika pie kārotā un aizveda Injigo turp, kur bija solījis.

Iepriekšējā vakarā, kad aicinājām ciemos, viņš gan pārjautāja, vai nenāksies skatīties pieaugušo filmas. Ar nožēlu atzinām, ka mums tādu nemaz nav, tā jau būtu parādījuši.

Iepriekšējā vakarā neko pārāk daudz neizdzērām, bet abi pamodāmies diezgan paģiraini, taču saprotam, ka nedrīkstam slinkot, jo apsolījām Meganai vakarā viņu satikt un paķert līdzi uz Sarajevu, tas nozīmē, ka jāapskata viss apskatāmais.

25 kilometru attālumā atrodas Medžugorje – nozīmīga vieta katoļu svētceļniekiem, jo šeit 1981.gadā dažiem jauniešiem parādījās Jaunava Marija (Vatikāns šo faktu nav atzinis), tāpēc ik gadu šeit ierodas milzīgi katoļticīgo pūļi. Dodamies uz Medžugorji un ātri vien apjūkam no tik nenormālas reliģijas komercializācijas – pilsētā ir PILNS ar viesnīcām un viesu mājām, suvenīru veikaliem, restorāniem un kafejnīcām. Suvenīru bodēs var nopirkt smaržīgos lavandas maisiņus, mutautiņus, rakiju un grappu ar Jaunavas Marijas attēliem, lētus Ķīnā ražotus rožukroņus un citus niekus. Kas būs tālāk? Kafijas krūžu paliktnīši un pelnutrauki ar Jēzu? Vispār jau Medžugorjē neticīgajiem nav pārāk daudz darāmā. Nekādu iespaidīgu skatu un neredzētu skaistumu tur nav, tāpēc, ja ir vēlme braukt un apskatīties, mierīgi pietiek ar stundu.

Drīz vien esam atpakaļ Mostarā. Tā tiešām ir tik skaista! Apkārt kalni, tirkīzzila upe, vecais tilts, mošeju un baznīcu spicītes. Viss skaistums gan ir vecpilsētā, kas kara laikā arī pamatīgi nopostīta, taču jau atjaunota. Ārpus vecpilsētas skats ir diezgan drūms – dažas mājas joprojām atgādina par kara bezjēdzīgumu, bet tās, kas atjaunotas, ir ļoti neglītas, bezpersoniskas, nokrāsotas dīvainās krāsās. Tas viss gan ir saprotams, jo diez vai kāds īpaši pievērš uzmanību estētiskajam baudījumam, ja visa pilsēta ir sagrauta un gaida, kad no kara zvērībām atskurbušie metīsies to savest kārtībā. Runā, ka Mostara cieta tikpat traki kā Drēzdene Otrā pasaules kara laikā.

 

Vakarā satiekam Meganu un dodamies uz Sarajevu – BiH galvaspilsētu. Nonākam Sarajevā, bet pirms iešanas gulēt nejauši pamanījos uzspiesties virsū savam tālrunim, saplēst stikliņu un sabojāt skārienjūtīgo ekrānu. Daudz par to nedomāju, jo rīts taču gudrāks par vakaru’n’shit, tāpēc dodamies gulēt.

Rītu uzsākam ar telefonu remonta meklēšanu. Atrodam vajadzīgo vietu, taču darbinieki ir aizskrējuši uz lūgšanu. Kad viņi atnāk atpakaļ, nekādas labās ziņas mums nepavēsta – šādu ekrānu viņiem nav. Dodamies uz nākamo un nākamo, un nākamo, bet nekā. Beigās internetā atrodam vietu, kur labo „Gygabite” telefonus, braucam turp, taču par remontu vīri grib 175 eiro. Stulbi, jo pats telefons maksāja aptuveni tikpat. Braucam uz veikalu lūkot pēc jauna, taču pirms tam pamanos pilnā augumā iegāzties peļķē un tad nu gan asaru slūžas ir vaļā. Sēžu kaut kādā Sarajevas rajončikā, gaudoju un leju visgaužākās asaras par visu šo milzīgo netaisnību. Tagad rakstu šo un ņirdzu, domājot, ko es teiktu, ja kāds gādīgs cilvēks pienāktu un pajautātu, kas man noticis? „Ā, nu, es tik drausmīgi raudu, jo man notika milzīga nelaime – salūza telefons un iekritu peļķē!” Ārprāts, ārprāts, ārprāts! Inčīgas problēmas valstī, kas salīdzinoši tikko pārcietusi postošu karu un joprojām cīnās ar sekām. Labi, nekas, vismaz sirsnīgi izraudājos, tas kādreiz palīdz atbrīvoties no uzkrātās spriedzes.

Rīt tad došos pirkt jaunu telefonu un beidzot normāli apskatīt Sarajevu. Ar vienu aci šodien pamanīju, ka te ir ko redzēt!

P.S. Šobrīd sēžam kafejnīcā, esam izdzēruši jau četras kafijas, par ko kopā samaksājām 2 eiro. Tas nozīmē, ka beidzot iepeldējām lētākos ūdeņos.