Valsts, kas sajauca mums galvu jeb „This is crazy Pakistan”

Pirms šī ceļojuma vairākkārt esam apsaukti par trakajiem tikai tā iemesla dēļ, ka mūsu plānos ietilpa apmeklēt arī Pakistānu. Man šķita, ka nekā traka un neparasta tur nav, jo ceļotāji turp dodas un tikai 0,0001% (statistikas dati ir izdomāti) patiesi neveiksmīgāko tiek nolaupīti vai nogalināti. Baidīties par to būtu tikpat muļķīgi kā katru svētdienu satraukumā trīcēt pārliecībā, ka tikšu uzaicināta griezt lielo laimes ratu žilbinošajā „Super Bingo” studijā.

Nonākot tuvāk Irānai, sastapām vairākus ceļotājus, kas tikko no Irānas bija atgriezušies vai arī plānoja doties turp, tāpēc paļāvos, ka tāpat satiksim Pakistānas apceļotājus. Taču tā nenotika! „Nē, Pakistānu mēs izlaidīsim, vai tad tur nav bīstami?” visi kā viens viņi teica. Reģistrējoties lidojumam uz Pakistānu lidostā Irānā, aviokompānijas darbinieks paņēma mūsu biļetes, bezkaislīgi ievadīja datus, līdz viņa acis iepletās šausmās. „Viņi lido uz Karači,” viņš izbrīnīts pakliedza saviem kolēģiem, kuri arī sāka bolīties uz mums. „Atvainojiet, kāpēc jūs tas tik ļoti izbrīna?” – jautāju viņam. „Tas taču ir Pakistānā!” – viņš paziņoja un es jau gribēju teikt: „Losis! Esi vispār dzirdējis, ko pasaulē runā par Irānu?” – taču pēkšņi sajutu kņudošu sajūtu pavēderē. Un tā īsu mirkli pirms iekāpšanas lidmašīnā es no sirds nobijos!

Lidojums ar pārsēšanos Dubajā pagāja kā ļauns murgs, jo kaut kur pa kaktiem padzirdējām, ka Parīzē noticis terorakts, turklāt kopš piedzīvotās avārijas nosēšanās pirms dažiem gadiem, lidmašīnās tagad kāpju ar puspievērtām acīm, lai tikai es, aviācijas eksperte, uz korpusa neieraudzītu ko tādu, kas gaisa kuģi varētu novest drošā nāvē okeāna dzelmē. Pēkšņi man arī sāka rūpēt fakts, ka ir 13.datums piektdienā. Īsāk sakot, labi, ka lidmašīnā varēja nopirkt mazo vīniņu, kas pēc pamatīgas izkratīšanas pacelšanās laikā beidzot ļāva man trauksmainā svētlaimē nopūsties. „Man pofig, ka dārgi,” paziņoju jau tā sadusmotajam Harijam, kurš kādu laiku bija pacietīgi noklausījies manos neirotiskajos monologos.

Un tā nonācām Karači, kur mūs jau gaidīja Ali – „Couchsurfing” sakontaktēta pakistāņa Šahida asistents. Kamēr Harijs sajūsminājās par +30 grādu svelmi, es pa ceļam uz mūsu jauniegūto draugu mājām kļuvu pavisam bāla – visapkārt vieni vienīgi kalašņikovi! Ātri vien iešāvās prātā kārtējā ģeniālā doma! Man taču jāpaslēpjas, lai cilvēki uz ielas mani nepamana, jo, ja arī visi šie cilvēki paši nav talibi, tad noteikti pazīst kādu, kurš labprāt mūs nolaupītu. Tagad, pēc Pakistānā pavadītām vairāk nekā četrām nedēļām, man par to, protams, nāk smiekli. Tiesa gan, mūsu uzturēšanās laikā tur notika vēl viens (vai tikai viens, kā teiktu pakistāņi) terorakts rajonā, uz kuru es kategoriski atteicos braukt. Un tomēr pakistāņi tiešām ir dulli uz nolaupīšanu! Tieši tāpēc mēs katru otro nakti Lahorā bijām spiesti modināt hosteļa menedžeri, čukstot „sorry, sorry, sorry” un lūdzot mūs ielaist iekšā.

Drošības policija, calm down, mēs neesam radikalizējušies. Attieksme pret ieročiem tur ļoti liberāla, ja pasaki, ka negribi turēt rokā ieroci, viņi parasti domā, ka tu vienkārši kautrējies. 

Tātad Šahida mājā mums tika ierādīta jauka istaba ar vismaz 20 spilveniem un noteikts, ka saimnieks drīz ieradīsies. Nesagaidījusi saimnieku, ar lielu prieku izmantoju saņemto piedāvājumu ieiet dušā. Savilkusi mugurā vienīgās tīrās lupatas, priecīga atgriezos pie puišiem, kuriem jau bija pievienojies arī Šahids. „Tu taču izskaties pēc pakistānietes,” iekliedzās ar garu, musulmaņiem raksturīgu bārdu noaugušais milzis. Skaidrs, no kurienes Latvijas humpalās nonāk visi tie krāsainie lakati, pie sevis nodomāju. Šahida sieva Rizvana tikmēr bija pagatavojusi pusdienas, ar ko svinīgi tika atklāta pret mūsu gremošanas sistēmu īstenota teroraktu virkne, bet par to vēlāk.

Kā jau iepriekš biju sacījusi, ilgstošā ceļošana laupa vienu aizraujošu sajūtu virkni ceļojumu laikā – kļūst arvien grūtāk piedzīvot kultūršoku un brīnīties par aizjūru dīvainībām, taču Karači – dullākā pilsēta Pakistānā un otrā apdzīvotākā pasaulē, iemet mūsu sarunvalodā vārdus: „Oho; ārprāts; [piedodiet arhibīskapa Vanaga kungs] Jēziņ; šausmas; jomajo, drausmas; paskaties” un vēl citus, taču tos reputācijas saglabāšanas vārdā labāk neuzskaitīšu.

Pirmais pārsteigums – uzzinām, ka Rizvana ir Šahida māsīca, kuru viņš apprecēja ģimenes sarīkotās laulībās (arranged marriage). Kā vairums pakistāņu, Rizvana un Šahids viens otru ieraudzīja tikai kāzu dienā. „Mums iemīlēšanās pienāk pēc tam,” viņš paskaidro. Nezinu, pienāca vai nepienāca, bet abi radīja burvīgu meitu Aišu – graciozu jaunkundzi ar dzērves kaklu un ļoti vērtējošu skatienu.

Šahids un Rizvana, starp citu, ir vienīgais sastaptais pāris, kas audzina tikai vienu bērnu. Bērnu skaits pakistāņu ģimenē var sasniegt pat divciparu skaitli. Vispār laulātie bieži vien dzemdē tik ilgi, kamēr uzdzemdē normālu skaitu dēlu, jo meitas pēc laulībām ir piederīgas vīra ģimenei, savukārt dēli galvenokārt visu mūžu klenderē gar vecāku māju un visādi palīdz saviem radītājiem. Tiesa gan, izglītotākajās ģimenēs aug arī mūsu izpratnē normāls atvašu skaits – tā ap trīs, četri. Uzzinot, ka mūsu vecākiem ir pa diviem bērniem, daudzi pakistāņi nogroza galvu, jo esot pārāk plāni. Izdzirdot, ka esam precējušies, 98 gadījumos no simts saņemsim jautājumu – kur bērns? Daži pat pamanās pajautāt, vai arī mūsu laulības ir sarīkotas, tāpēc tādos brīžos prātoju, vai tiešām šie cilvēki domā, ka viss, ko rāda filmās, tostarp laulības pēc vairāku gadu kopdzīves, ir pārdrošas un perversas režisoru fantāzijas.

Sākumā par sarīkoto laulību būšanu ļoti satraucos, šķita – kāds ārprāts, kāda tumsonība – bet izskatās, ka paši pakistāņu jaunieši pārāk nebēdā. Vēl jo vairāk, uztver to par normu un šķietami ir apmierināti, ka rūpīgo topošā dzīvesdrauga derīguma izpētes darbu, kā arī dažādu līgumu un vienošanos slēgšanu, paveic vecāki. Nezinu par meitenēm, bet zēni ar ģimenes izvēlētajām brūtēm ne vienmēr ir mierā, tāpēc atsakās un gaida, kad vecāki atradīs ko labāku.

Līgavas atrašana un ģimeņu vienošanās process ir ļoti garš un piņķerīgs. Pirms saslēgt savas atvases laulības važās, ģimenes izpēta viena otras labklājības līmeni, stāvokli sabiedrībā, visu māsu, brāļu, kāļu un šmāļu ieprecētās ģimenes un tā tālāk. Kad ģimenes ir viena otru atradušas, sākas kāzu un citu būtisku jautājumu apspriešanas process, kas var ilgt arī gadu un vairāk. Meiteņu ģimenei parasti jāsarīko kāzas un jāsadod līdzi visu nepieciešamo iedzīvi mājām –  sākot no sērkociņiem un beidzot ar ēdamistabas galdiem. Vīra puse savukārt jaunajai sievai dod pajumti un uztur viņu lielākoties līdz pat mūža galam.

Domas par sarīkotajām laulībām mani nepameta visu pakistānošanās laiku. Domāju, domāju līdz sapratu, ka šai tradīcijai ir pārāk daudz mīnusu, piemēram, līgavai pirmā kāzu nakts, kas 99,99%, ja ne 100% gadījumu, ir pirmā tuvība ar vīrieti, būs ar svešinieku. Ar svešinieku! Tieši tāpēc noslēgumā biju ne vien vides aktīviste, bet arī sieviešu tiesību aizstāve – diviem vēl neizprecinātajiem draugiem liku apsolīt, ka nespundēs savas sievas istabā ar sievasmāti un paņems līdzi gan ceļojumā, gan vakariņās uz restorānu. Uzskatu, ka pēc mūsu viesošanās Pakistānā sāksies vēl neredzētas pārmaiņas, bet tikmēr tīmekli pārpludinās fotogrāfijas, kur abas ar Malālu Jūsafzaju atentātā nogalinātās pakistāņu politiķes Bēnazīras Bhuto piemiņas pasākumā kaļam plānus, kā vēl uzlabot vietējo sieviešu dzīvi.

Vai! Aizpļāpājos par tām laulībām. Labi, jokus pie malas. Vēlos tikai piebilst – pirms nosodoši šūpojat galvu par kārtējo musulmaņu mežonīgo paražu, svarīgi zināt, ka tā pastāv visā vēsturiskās Indijas teritorijā un patiesībā pārņemta no hinduistiem.

Tātad par Šahidu. Pirms došanās pie viņa, iepazināmies ar noteikumiem, kas paredz – viesiem par ēdienu un izklaidēm nav jāmaksā. Tā ir pakistāņu viesu uzņemšanas tradīcija un viss, un iepūt! Acīmredzot Šahids jau iepriekš saskāries ar nepaklausīgiem viesiem, kas savus izdevumus grib segt paši, tāpēc ir spiests ceļotājus par to apziņot iepriekš. Sak’, pats vainīgs, ka tā neesi pieradis, tava ierašanās apliecina, ka ar noteikumiem esi iepazinies un tiem piekrīti. Un vispār! Citi pakistāņi var arī apvainoties, ja? „This is Pakistan,” viņš saka.

Liekot lietā viltu un maldus, dažreiz mums tomēr izdodas nopirkt kādu nieciņu par savu naudu, bet drīz vien padodamies, saprotot, ka uzveikt „crazy Pakistan” nav mūsu spēkos.

Pirms dažiem mēnešiem Ankarā iepazītais Šakīls, kurš mūsu otrajā tikšanās reizē Karači nu jau bija kļuvis par pilntiesīgu anesteziologu, vēl toreiz mūs brīdināja, ka Karači īsti nav piemērota tūristiem, jo parasti turp neviens nebrauc. Ļoti labi, ka nebrauc, mēs brauksim, vēl toreiz nodomāju, bet tikai uz vietas apjautu, ka brīdinājums bija pamatots. Karači nav pilsēta, tā ir milzīga degoša miskaste bez metro, normāla ceļu seguma, žļurgām līdz potītēm, mirušām žurkām, suņiem, lopiem (daži ir dzīvi), visnenormālāko satiksmi pasaulē un diezgan augstu noziedzības līmeni. Neatceros statistiku, bet vēl nesen ik dienu šaujamieroči laupīja vairāku cilvēku dzīvības. „Bet Čikāgā bla bla bla bla,” klāstīja pakistāņi, lepojoties, ka armijas klātbūtne šo problēmu atrisinājusi. Jā, tur nav arī budžeta klases naktsmītņu, par hosteļiem nerunājot, taču, ja kāds ārzemnieks tur arī ieklīst, vietējie „Couchsurfing” entuziasti izdarīs visu, lai ceļotāji justos labi. Godīgi sakot, nezinu, ko mēs darītu bez Šahida palīdzības, jo pirmajos mirkļos bija skaidrs – šeit ar iepriekšējo pieredzi ceļošanā un forumos sagrābstītām zināšanām vien nepietiks.

Kā iepriekš rakstīju, Irānā nemanījām nevienu sievieti ar aizklātu seju, jo izrādās, ka šiīti tā nedara. Jau biju gatava, ka sunnītu Pakistānā man pretī slīdēs melni konusiņi, bet atkal nekā! Sieviešu uz ielas maz, viņu vieta ir mājās, taču tās, kuras sastapām, steidzīgi tenterēja apkārt savos krāsainajos shalvar kameez. Daļēji tāpēc, lai būtu vieglāk iejukt pūlī, daļēji aiz vēlmes tikt pie jauna apģērba gabala, ierosināju, ka arī mēs ar Hariju varētu tādus iegādāties. Tagad saprotu, kāpēc tie Pakistānā ir tik ļoti populāri, jo ērtāku apģērba gabalu mana miesa vēl nav baudījusi. Droši vien nojaušat, ka maksāt paši par tiem nedrīkstējām, ja? Crazy Pakistan!

Šakīls bija informēts, ka mums ļoti patīk ēst tradicionālos ēdienus, tāpēc mūsu Karači apskates programma lielā mērā sastāvēja no dažādu street food stendiņu un ielu restorānu apmeklējumiem. Ēdiens Pakistānā ir, es nezinu, kā lai labāk noraksturo. Nu, ja persiešu virtuve bija rāma, majestātiska, pašpietiekama un cēla, tad pakistāņu ēdienus varētu salīdzināt ar traku pubertātes vecuma pusaudzi, kas dažreiz pamanās sagādāt arī pamatīgas problēmas. Atvainojos, ja pārāk privāti, taču dullais ielu ēdiens piesēja mani tualetei uz trim dienām, ko izdevās pārtraukt tikai pēc ārsta apmeklējuma un lielas saujas tablešu.

Tobrīd jau bijām pametuši mūsu pakistāņu krusttēvu Šahidu un ar visām delikātajām veselības problēmām komplektā nonākuši nākamajās labajās rokās – pie ļoti turīga vīra mistera Azfara Sindas provincē, kura pārstāvētā partija mūsu ierašanās vakarā bija zaudējusi Halas pilsētas pārvaldes vēlēšanās. Lai arī misters Azfars bija ļoti aizņemts, slēpjoties no gavilējošiem uzvarētāju pūļiem, viņš tomēr uzņēmās rūpes par mums.

Misters Azfars man kļuva īpaši mīļš, jo, būdams ļoti turīgs un cienījams kungs, viņš pret savu kalpotāju armiju izturējās ar visdziļāko cieņu un pacietību. Un tieši pacietība bezģeļņiku Pakistānā ir noderīga māksla, ticiet man! Kamēr pats misters Azfars kārtoja savas miljons darīšanas, par mums rūpējās pavārs, bruņots apsargs un kalpotājs Džunaīds jeb Džanne, kurš sākumā, nesot mums pusdienas, nekad neskatījās virsū un turēja zemu nolaistu galvu. Apjukuši par šādu pazemību, sākām lauzt ledu un mums izdevās! Turpmākās dienas Džanne mūs aplaimoja ne tikai ar gardām pusdienām un kārumiem, bet arī savu sarkano zobu rindu, ko apskādējusi košļājamā tabaka paan.

Vispār mums Pakistānā klājās grūti tieši cilvēku pazemības dēļ, jo pret mums izturējās kā pret karalisko pāri, kamēr mēs tikai slīdējām kā tādi kuģi gar cilvēku pūļiem un, samākslotiem smaidiem sejās, spiedām rokas sanākušajiem. Ja jūs zinātu, cik reizes man tā vien gribējās pateikt: „Eu, džeki, beidziet vienreiz māžoties, labi? Es neesmu princese, es esmu klaidone!”. Bet nē. Pakistāņiem mēs bijām Dieva sūtīti, brīnumi, labākie draugi, mūžam izbadējušies, nosalušie un pazudušie bērni, laime un nebeidzams prieka pilns satraukums. „Ja mājās ilgu laiku nav uzņemti viesi, tātad esam nogrēkojušies Allāha priekšā,” man paskaidro.

Ar reliģiju Pakistānā vispār ir interesanti. Ja jūs brauksiet turp, brīdinu – neuzķerieties, kad kāds pasaka, ka „nav nemaz tik reliģisks” vai arī „esmu ļoti liberāls”. Ļoti reliģiskus cilvēkus gan var atpazīt pēc izskata – mugurā gandrīz vienmēr būs šalvars un kurta, seju rotās bārda, galvā būs uzmaukta maza bļodiņa, bet virs acīm būs tumšs plankums, kas radies no regulāras pieres beršanas pret paklāju, lūdzoties piecas reizes dienā. Parastos mūsdienīgos jauniešus šādas pazīmes nenodod, bet visbiežāk viņi tomēr ir diezgan reliģiski un konservatīvi.

Cita lieta ir tad, ja kāds jums pačukstēs, ka netic Dievam. Tas nozīmēs, ka šis cilvēks jums ir uzticējis dzīvību, jo par novēršanos no islāma jeb apostāziju it kā draud nāvessods. Lai arī Pakistānas likumdošanā nav skaidri atrunāts, kas pilsonim būs par islāma pamešanu, kāds uz kristietību pārgājušais musulmanis tika nogalināts savā cietuma kamerā, kamēr varas pārstāvji mēģināja izštukot, ko iesākt ar šo par zaimošanu apsūdzēto kungu. Tātad, ja jūs esat musulmanis Pakistānā un nolemjat pamest/mainīt reliģiju, pēc likuma jums nepienākas automātisks nāvessods, taču jūsu musulmaņu kaimiņš var jūs apsūdzēt par zaimošanu un galu galā arī nolinčot. Ne tik senā vēsturē bijuši šādi tādi skaļi gadījumi, kad reliģiski motivētas „atkritēju un zaimotāju” noslepkavošanas palika nesodītas.

Labi, labi! Lai ceļotu Pakistānā, iedziļināšanās šādās niansēs nav nepieciešama. Ja jūs paši īpaši neuzdosiet jautājumus, ar runām par reliģiju neviens neuzmāksies un konvertēt islāmā arī nemēģinās. Tomēr no mūsu pieredzes varu apgalvot, ka mierīgi drīkst jautāt arī stulbus, stereotipos balstītus un kutelīgus jautājumus. Par tiem nav apvainojies arī pats konservatīvākais. Vienīgais, ko labāk nevajadzētu – zaimot un izsmiet to, kas viņiem svēts. Mēs neko nezaimojām, tāpēc nemācēšu pastāstīt, kādas ir sekas, bet par viegli sarkastiski-reliģiskiem jokiem ar liberālākajiem sarunu biedriem šad tad kopīgi arī pasmējāmies. Musulmaņiem ir laba humora izjūta, goda vārds!

Ak, ar runām par islāmu un musulmaņiem šodien var iebrist dziļā purvā, tāpēc pievēršanos šai tēmai noslēgšu ar apgalvojumu, kuru mēģināt apstrīdēt būtu bezjēdzīgi – vislabākos un sirsnīgākos cilvēkus savu ceļojumu laikā esam sastapuši islāmticīgajās valstīs. Ierodoties Indijā, pirmās dienas biju nervoza un raudulīga, jo gribēju atpakaļ „pie saviem musulmaņiem”. Un tomēr, ja pienāktu diena, kad cilvēkiem obligāti jāizvēlas sava reliģija, es neizvēlētos islāmu.

Ja, rakstot par Irānu, varēju apzvērēt pie visiem saviem nākotnes ceļojumiem, ka nekas ļauns neatgadīsies, ar Pakistānu būt tik bravūrīga neuzdrošinos. Es nevaru apgalvot, ka tur nav teroristu un nolaupītāju. Tā ir katra ceļotāja izvēle, braukt turp vai nebraukt. Mūsu izvēle braukt bija viena no labākajām lietām, kas ar mani dzīvē notikusi. Nopietni. Sliktākais, ko parasts pakistānis var jums nodarīt – pārbarot, visu laiku maksāt jūsu vietā, pierakstīt „Facebook” ievietotajām fotogrāfijām nesaprotamus komentārus un nemitīgi draudzēties, ignorējot jūsu slikto garastāvokli un noguruma pakāpi.

Jā, arī ikdiena Pakistānā bija daudz drudžaināka. Ja Irāna bija persiešu mierā aizvadīts nebeidzams plezīrs, tad Pakistāna ir nemitīgi trokšņi, kņada, smakas un smirdoņas, žļurgas, peļķes, puvekļi, putekļi, izplūdes gāzes, atkritumu kalni un vēl, un vēl, un vēl. Pakistānas haoss sadusmo, nemitīgi kairina nervus un satracina, bet cik tu vari dusmoties uz tiem rūķu izmēra cilvēkiem, kuri spēj mīlēt ar sešu siržu spēku!

Aizbraukšana no Pakistānas bija lielākais pārdzīvojums šī ceļojuma laikā. Braucu tuktukā uz Pakistānas-Indijas robežu un lēju gaužas asariņas. „I don’t want India, i want Pakistan!” skaidroju apjukušajiem robežsargiem un vēroju, kā viņu satraukumu par raudošu bālģīmi nomaina plats smaids. Pakistānā gan mēs vēl atgriezīsimies, jo šoreiz dažādu iemeslu dēļ izlaidām kalnu reģionus un Karakoruma ceļu, kuru pabraukt ir viens no maniem mazajiem sapņiem.

„Es neticu, ka kādreiz kāda valsts man kļūs mīļāka, jo tur tūrisma trakuma laikmetā piedzīvoju unikālu sajūtu – biju īpaša ik uz soļa, biju viesis un jutos gaidīta,” pavisam nesen sacīju par Irānu. Tagad man ir divas līdz neprātam mīļas valstis, tās, kuru dēļ mūsu mātes tika pie kāda lieka sirma mata. Es tā arī nesapratu, kāpēc Pakistāna tik ļoti mīlēja mūs. Uz katru „kāpēc”, saņēmu neko neizsakošu atbildi: „This is Pakistan!”

P.S. Sliktākā ideja pasaulē – doties uz Indiju pēc ceļošanas Irānā un Pakistānā. Nopietni.

P.P.S. Talha, mēs tevi mīlam, bet es joprojām esmu dusmīga, ka tu mūs nenolaupīji un ļāvi aizbraukt uz Indiju!