Vietas, kur necerēju spert savu kāju: Kalnu Karabaha un Irāna

Jau trešo dienu esam Irānā un, ja katra diena nāks ar arvien lielākām simpātijām pret šeit piedzīvoto, nespēju iedomāties, kā mēs spēsim aizbraukt.

„Jūs esat tūristi, tāpēc, visticamāk, no jums naudu neviens neprasīs,” uz jautājumu, cik maksā pilsētas transports, atbildēja mums Tebrīzas tūristu tētis Nassers Kāns. Citreiz patiešām neprasa, jo mēs taču esam viesi. Pēc naudas sūcējiem gruzīniem šāda attieksme mums tīri labi patīk. Nevis tāpēc, ka prieks par ietaupītajiem 15 centiem, nē, tāpēc, ka jūtamies šeit gaidīti un gribēti.

Pirms ķerties pie Irānas, sākšu ar Kalnu Karabahu – starptautiski neatzītu reģionu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uzreiz piebildīšu, ka, apmeklējot pieminētās vietas, esmu pilnīgi abstrahējusies no politikas, tāpēc lūdzu nepārmetiet man, ja cildinu tik neviennozīmīgi vērtētas vietas. Es vienkārši devos turp skatīties, kā dzīvo cilvēki, ok?

Nosaukumi Kalnu Karabaha un Kosova bērnībā mums ar draudzeni bija tādi slepenie eifēmismi, ar kuru palīdzību mūsu iekšējā komunikācijā apzīmējām bezpajumtniekus un izvandītas vietas. „Tas džeks pie misenes taču ir bēglis no Kosovas” vai „Te gan izskatās kā Kalnu Karabahā,” mēdzām teikt, īpaši neiedziļinoties šo nosaukumu nozīmē vai traģēdijās, kas tur piedzīvotas. Pa ausu galam televizorā bijām dzirdējušas, ka kaut kas tur nav kārtībā un, izmantojot pieminētos salīdzinājumus, mēs, desmitgadīgās cipreses, jutāmies nenormāli asprātīgas. Ja kāds man kādreiz pateiktu, ka es šīs vietas apmeklēšu skaidrā prātā, un vēl sarakstam piemestu klāt Irānu, mazākais, ko es varētu atbildēt, būtu „LOL”. Tagad es patiešām neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai cilvēki turp nedotos.

Tātad pēc Tbilisi pavadītās laiskās nedēļas devāmies uz Armēniju. Naudas taupīšanas un piedzīvojumu meklēšanas nolūkā nolēmām stopēt un pareizi darījām, jo ne reizi uz šosejas nepavadījām ilgāk par 10-15 minūtēm. No Armēnijas robežas līdz galvaspilsētai Erevānai mūs aizveda jautra kompānija – divi gidi un tukša tūristu autobusa šoferis, kas, braucot pa kalniem un lejām, brīžiem palaida vaļā stūri, lai varētu pilnvērtīgi kustēties armēņu popmūzikas ritmos.

Pēc īsas Erevānas apskates devāmies uz stratēģiski izdevīgu pilsētu Goris, jo tas ir ceļā uz Irānu, turklāt netālu no Kalnu Karabahas, kuru pavisam neplānoti nolēmām apmeklēt. Pavadījuši nakti pie Larisas tantes, kas mums par nelielu samaksu ļāva gulēt viņas istabā un lutināja mūs ar ļoti garšīgiem mielastiem, uzsākām stopēt uz Kalnu Karabahu. Mums paveicās, jo viens no šoferiem izrādījās ļoti runīgs vietējās skolas pasniedzējs, tāpēc brauciens izvērtās par īsu ieskatu Kalnu Karabahas nemierīgajā vēsturē. Sīkumos labāk jums neatstāstīšu, gan jau paši esiet gana labi Karabahas nemieru eksperti.

Ierodoties Kalnu Karabahā, ārvalstniekiem trīs dienu laikā jāierodas Ārlietu ministrijā un jāsaņem vīza. Par sešiem eiro mums pasēs ielīmē lapiņu, kas līdz jaunas pases saņemšanai liegs iebraukt Azerbaidžānā. It kā neplānojām turp braukt, bet tagad, kad nevar, pat kaut kā sagribējās! Jūs droši vien necik nepārsteigs, ja pavēstīšu, ka viens no galvenajiem Kalnu Karabahas lepnumiem ir kalni, vai ne? Bet kādi kalni! Šķiet, kalnu skati ceļā no Armēnijas robežas uz Erevānu un no Gorisas uz Kalnu Karabahas galvaspilsētu Stepanekertu, ir skaistākie, kādus līdz šim esmu redzējusi! Kā uz citas planētas!

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc devāmies uz Kalnu Karabahu, bija „spoku pilsēta” Agdama. Tiesa gan, tā ir militārā zona, tāpēc tūristi tur nav šausmīgi gaidīti, taču Stepanakertā uz ielas sastaptais taksists neizrāda nekādu pārsteigumu, kad izsakām vēlmi turp doties. Pa ceļam vairākkārt pārjautājam, vai tiešām nevajag atļauju un vai tiešām viss būs labi. No nopelnīt gribošā šofera noprotam, ka Agdama ir drošākā vieta pasaulē, tāpēc dodamies ceļā, braukājam pa pamestajām ielām un lavierējam starp izdemolētām mājām, līdz nonākam pie vienas no retajām ēkām, kas Agdamā ir vienā gabalā – varenas mošejas ar diviem staltiem minaretiem. Uzrāpjamies augšā, dažas reizes pa kluso nofotografējam apkārtni un dodamies prom, taču nekā nebija! Drošības dienesta darbinieki mūs ir pamanījuši, liek visiem izkāpt un uzrādīt dokumentus. Skaidrs, ka vīzas pieteikumā Agdamu nepieminējām, tāpēc uz jautājumu: „Ko tad jūs darāt šeit?” jēdzīgi atbildēt nevarējām. Stāvējām abi galvu nodūruši, līdz man prātā iešāvās ģeniāla doma: „A mums viens amerikānis ieteica šurp braukt!”. Drošībnieks uz to atbildēja: „Kāpēc jūs klausījāt? Varbūt viņš ar nolūku gribēja jūs iegrūst nelaimē. Zinājāt, ka 1,5 kilometru attālumā no šejienes šaudās azerbaidžāņu snaiperi?”. Pēc nelielas izskaidrošanās tiekam palaisti vaļā, tiesa gan, taksists drīz vien saņem zvanu ar uzaicinājumu ierasties uz pārrunām. Viņš arī prognozē, ka vakarā mūs varētu savākt uz pratināšanu, taču nekas tāds nenotiek.

Nakti hostelī Stepanakertā pavadām ļoti mierīgi un labi. Cik nu labi vien var, ja ņem vērā, ka istabā guļam ar četriem runīgiem ķīniešiem, kas, protams, „L” burta vietā saka „R”. Hosteļa saimnieks nerunā nedz angliski, nedz ķīniski, bet ķīnieši nerunā krieviski, tāpēc mums nākas piestrādāt par tulkiem. Pēc garām hosteļa saimnieka un ķīniešu diskusijām saimnieks paziņo: „Jūs esat smuki, viņi gan neglīti. Jums būs smuki bērni, bet viņiem nē.” Politkorektums ir pārvērtēts, es jums saku!

Nolemjam, ka Irānai esam likuši pārāk ilgi gaidīt, tāpēc pa lietu un miglu kaut kā aizstopējam atpakaļ uz Armēniju un galīgi slapji ierodamies pie Larisas tantes. Drīz vien galdā parādās katls ar karstiem kāpostu tīteņiem, siltu tēju, medu un paštaisīto zapti. Lai arī vēl nav pēcpusdiena, Larisas tante ir droša, ka uz Irānu šodien mēs netiksim. Laiks Gorisā ir izcili riebīgs, sola pat sniegu, ilgāk palikt vairs nevēlamies, tāpēc izdomājam aptaujāt arī vietējos taksistus, varbūt kāds zina kādu autobusu, kas mūs varētu paķert. Uzzinām, ka jādodas uz „šašličnaju” padsmit kilometru attālumā, kur irāņu autobusi piestāj pusdienās. Dodamies uz turieni un jā! Pēc trim stundām būšot autobuss. Esam ļoti nosaluši un salijuši, nolemjam sasildīšanās nolūkā pasūtīt pa glāzei armēņu mājas vīna. Glāzes vietā, protams, mums atnes litru. Uz iebildumu, ka būs par daudz, viesmīlis mums paziņo, ka trīs stundu laikā gan jau pieveiksim. Tā arī notiek, turklāt vīns ātri vien pamanās apreibināt. Ļoti jauki, vispiemērotākais stāvoklis braucienam uz Irānu.

Līdz robežai reibums pāriet, taču esmu mazliet satraukusies, ka kāds no robežsargiem varētu sajust alkohola smaku. Islamticīgajiem vīriešiem gan nav baigi pieņemts ostīt ārzemniecēm mutes, un tas mūs glābj – neviens neko nesaož. Armēnijas-Irānas robeža izskatās mazliet draudīga – pēc Armēnijas pamešanas pietuvojamies Irānas robežas sargpostenim, kur istabas vidū sakrauta kaudze ar automātiskajiem ieročiem, bet ap to sasēdis bars ar vīriešiem formās. Daži pa virsu savai formai vēl uzvilkuši treniņjakas! Ūūūūūūū!

Visai veikli izejam pasu kontroli un esam atpakaļ autobusā. Ir nakts, autobusa krēsls ir ērtāks par dažu labu gultu, taču redzam, ka priekšā notiek nervoza rosība. Izrādās, ungārs pamanījies pazaudēt savu pasi. Haha. Ārprāts. Ja man būtu jāizvēlas valsts, kur pazaudēt pasi, šķiet, tā nebūtu Irāna, bet nu labi, ko tu ungāram iestāstīsi. Puisim gan ļoti paveicas, jo autobusā ir sievietes, kas runā gan krieviski, gan farsi, tāpēc šoferi ātri vien viņiem saprotamā valodā uzzina par notikušo ķibeli. Tiek sazvanīta robeža, kur apstiprina – pase ir pie viņiem, iedošot nākamā autobusa šoferim, lai tas aizved. Ungārs ļooooooti atviegloti nopūšas.

No autobusa Erevāna-Teherāna tiekam izmesti Tebrīzas šosejas malā, ir tumša nakts un nevar saprast, kas jādara. „Lonely planet” ceļvedī sameklējam lētas viesnīcas nosaukumu, atrodam taksistu un dodamies uz norādīto adresi. Istaba gan maksā krietni dārgāk nekā norādīts grāmatā, bet tas ir normāli, jo pēc pasaules lielvaru vienošanos ar Irānu par tās kodolprogrammas ierobežošanu un attiecīgi sankciju atcelšanas procesa uzsākšanas riāla vērtība ir krietni pacēlusies un kurss aug ik dienu.

Istaba ir diezgan biedējoša, bet miegs nāk tik ļoti, ka ir vienalga. No rīta nolemjam mēģināt sameklēt kaut ko lētāku un tas arī izdodas. Dažas mājas tālāk ir vēl ūķīgāka viesnīca, taču cena par nakti ir zemāka, turklāt nav jāpiemaksā par dušas izmantošanu (tā ir viena no Irānas dīvainībām – par dušām jāmaksā atsevišķi). Vēl viena laba zīme – tajā apmetušies arī citi ārzemnieki. Nometam somas un steidzīgi skrienam ielās. Mēs beidzot esam Irānā!

Neticēsiet, bet viss izskatās civilizēti, cilvēki ir tādi paši kā citur, nav nekāda austrumiem raksturīga haosa, pat satiksme ir diezgan civilizēta. Jāatzīst, ka tomēr arī šeit, šķērsojot ielu, neviens pat nedomā piebremzēt. „Kā tu domā, mūs kādu dienu notrieks?” man vaicā Harijs. „Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc nenotriektu,” esmu spiesta viņam atzīt.

Pēc pirmās dienas Irānā vairāki draugi man vaicājuši: „Nu???? Kā ir????”. Nezinu, varbūt pie vainas ir tas, ka ceļā pavadīts jau pusgads un esam pie visa daudz maz pieraduši, bet mums nav nekāda īpaša kultūršoka. Labi, tie dīvainie burti un valsts reliģisko līderu plakāti uz katra stūra rada savdabīgu noskaņu, šobrīd arī norit kaut kādas šiītiem svarīgas reliģiskas ceremonijas, tāpēc jau divas dienas pēc kārtas, iestājoties tumsai, pa visu pilsētu skan reliģiskas dziesmas, bet vispār Irānā viss ir vislabākajā kārtībā. Nākamie teikumi jūs pat varētu izbrīnīt. Šeit ir visai daudz kristiešu dievnamu; neesmu redzējusi nevienu sievieti ar noslēptu seju; daudzām persietēm no lakatiem glūn kuplas matu šķipsnas; irāņi īpaši nekautrējas skaļi kritizēt savu valdību un pat norādīt, ka pirms Islāma revolūcijas dzīve bija labāka, tāpat viņi ir erudīti un zinoši. Atzīstiet, vismaz nedaudz tas jūs pārsteidz, vai ne?

Došanās uz Irānu man ātri vien sāka šķist pašsaprotama, jo, kuļoties pa Kaukāzu, satikām kaudzēm ceļotāju, kas tikko no turienes atbraukuši. Hostelī Tbilisi ar iepazīto vjetnamiešu izcelsmes šveicieti Minu viena otrai sūdzējāmies par Kaukāza vīriešu dažbrīd nekorektajām izpausmēm un Mina mani mierināja: „Irānā atpūtīsies, vīrieši pret sievietēm tur izturas ļoti cienīgi. Ja godīgi, es nekur citur pasaulē neesmu jutusies tik droši kā Irānā!”. Spējat iedomāties?

Visos ar Irānas apceļošanu saistītajos padomos ir teikts, ka vislabāk šo valsti izdosies izbaudīt, ja mācēsi ļauties. Ļaut svešiniekiem nākt tev līdzi un iet līdzi viņiem, pieņemt uzaicinājumu iedzert kopīgi tēju vai ieturēt kopīgas pusdienas, iemācīties nemeklēt cilvēku laipnībā slēptus nodomus un nebaidīties. Pusgada laikā esam izkopuši diezgan smalku intuīciju un visbiežāk esam spējīgi nekļūdīgi noteikt, kura saskarsme ar vietējo ir vienkārši padraudzēšanās, bet kura noslēgsies paklāju veikalā, tāpēc ļaujamies visam jau pirmajā dienā.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc piestājām Tebrīzā, ir vietējais tirgus – tas ir lielākais slēgtais tirgus pasaulē. Dodamies uz bazāru un esam patīkami pārsteigti, jo neviens andelmanis mums nepievērš uzmanību un nemēģina notirgot visādus mistiskus priekšmetus. Tā mēs klaiņojam, klaiņojam, līdz nonākam juvelierizstrādājumu nodaļā. Tieši to mums arī vajadzēja, jo Harijs Turcijā pamanījās pazaudēt laulību gredzenu, bet draugu atvestais bija mazliet par lielu. Nonākam mazā un noplukušā darbnīcā, kur strādā četri jautri irāņu puiši un rindā gaida padzīvojusi sieviete (plastisko operāciju izdaiļotā seja gan rūpīgi slēpa viņas aptuveno vecumu, bet rokas nodeva). Kamēr puiši samazina gredzenu, mēs abas čalojam, līdz sievietei uznāk nepārvarama vēlme man kaut ko uzdāvināt. Tieku pie bulciņas, majonēzes, konfektes un sulas pakas. Sākumā, kad sieviete man pasniedz šo savādo komplektu, atsakos, jo, redziet, Irānā ir tāda savdabīga atteikšanās mākslas tradīcija ar nosaukumu T’aarof. Tas nozīmē, ka cilvēks tev kaut ko var piedāvāt, bet tikai vairākas reizes atsakoties, tu vari būt drošs, ka tas ir domāts nopietni. Tūrisma centra pavēlnieks Nassers mums deva piemēru: „Es tevi uzaicinu ciemos, bet patiesībā mana sieva nemaz negrib šodien ciemiņus. Ja atsakoties divas reizes, sarunu biedrs tev turpina piedāvāt, tad tas ir domāts nopietni.” Vienkāršojot šo tradīciju, tas nozīmē piedāvāt to, ko tu nevēlies dot un atteikties no tā, ko tu vēlies pieņemt. Persieši šo tradīciju izmanto cieņas izrādīšanai un, spriežot pēc dažādām internetā aprakstītām pieredzēm, irāņi mēdz T’aarof likt lietā arī saziņā ar ārzemniekiem. Nu lūk, izdomājusi, ka sieviete mani tārofo, sākumā vairākas reizes atteicos, taču galu galā šis savdabīgais pārtikas produktu savienojums nonāca manā tašā.

Tīri lai uzturētu sarunu, pajautāju sievietei, kur Tebrīzā var iedzert kafiju. Par laimi, nepateicu, ka nevēlos nedz turku kafiju, nedz „Nescafe” trīs vienā, jo tieši tās abas pēc minūtēm 10 bija atnesis aizelsies kantora darbinieks. Nolēmu nevaicāt, piemēram, kur Irānā dabūt zeltu. Nebrīnītos, ja kundze man pasniegtu kādu no saviem miljons zelta gredzeniem. Jaunieši tikmēr bija pabeiguši gredzena samazināšanas operāciju, taču no samaksas, par kuru vienojāmies sākumā, viņi atteicās. Atkal nevar saprast, kas jādara, tāpēc reizes piecas mēģinājām viņiem iešķiebt honorāru, bet neizdevās. „Jūs esat viesi!”

Tālāk mūs ceļš aizved uz „Lonely planet” norādīto tūrisma informācijas ofisu, kur strādā jaukais Nassers. Arī tur tiekam nosēdināti goda vietā, galdā parādās tēja un varam sākt uzklausīt padomus Irānas apceļošanā. Galvenais, ko nedarīt Irānā – nešņaukt pie galda degunu un nefotografēt konservatīvās sievietes, kuras var atpazīt pēc čadoriem – melniem, palagiem līdzīgiem apmetņiem, kurus dziļi reliģiskās kundzes uzmet virsū savām parastajām drēbēm un nereti satur ar zobiem. Ja kas, „Chador” tulkojumā no farsi nozīmē „telts”! Protams, man galvā jāliek lakats, taču neviens īpaši neapvainojas, ja kādreiz tas arī noslīd. (Tikko telpā, kur ir vēl pieci vīrieši, noņēmu lakatu un sāku bužināt matus. Upsī!) Šorīt gan viena gāju pirkt ūdeni un visi skatījās uz manām kailajām potītēm. Viesnīcā pajautāju irānietei, vai daru kaut ko nepareizi. Nē, viss esot pareizi, tāpēc nesaprotu, kāpēc viņus tik ļoti ieinteresēja manas pēdas.

Tūrisma ceļvežos sievietēm, kas apmeklē Irānu, iesaka valkāt garas, brīvas un neapspīlētas drēbes, bet tikmēr jaunās irānietes, šķiet, šo ieteikumu nav lasījušas – valkā apspīlētas džinsu bikses un mazus, dibenu nosedzošus mētelīšus vai džemperus. „Viņas izskatās seksīgas,” man kautrīgi atzina Mina, kura savās līdzi paņemtajos plandrakos Irānā esot jutusies „underdressed”.

Pirms došanās uz Irānu prātoju, kā man rīkoties saskarsmē ar vīriešiem – laist pa priekšu un pieņemt, ka mana vērtība ir zemāka vai uzvesties tāpat, kā es uzvedos ikdienā, taču šobrīd saprotu, ka bažas bijušas liekas – vīriešu attieksme pret mani šeit ir ļoti cieņpilna, neviens nenāk pārāk tuvu un nepārkāpj robežas. Kāds uz ielas sastapts vīrs, piemēram, vēlējās man izteikt komplimentu, tāpēc vērsās pie Harija, sakot: „Jūsu sieva ir ļoti jauka, man viņa patīk.” Kaukāzā savukārt vīrieši nereti nekautrējās pat apgrābstīt man seju, apskaut un brutāli ielauzties manā individuālajā telpā. Iespējams, ja Irāna būtu pirmā ceļojuma laikā apmeklētā valsts, es domātu citādāk, taču šobrīd esmu ļoti pateicīga par iespēju atvilkt elpu pirms sastapšanās ar vīriešiem Indijā. Tikai nepadomājiet, ka vīrieši šeit ar mani sarunājas no desmit metru attāluma, nē. Daži, sasveicinoties vai atvadoties paspiež roku, citi cēli paklanās, pieliekot roku pie krūtīm. Skaisti un cienīgi.

Netraucēti iet pa ielu Irānā gan ir grūti, dienas laikā tiekam uzrunāti vidēji vienu reizi uz katru noieto kilometru. Jā, jā, zinu, ka tā ir daudzviet pasaulē, bet šeit tas ir citādāk. Visbiežāk cilvēki sākumā noskaidro, no kuras valsts esam, tad pasaka „Laipni lūdzam Irānā” un apvaicājas, vai var palīdzēt. Es ticu, ka pēc nedēļas mums apniks, bet pagaidām šķiet ļoti patīkami un jauki. Vēl viens iemesls, kāpēc irāņi labprāt draudzējas ar ārzemniekiem, ir vēlme patrenēties sarunāties angliski. Pieļauju, ka šī cilvēku grupa mums varētu apnikt visātrāk.

Irānā paliksim līdz 14.novembrim, kad mums paredzēts lidojums uz Karači Pakistānā. Laika diezgan daudz, tāpēc esmu droša, ka ar mums atgadīsies arī kas nepatīkams. Apsolu ziņot godīgi un nenodarboties ar pro-irānisku propagandu, taču pagaidām, liekot roku uz sirds, varu teikt – irāņi ir cieņpilnākie un cēlākie ļaudis, kas līdz šim šajā ceļojumā sastapti.