Visi sūdi vienā dienā

Pirms kādas nedēļas šķērsojām Bosfora šaurumu, kas sadala Turcijas lielāko pilsētu Stambulu divās daļās – Eiropā un Āzijā. Ar ceļazīmju starpniecību esam sveicināti valstīs, taču sveicienu, ierodoties citā kontinentā, saņēmām pirmo reizi. „Welcome to Asia,” saka ceļazīme tilta galā. Tas nozīmē, ka sācies jauns ceļojuma posms. Sācies, protams, pompozi – ar slimnīcas apmeklējumu, apzagtu automašīnu, izjukušiem plāniem, vilšanos un neparedzētiem izdevumiem. Par visu pēc kārtas.

Apzināti paredzējām Turcijā pavadīt mēnesi, jo valsts milzīga, ir daudz ko redzēt, turklāt beidzot jāsāk kārtot Indijas un Irānas vīzas. Lai iesniegtu pieteikumu Indijas vīzai, devāmies uz Stambulu, taču, ārprāts, ārprāts, ārprāts! Braukt ar automašīnu uz Stambulu ir pasaulē lielākais neprāts! Es nespēju aprakstīt tās satiksmes briesmas, ko mēs tur piedzīvojām, tāpēc, ja jūs interesē, kā mēs jutāmies, aizbrauciet ar automašīnu paši, labi?

Aizbraukt no Stambulas, neapskatījuši Sofijas katedrāli un Zilo mošeju, nevarējām, tāpēc īstenojām tādu improvizētu Park&Ride plānu – atradām autoservisu rajonu, novietojām automašīnu un uz 15 kilometru attālo Stambulas centru devāmies ar metro. Patīkams pārsteigums – Stambulas metro nav tarifu zonu, kādas ir, piemēram, Parīzē. Tas nozīmē, ka par 1,30 eiro varējām tikt līdz mums nepieciešamajai vietai.  Stambula, protams, varena! Skaista, dārga un moderna metropole. Uzsākot ceļu uz Turcijas galvaspilsētu Ankaru, nodomāju, ka noteikti šeit kādreiz atlidošu ar lidmašīnu un nedēļu klīdīšu pa kafejnīcām, parkiem, hamamiem, mošejām un muzejiem. Tagad gan par šo apņemšanos vairs neesmu droša. Iespējams, Turcija nav mana valsts, taču es vēl neizdarīšu secinājumus un došu tai otro (patiesībā trešo) iespēju. Tā taču prātīgi cilvēki dara, vai ne?

Ceļā uz Ankaru rezervējām hosteli, lai beidzot tiktu nomazgāties un pastāstīt lasītājiem, kā mums gājis, taču, ak tavu bēdu, nonācu slimnīcā. Vēl netiekot līdz Ankarai, sajutu nepatīkamas sāpes vēderā. Sākumā pārāk nepievērsu tam uzmanību, hostelī saēdos veco labo ogli, izšāvu divas bundžas airāna (Turcijā iecienīts dzēriens, kas pēc garšas atgādina kefīru vai paniņas), iedzēru arī „Smecta”. Tajā pašā laikā sarakstīju vēstules visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kas vismaz nedaudz saistīti ar medicīnu. Kamēr nodarbojos ar pašārstēšanos un konsultācijām internetā, hosteļa istabā ievācās…ārsts no Pakistānas. Labi, labi, neskriesim notikumiem pa priekšu, Šakīlam Ahmedam rit pēdējie metri piecu gadu rezidentūrā. Ankarā viņš ieradās, lai rezidentūras ietvaros pastrādātu slimnīcā un pēc tam oficiāli kļūtu par anesteziologu.

Šakīls mani vēroja, vēroja un pašā vakarā secināja – jāved uz slimnīcu. Tā mēs nonācām debesskrāpī ar nosaukumu „Memorial”. Šķiet, lepnākas un modernākas telpas esmu redzējusi vien Pudongas rajonā Šanhajā. Drīz vien pēc ienākšanas slimnīcā, mani apskatīt ieradās lādzīgs, lielam lācim līdzīgs, angliski runājošs turku dakteris un viņa palīgu svīta. Saskaitīju, ka galu galā diagnozes noteikšanā tika iesaistīti kādi seši turku brašuļi – viens izmērīja pulsu, otrs paņēma asinis un urīnu, trešais ratiņos aizveda pie ceturtā un tā tālāk. Saņēmu recepti zālēm, rēķinu par pakalpojumiem 230 eiro apmērā un varēju doties prom. Galvenais secinājums – turku vīrietis arī Ankaras lepnākajā hospitālī (darbinieki teicās, ka „Memorial” ir labākā slimnīca pilsētā) ir un paliek turku vīrietis.

Turku dakteris ļoti labi runāja angliski, taču es nespēju rast atbildi uz vienu jautājumu – kādā veidā viņam pasprucis garām angliskais nosaukums vēdera izejai. Jums šorīt bija „big urine?” – viņš man prasa. Es sāku domāt un tad apjūku. It kā bija parasts urine, neizskatījās šausmīgi big, viņam saku. Ārsts sakautrējas un precizē, ka bija domājis „big urine” no aizmugures. Ā, ok…

Par laimi, mums ir izslavētā „Swedbank” ceļojumu apdrošināšana, tāpēc ļoti ceru, ka samaksāto varēšu arī atgūt. Kā man klājas ar naudas atgūšanu, noteikti aprakstīšu arī „Karijā”.

Ārstēšanās nolūkos nolēmām hostelī palikt vienu dienu ilgāk un padraudzēties ar tā dullajiem iemītniekiem. Pastāstīšu, kāpēc iemītnieki ir dulli. Pirmkārt, hostelis patiesībā ir parastas turku musulmaņu ģimenes māja, kur dažas istabas atvēlētas viesu uzņemšanas vajadzībām. Hosteļa saimniece (musulmane, kas nevalkā lakatu, staigā īsos šortos, smēķē un vakaros mazliet iešmakstina alu) bija nervozākā būtne, kādu jelkad šāda veida pakalpojumu sniegšanas nozarē esmu sastapusi. Es pārspīlēšu pavisam nedaudz, ja teikšu, ka viņa visiem skrēja pakaļ ar slotu un uzslaucīja katru ievazāto putekli. Tāpat ir pierasts, ka hosteļa viesi drīkst izmantot virtuvi un ledusskapi, taču turku dāmai bija tik daudz noteikumu, ka cept pankūkas arī šī hosteļa iemītniekiem nemaz nesaņēmos. Mums gan viņa ļāva izmantot ledusskapi, kamēr Šakīlam teica, ka vakariņām iegādātā vista jātur savā istabā. Piebildīšu, ka Šakīls hostelī plāno pavadīt visu savas prakses laiku Ankaras slimnīcā.

Otrkārt, šajā hostelī sapratu, ka politkorektums ir totāli pārvērtēts, jo visi viens otram uzdeva visnepieklājīgākos jautājumus. Arī es kļuvu drosmīga un kādam pārītim cilvēku pavaicāju: „A tu ej uz mošeju?”. Tikmēr Šakīls, iepazīstoties ar  mums, paziņoja, ka esam līdzīgi krieviem, bet japānietei, kas arī ievācās mūsu istabā, pajautāja: „Tu no Ķīnas?”. Meitene atbildēja, ka no Japānas. Šakīls paziņoja: „Ai, jūs tur visi tāpat vienādi”. Savukārt ASV dzīvojošais turks Šakīla klātbūtnē klāstīja, lai labāk braucam uz Indiju, nevis Pakistānu, jo Pakistānā taču nekā īpaša nemaz nav. Sākumā, dzirdot to visu, sarku un bālēju, vēlāk pieradu un arī pati sāku „spridzināt”.

Runājot par spridzināšanu. Kādu vakaru draudzīgi sēdējām atpūtas istabā, saimniece gludināja drēbes un šūpoja galvu par redzēto ziņās no Turcijas-Sīrijas pierobežas rajoniem. Vaicāju, vai vainīga „Islāma valsts”, taču saimniece pārprata un sāka taisnoties: „Mēs esam musulmaņi! Ticiet, musulmaņi nav tādi! Tie ir teroristi!”. Ticēsim arī. Zinu, ka arī jūs dzimtenē spriežat, kam lai tic, tāpēc mazliet varu padalīties ar savu pieredzi – vietās, kur musulmaņu īpatsvars ir lielāks, parasti jūtamies krietni drošāk, jo tas automātiski nozīmē, ka nedraud tikšanās ar tā dēvētajiem iereibušiem urļoniem un gopņikiem.

Tomēr vismīļākais hosteļa viesis bija kāds padzīvojis kungs no Iekšējās Mongolijas autonomā apgabala Ķīnā, kurš sarunājās ar planšetes palīdzību – ierunāja vēlamo vēstījumu ķīniešu valodā un planšete mums pastāstīja angliski. Mīļākais hosteļa iemītnieks viņš bija tāpēc, ka pirms sasveicināšanās un iepazīšanās apstājās pie Šakīla gultas un sāka viņam dziedāt dziesmas. Šakīls sēdēja un skatījās uz viņu ar vislielāko „wtf!” izteiksmi pasaulē, bet tad…sāka dziedāt līdzi, atstājot „wtf” izteiksmes taisīšanu manā ziņā. Valodas barjeras dēļ pārāk daudz ar jautro ceļotāju nerunājām, taču novērojām interesantu ainu uz balkona – divi angliski nerunājoši turku jaunieši un angliski nerunājošais ķīnietis mēģināja sarunāties savā starpā. Saruna beidzās ar to, ka ķīnietis paziņoja: gan viņam pašam, gan arī sarunu biedriem ir 70 gadu. Atviegloti nopūtos, ka nepiedalījos šajās debatēs, jo pastāvēja reāls risks, ka arī man piemestu klāt četrus gadu desmitus. To taču man nevajag!

Pienāca laiks atvadīties no hosteļa ērtībām un mesties atpakaļ vecajā dzīvē. Uz atvadām nelāgi klepojošajam Šakīlam atstājām Islandes ķērpi no līdzi paņemtā zāļu tēju krājumiņa, aprakstījām, kā pareizi lietot, un novēlējām ātru izveseļošanos. Šakīls drīz vien mums raksta – visu, kā rakstījām, izdarījis, taču viņam viens jautājums – tie ķērpji arī jāēd? Mums, protams, uzreiz smieklīgi, iedomājamies, kā mīļais pakistāņu draugs sēž tajā trakajā hostelī, piebāzis pilnu muti ar ķērpjiem. Nē, Šakīl, labāk tikai dzer!

Devāmies beidzot apskatīt Ankaru. Šajā pilsētā piedzīvoju trīs labas lietas: Turku tēva Mustafa Kemala slavinošā memoriāla apskati, iepazīšanos ar Šakīlu, kuru ceram satikt arī Karači, un savu pirmo un veiksmīgo pieredzi okras jeb bāmijas pagatavošanā. Varbūt pamanījāt manus centienus izteikties diplomātiski. Jā, Ankara man nepatika.

Pirmkārt, cenas ēdienkartēs pilsētas ēstuvēs tiešām neataino patiesību. Ieskrējām kādā mazā kebabu ēstuvē, lai mazliet pa lēto kaut ko paēstu, bet patiesais iemesls bija vēlme izmantot labierīcības. Pasūtījām divus lētākos ēdienus, par kuriem būtu jāmaksā 12 liras jeb četrus eiro, taču saņēmām rēķinu 35 liru apmērā. Apvainojāmies un izdomājām nestrīdēties. Tagad gan vairs neatļaujamies iepirkties, pirms darījuma desmit reizes nepārprasot cenu. Skaidrs, ka tās ir kultūras īpatnības un tā, taču man šķiet nesaprotami, kā „Lonely planet” un „Tripadvisor” laikmets nav ieviesis nekādas korekcijas. Turcijā esam vien nedēļu, bet šis gadījums nebūt nav vienīgais. Bet netērēšu tinti, sūdzoties un čīkstot.

Un tomēr tērēšu gan, jo galveno vēl nemaz nepastāstīju. Varbūt „Facebook” pamanījāt, ka mums apzaga automašīnu. Stāsts patiesībā ir gaužām dīvains. Pēc Ankaras centra apskates izdomāju, ka esmu apvainojusies un gribu vārtīties gultā, nevis ceļot, tāpēc devos mājās (busiņā), ieslēdzu ventilatoru, iegāzos gultā un sāku skatīties filmas. Pēc dažām stundām Harijs ieradās mani apraudzīt un drīz vien mums piesējās kāds draudzīgs turku kungs. Pēc īsas un neveiksmīgas sarunas nolēmām šķirties – vīrs aizgāja prom, es paliku automašīnā, bet Harijs nolēma doties apskatīt mošeju. Pēc kādām desmit minūtēm pamanīju, ka vīrs mīņājas gar automašīnu un visādi grib uzsākt ar mani sarunu. Es, protams, ignorēju, zinot, ka tāpat mēs burtiskā nozīmē nevaram runāt vienā valodā.

Vīrs gan zina meiteņu vājās vietas – vaicā, vai es negribu šņabi. Atbildu noraidoši, BET saruna ir uzsākta un diemžēl arī tiek turpināta. Nejūtos gan pārāk omulīgi, jo turks sāk bāzties tuvāk un pieskarties. Tad viņš paņem telefonu un piezvana kādam. Turku valodu vispār, vispār nesaprotu, taču padzirdēta frāze „minivan” liek satrūkties. Tātad drīz mēs nebūsim vieni. Diemžēl „Swedbank” darbinieki izrunāja manu pēdējo Latvijas telefona numura kredītu, kas bija taupīts šādām situācijām, bet telefons ar otro SIM karti ir izlādējies, jo ne reizi nav nācies to lietot. Tēloju, ka ļoti baudu viņa telefonā uzlikto turku popmūziku, taču tajā pašā laikā meklēju lādētāju. Atrodu, bet nav īstais. Nolemju pārlikt SIM kartes. Visa šī procesa laikā cenšos uzturēt draudzīgu „sarunu” un beidzot sazvanu Harijam, pasakot: „Nāc atpakaļ”. Tikmēr vīrs nolemj, ka mūsu platoniskā draudzība jau bijusi gana ilga, tāpēc sāk mani skūpstīt. Laikam bišku apjūku, ja nepazīstami vīrieši ar mani mēģina bučoties „pa franciski”. No skūpsta veiksmīgi izvairos un nervozi ķiķinu, zinot, ka Harijs tūlīt būs klāt. Harijs ierodas, vīrs atvadās un aizbrauc prom. Kopīgi nolemjam, ka iesim ekskursijā divatā, jo, lai arī vīrs aizbraucis, nolemju automašīnā viena vairs nepalikt.

Aizejam prom, taču saglabājas nelāgas priekšnojautas par cilvēkiem, kurus vīrs bija sazvanījis un aprakstījis mūsu busiņu. Ierodoties atpakaļ pēc divām stundām, nejūtos necik pārsteigta, ieraugot, ka automašīnā ir izsists stikls un izvandītas mantas. Par laimi, seifs ar datoriem un citām vērtīgajām lietām (sešām Rembranta gleznām) netika atrasts. Zagļa guvums – maziņš rezerves fotoaparāts, kura vērtība noteikti vairs nepārsniedz 150 eiro. Ceram, ka zaglis fotoaparātu iemainīs pret ābeļu stādiņiem un uzbūvēs veiksmīgu „Apple” industriju, bet daļu peļņas novirzīs labiem darbiem. Ja man ir kāda teikšana, gribu pasūtīt normālu suņu patversmi un iedzīvotāju izglītošanu jautājumos, kas saistīti ar attieksmi pret dzīvniekiem.

Nolemjam, ka sauksim policiju, lai viņi šo gadījumu piereģistrē, taču nevaram sazvanīt nevienu ārkārtas numuru, kur kāds saprastu angliski. Ķeram garāmgājējus, bet visi plāta rokas, ka nav viņu darīšana, līdz kāds vīrs negribīgi mums izpalīdz. Pēc neilga laika ierodas policisti un, protams, angliski nerunā, tāpēc komunikācija sākumā notiek ar telefona tulka palīdzību, bet beigās tiek sazvanīts kāds vīrs, kurš māk uzdot šai situācijai atbilstošus jautājumus. Runājam, runājam, līdz vīrs pajautā: „Ko jūs no mums vēlaties?”. Skaidrojam, ka saprotam, neviens zagli nenoķers, taču vēlamies, lai gadījums tiktu piereģistrēts. Neviens nesaprot, ko mēs ar to domājam, tāpēc sakām, ka vienkārši vēlamies zināt, kur lēti var tikt pie jauna loga. Policijas eskorta pavadīti, braukājam pa pilsētu un meklējam servisu, bet viss ir ciet, tāpēc drīz vien nolemjam likt lietā labāko veselīgas garīgās dzīves likumu – domāt par to rīt.

Iepriekšējā vakarā pamanījāmies atrast labu vietu gulēšanai bagāto cilvēku rajonā, tāpēc nakti bez loga pārlaižam mierīgi. No rīta dodamies uz Indijas vēstniecību, kur mums pieteikta vizīte pie konsula vīzas pieteikuma iesniegšanai, taču arī šis process notiek ierastajā Ankaras garā. Pieteikums netiek pieņemts, jo mums vajadzīga aviobiļete. Skaidrojam, ka Indijā iebrauksim pa sauszemi no Pakistānas. Vajadzīga Pakistānas vīza. Mums it kā viena tāda pasē mētājas, bet tai jau sen ir beidzies termiņš un jaunas vīzas saņemšanu pieteiksim Gruzijā. Nē, tas neder. Pēc īsas sarunas ar konsulu, kurš pats atzīst, ka ir totāls birokrāts, kopīgi nolemjam, ka Indijas vīzu mēģināsim saņemt Islamabādā jeb „par to mēs domāsim rīt”.

Uz Ankaru apvainojos vēl vairāk, taču mierina doma, ka tūlīt, tūlīt brauksim prom un vairs neatgriezīsimies. Pirms tam tikai jātiek pie automašīnas loga. Nolemjam braukt uz dullo hosteli un lūgt palīdzību, bet atkal tiekam atšūti. Hosteļa iemītnieces dēls gan iesaka aizbraukt pie lietoto automašīnu tirgotājiem un tur beidzot, beidzot, beidzot atrodas cilvēks, kurš ir gatavs palīdzēt! Aizbraucam uz norādīto vietu, ar dažu vietējo palīdzību atrodam īsto servisu un stundas laikā tiekam pie jauna loga, kas mums izmaksāja nieka 40 dolārus! Tiešām bijām rēķinājušies ar 100 eiro. Varbūt Ankara vienkārši sakautrējās?

Šobrīd esam nelielā pilsētā Egirdirā. Sēžam kafejnīcā, pa logu redzu brīnumskaistu ezeru, arī ļaudis ir laipni, un mierīgi pacieš, ka nekustam ne no vietas jau kādas septiņas stundas. Turklāt, ja tic apgalvojumam, ka putna apkakāšana nes laimi, visam jābūt kārtībā – kamēr ar policistiem vizinājāmies pa Ankaru, kāds divspārnis pamanījās pieķēzīt man klēpi pa logā atstātu 15 centimetru šķirbiņu. Šķiet, gaidāmā laime ir neaptverama. Atminējos, ka pēdējo reizi putna labvēlību piedzīvoju vidusskolas gados – autoostā skaitīju santīmus, lai iegādātos mēnešbiļeti un putns atļāvās nokārtoties manā sīcenes pilnajā saujā. Toreiz iztulkoju, ka būšu ļoti bagāta, taču šodien nodomāju – nē, nav piepildījies. Drīz vien sakautrējos un atcerējos, ka esmu pametusi darbu, lai ceļotu. Ceļošana vai tad nav bagātība?

P.S. Varbūt man dot Turcijai otro iespēju?