Tā, šoreiz man ir pielavījusies sajūta, ka jāiesāk ar disklaimeri. Bilžu aprakstos runāju daudz ļauna, esmu ārkārtīgi negatīvs un visādi citādi nejauks. Man, protams, šķiet, ka tas viss pēc nopelniem, bet, ja tev Indija ir pati mīļākā valsts pasaulē, varbūt labāk arī nemaz tālāk nelasīt, droši vien apvainosies. Es negribu, lai kāds apvainojas! Nemaz arī…
Šonedēļ lasāmkartē stāsts par mūsu pēdējām dienām Pakistānā. Virsraksts runā par tām dienām, ko pavadījām jau pēc valsts pamešanas, skumstot par to, ka nācās nomainīt mīļo, jauko Pakistānu pret, maigi sakot, ne tik jauko Indiju. Pagaidām gan vēl centos niknumu par Indiju saturēt sevī, bet nākamnedēļ gan gāzīšu visu naidu pār jūsu ausīm(acīm), hehe. Tātad,…
Šoreiz te neko nerakstīšu. Veikšu sociālo eksperimentu un pēc tam skatīšos lasījumu statistikā, vai baigi asprātīgais priekšvārds (jā, parasti esmu ļoti asprātīgs) kaut ko maina.
Gan šajā, gan arī nākamajā nedēļā dzīvojām diezgan slinki – pārsvarā gulējām līdz desmitiem vienpadsmitiem, tad izgājām pavazāties, tad atkal mājās, palūrēt kādu filmu un tā. Nav gluži līdz galam mūsu vaina, jo Pakistānas un Indijas nedraudzīgo attiecību rezultātā gaidīt uz vīzām nācās 2 nedēļas, nevis solītās 2-3 dienas. Un vispār – mēs taču arī…
Lai gan jau kādu nedēļu esam Indijā, cītīgi turpinu strādāt pie iekavētā. Tā kā atkal esmu sarīkojis Ķīnas armijas cienīgu bilžu parādi (ja nu kāds nesaprata manu rēbusiņu: Ķīnas Tautas Republikai ir vislielākā armija pasaulē, tāpat kā manai galerijai – bildīšu), netērēšu vēl liekus burtus šeit, labi? Tātad – otrā un dullākā nedēļa Pakistānā. Īsumā…
Atskaitos par pirmo Pakistānā pavadīto nedēļu un daru to, protams, ar melīgu virsrakstu. Līdz šim Pakistānā esam novērojuši tikai divas no trim virsrakstā minētajām lietām, bet, lai uzzinātu, kuras ir īstās, būs jāizskrien cauri visiem bilžukiem.
Pēdējās dienas Irānā pavadījām tā, kā visiem normāliem Irānas apceļoājiem pēdējās dienas jāpavada – piedzīvojām negaisu tuksnesī, teju diennakti pavadījām lidostā, pārdūrām auto riepu… Hahah, par riepu, protams, muldu, un vispār – pēdējā nedēļa Irānā bija tik pat jauka, kā visas citas nedēļas. Turklāt pašā pēdējā dienā tikām uzaicināti uz pusdienām pie vienkāršas, bet ļoti…
Dārgie biedri, Šobrīd sēžu uz jumta. Uz jumta ēkai, kuru Britu Indija atstājusi mantojumā Pakistānai. Pašā Lahoras viducī. Lahora ir kārtējā “viena no lielākajām pasaulē” pilsēta, gaiss ir slikts, satiksmes troksnis šausmīgs. Apkārt sēž vīri, kas ļoti aktīvi skatās Anglijas – Pakistānas kriketa maču televizorā, kas atrodas man aiz muguras, tāpēc mani nepamet sajūta, ka…
Sveicināti, dārgie biedri! Tie, kas kādreiz ieskatās manos vai Karīnas feisbukos un instagramos, noteikti zinās, ka jau kādu brīdi esam Pakistānā. Pakistānā mums iet labi, visi par mums atkal rūpējas, neviens pāri nedara, esam drošībā un siltumā. Tas tā, lai jums būtu mierīgas sirdis. Tomēr, pirms nokļūt Pakistānā mēs pavadījām četras fantastiskas nedēļas Irānā, un…
Atkal pagājis krietns laiks, kopš pēdējo reizi stāstīju, kā mums iet. Tāpēc, pirms rādīt attēlus, īsumā visu izstāstīšu – Irānā ir vissirsnīgākie un draudzīgākie ļaudis pasaulē, tāpēc mums sanāk ceļot no vienām mājām uz otrām, no vienas ģimenes pie nākamās. Viņi tiešām viesus uzskata par dieva dāvanu, pat uz ielas, pamanot, ka neesam vietējie, bieži…
Tā kā mēs jau gandrīz nedēļu esam brīnumainajā Irānā, viss iepriekš piedzīvotais šķiet kaut kāds blāvs un neinteresants, tāpēc grūti izcelt kaut ko īpašu par Armēnijas un Kalnu Karabahas apmeklējumu. Pastāstīšu īsumā, kas redzams atskaitē. Beidzot pametam Gruziju, sākam ceļot ar smagajām mugursomām, mazliet pavazājamies pa lietaino Armēniju, iekuļamies nepatikšanās ar Kalnu Karabahas KGB, un…
Šoreiz ieraksta nosaukums patiešām atbilst patiesībai – teju visu nedēļu pavadījām Tbilsi hostelī, izejot no mājiņas vidēji varbūt uz kādām pāris stundām dienā, tikai pavisam īpašos gadījumos vai reizēs, kad aptrūkstas ēdiens. Nu tad pārdesmit bildes no tām dažām iziešanas reizēm arī apkopoju un saliku albūmiņā. Ja nu galīgi, galīgi nav, kur laiku grūst, vari paskatīties.…