Lai gan mūsu Ārlietu ministrija (līdzīgi kā lērums citu valstu atbilstošās iestādes) iesaka izvairīties no Mjanmas lielākās daļas apmeklēšanas, kā arī brīdina mūs par augstiem terorisma draudiem, ienākošais tūrisms Mjanmas Savienībā aug ārkārtīgi strauji, pēdējo piecu gadu laikā tas ir seškāršojies un tagad sasniedz 4,5 miljonus ceļotāju gadā. Tas gan vienalga ir divreiz vairāk nekā Latvijā, bet rēķinot uz valsts milzīgo teritoriju un iedzīvotāju skatu, kā arī salīdzinot ar visām kaimiņvalstīm, tas tāds sīkums vien ir. Tomēr tendence ir skaidra – ja gribi paspēt redzēt īsteno Mjanmu, tagad ir pēdējais brīdis sākt plānot ceļojumu.
Īsumā izstāstīšu, kāpēc tā. Kad astoņdesmito gadu beigās Mjanmā notika militārais apvērsums, tika sagrozīta valsts konstitūcija, visās nozarēs ieviesta militārās valdības kontrole, naudiņas novirzītas tikai militāriem mērķiem, nu, viss tieši tā, kā visās normālās militārās valstīs jābūt. Deviņdesmito sākumā Nacionālās Demokrātijas Līgas līdere un vispār visas valsts pro-demokrātiskuma simbols Auna San Su Či aicināja pasauli boikotēt Mjanmas tūrisma sektoru, un uz valsti nebraukt, jo visa tūrisma ienestā naudiņa tāpat nonāca militāristu rokās, kuri to veikli izmantoja nabaga darbaļaužu apspiešanā. Turklāt tolaik valstī patiešām bija bīstami. Kad divi gadu desmiti apkārt, Auna izlaista no apcietinājuma, uzvarējusi vēlēšanās, un valdošais režīms valstī sāk sakārtoties, demokrātu oficiālā nostāja mainījusies – tūrisms Mjanmā vispār esot atbalstāma lieta, bet ar to jābūt piesardzīgam, pa Mjanmu jāceļo atbildīgi. Ar “atbildīgi” domājot nevis pie mums pazīstamo “Nemet plastmasas pudeli zemē” atbildīgi, bet gan “seko līdzi, kam dod savu naudu” atbildīgi. Jo daudzas tūrisma kompānijas joprojām darbojas militāristu atbalstītas un pārraudzītas, tādējādi arī to ienākumi nenonāk vis tūrisma infrastruktūras vai vietējo sabiedrību salabošanai, bet ļauno cilvēku kabatās un ļaunajos plānos. Tāpēc tiek ieteikta individuāla ceļošana un līdzekļu izdalīšana pa reģioniem, ciemiem, ģimenēm. Starp citu, ceļojot ar personīgo transporta līdzekli, Mjanmā nemaz nevar legāli iebraukt, neizmantojot kādu no aģentūrām, kuras savukārt par tādu pakalpojumu noplēš vismaz simt dolāru dienā.
Labi, aizrunājos. Tātad – Mjanmā lēnām viss sāk sakārtoties, tūristi sāk ierasties, mētāt savu naudu pa labi un pa kreisi, tādējādi iemācot vietējiem uzvesties kā tādiem indiešiem. Pagaidām tāda lieta novērojama tikai pašā populārākajā galamērķī – Baganā, bet domājams, ka tūristu skaitam pieaugot, tā kļūs par īstenību arī visur citur, kur parādīsies lielāki tūristu bari. Tā kā – mudīgi pērc biļetes un brauc uz mīļo Mjanmu! Drīz vairs mīļās Mjanmas nebūs!
Bet kamēr biļetes vēl neesi nopircis, paskaties, kā Mjanmā gāja mums. Ne tikai tūristu pārņemtajā Baganā, bet arī Mingunā un Inles ezera apkaimē. Lūk, bildes:
Dienu (un nedēļu) jāsāk ar brokastīm! Brokastis ir nedēļas svarīgākā ēdienreize! Šajās brokastīs mums piedāvāja izvēlēties dzelteno vai sarkano ēdienu, izvēlējāmies dzelteno. Dzeltenais ēdiena sastāvā ir kaut kāda dzeltena putrveidīga (bet tāda kā cieta putra, kā mannas putra, kad pastāvējusi) masa, roltona tipa nūdeles, kaut kāds brūni-melns šķidrums (iespējams, sojas mērce, bet iespējams arī, ka nē) un zaļumiņi. Ā, pirms putrai bērt klāt visus pārējos bonusus, tā tiek samaisīta ar pamatīgu šķipsniņu (es pat teiktu "šķipsnu") nātrija glutamāta! Labu apetīti! Rezultāts diezgan garšīgs, bet, redzot, kā tas ēdiens tapis, un kāda tam konsistence, smadzenes kaut kā cenšas nobloķēt par garšas baudu atbildīgos centrus.
Brokastis pieveiktas, var sākties diena! Te rādu Mjanmā visbiežāk pieejamo un visparastāko pārtikas veikalu. Jā, dažas nedēļas atpakaļ rādīju, kā forši pērkamies lielveikalā, bet, šķiet, ka pat tik lielā pilsētā kā Mandalaja, tādi ir divi vai varbūt trīs. Tā vispār ļaudis pērk savu pārtiku vai nu tirgos vai pie šādām kundzītēm. Un kāpēc ne? Ļaudis priecīgi, kundzīte priecīga, visiem labi, neviens nav bez darba! Šādās bodēs klāsts ir ļoti šaurs, pārdod tikai to, kas vietējiem visvairāk nepieciešams, tāpēc mums iegādāties pārtiku tādos ir diezgan grūti. Bet visādi citādi - man šāda prakse šķiet ļoti laba. Eiropā, protams, nekas tāds neietu cauri - higiēnas prasības, kases aparāti u.t.t., līdz šāda nodarbe paliek ne pārāk izdevīga.
Šodien ņemam mocīšus un braucam pētīt Mandalajas apkārtni, īpaši mērķējot uz Mingunu un tās lielo, klintsbluķīgo templi, ko pagājušajā nedēļā ieraudzījām, braucot garām kuģī. Ik pa brīdim piestājam vienkārši tā, pasēdēt, paskatīties apkārt.
Kamēr mēs skatāmies apkārt, uz mums skatās vietējie bērneļi. Šķiet, ka šajās vietās pārāk daudz tūristu nerādās, bērneļiem inčīgi! Atkal bišķiņ sākam justies kā slavenības, jo teju katrs otrais, paejot garām, vēl pagriežas atpakaļ paskatīties.
Kungs svārkos un basām kājām cītīgi kaut kur nes milzu zāles kušķi!
Cits kungs ir pieticīgāks un savai karietei neizmanto glauno, asfaltēto ceļu, tā vietā brauc turpat pa grāvi ceļmalā.
Esam ieradušies Mingunā! Tā kā ķiverei nav stikliņa, visas acis piepūstas smiltīm, kukaiņiem un vēl visādu citu drazu. Bet vispār gribēju tikai parādīt, cik labi izskatos ķiverē! Tās man vienmēr der kā uzlietas!
Pie iebraukšanas pilsētā kaut kāda vietējā kultūras pārvalde ir uzcēlusi savu būdiņu, kur visiem ārzemniekiem jāmaksā 5 dolāri vai 5000 kjatu (vispār Mjanmas naudas vienības nosaukumu izrunā kā "Čat", bet angliski pieraksta "Kyat" un arī latviskajā vikipēdijā ir rakstīts "kjats"). Mēs šādam pavērsienam nebijām gatavi, mums nebija gana daudz vietējās naudas, līdz ar to nācās maksāt dolāros pēc visneizdevīgākā kursa pasaulē! Šajā darījumā pazaudējām apmēram 1,4 dolārus, šausmas! Pēc pirmās vilšanās iebraucam Mingunā, un itin nemaz neesam priecīgi par to, ko redzam - izskatās, ka tikko esam samaksājuši desmit dolārus par iespēju iepirkties suvenīru bodītēs!
Bet paskaties, cik skaists suvenīrs! Kokosu mērkaķis! Tas ir absolūtais uzvarētājs visforšāko pēdējo gadu laikā redzēto suvenīru kategorijā! Es arī tādu gribu!
Zivju ripas! Bez suvenīriem, protams, šādās vietās vienmēr jābūt arī dažādām uzkodām, piemēram, zivju ripām! Mums kā absolūtiem jūras velšu neēdājiem, šis ir briesmīgākais, kas var būt! Turklāt šīs ripas tepat blakus lielās pannās tiek arī ceptas. Zini, kā tur viss ož?!
Tā vietā mēs pusdienās labāk apēdam drausmīgi pārcenotas un reizē arī ne īpaši garšīgas nūdeles! Šāda porcija maksā 1500 naudas! Speciāli nesaku, cik tas ir mūsu naudās, lai jūs nesmietos, ka es uzvelkos par sīkumiem, hehe. Lai būtu, cik būdams, bet tas ir vismaz trīsreiz vairāk, nekā par tādu pašu ēdienu būtu jāmaksā kādā no Mandalajas ēstuvēm. Turklāt komplektā izsniegtā zupiņa arī ne pēc kā negaršoja!
Labi, pietiek sūdzēties par visu, labāk paskatīsimies uz to, kā dēļ te vispār ieradāmies. Hsinbjumes Pagoda. Uzcelta par godu karaļa Bodavpajas mazmeitai princesei Hsinbjumei (Hsinbjume tiešā tulkojumā nozīmē "Baltais Zilonis"; princesei baigi noveicās ar vārdu), jo viņa tepat netālu nomira, dzemdējot kārtējo bērnu. Pagoda skaista, balta, uzcelta vislabākajās budisma tradīcijās.
Iekšā, pašā vidū, protams, Buda! Šī tad arī ir galvenā vieta, kur visi svētceļnieki nāk lūgties. Re, kā sakabinājuši visādas maijpuķītes apkārt Budam! Lai gan no ārpuses pagoda izskatās diezgan sīka, stāvās kāpnes atņem visus spēkus ne vienam vien kāpējam, re, kundzītes arī pagurušas, dzesē slāpes ūdenī.
Šo būtisko sīkumu gandrīz palaidu garām - aiz galvenā pielūdzamā Budas ir paslēpies vēl viens Buda, viss tāds Zeltā, un izskatās daudz svarīgāks par pirmo. Ļoti grūti pamanāms, ir tikai viena vieta (nu, patiesībā kopā divas, jo viss te ir simetrisks), no kuras otrais Buda redzams, un tikai ļoti šaurā leņķī. Nevarēju nekādi atrast, kāpēc tā, ko tas nozīmē. Gan jau, ka tādam komplektam ir kāda nozīme!
Re, kas te! Pa pagodas logu redzams lielais akmens bluķis! Vairs nemaz nav tālu.
Kamēr lūram ārā pa logu, sakrājies diezgan ievērojams cienītāju pulciņš. Jāpozē tā un šitā, tad pa maiņām jātaisa pa selfijam ar vienu un otru. Joks pa jokam, un kādas desmit minūtes vējā! Es laikam negribētu būt slavenība, tad taču nekur nebūtu miera! Vai arī būt par slavenību, piemēram, kaut kādā tur Austrumtimorā (vai kā viņiem pašiem labpatīk - Timorlestē), tā, lai varu aizbraukt uz kādām pāris nedēļām, sajusties īpašs, un tad braukt atkal mājās un dzīvot mierā.
Šis ir vistrakākais bomzis, kādu jebkad esmu redzējis. Pat viņa tērps jau krīt acīs. Bet lai būtu, kādu miskastē atrada, tādu jāvalkā, nevar taču būt reizē bomzis un izvēlīgs, vai ne? Bet šis bomzis ir īpašs ar to, ka viņam nemitīgi uzbrūk suņi. Viņš tikai soļo pa suvenīru tirdziņu, nez no kurienes uzrodas suns un rej uz viņu! Bomzis švitinās ar nūju, kaut ko klaigā savā valodā, līdz suni aizgaiņā. Piebildīšu, ka suns nevienam citam neuzbrūk, tikko ir aizgaiņāts, vienkārši aiziet savās gaitās. Pēc dažām sekundām uzrodas jauns suns un atkal dara to pašu! Es nezinu, kas vīram par vainu - varbūt viņš naktīs staigā apkārt un ar savu nūju sit tos suņus. Varbūt vienkārši ož pēc kaut kā, kas suņos izraisa niknumu! Pēc kaķiem? Nezinu! Bet tādus brīnumus nebiju redzējis!
Tā, rekur arī ir Mingunas pagoda! Pagoda tā arī nekad netika pabeigta. Lai gan sākotnēji tā bija iecerēta par lielāko templi/pagodu pasaulē (150m augsta), uzbūvēta tikai trešdaļa - 50m. Tas vienalga ir diezgan iespaidīgs monuments! Runā, ka būvei piederot rekords par lielāko ķieģeļu kaudzi pasaulē, hehe. Šo ēku 1790. gadā sāka būvē visdīvainākais no visiem Birmas karaļiem - karalis Bodavpaja (tas, kuram mazmeitu sauc par Balto Ziloni). Viņš, kā jau karaļiem ierasts, gribēja būt visvarenākais pasaulē, tāpēc izlēma celt vislielāko templi. Starp citu, reku pierādījums, ka tiešām atbraucām ar mocīti!
Vienīgā tempļa ieeja ar vienīgo tempļa telpu. Tātad, atgriežoties pie vēstures - karalis bija tik pārņemts ar savu milzu pagodas ideju, ka celtniecībā izmantoja ne tikai visus pieejamos karagūstekņus (kas tajā laikā bija absolūti normāla prakse), bet sāka spiest piedalīties darbos arī vietējos zemniekus un citus zemāko kārtu pārstāvjus, turklāt apmaksāja būvniecības izmaksas no valsts kases, protams. Kādā brīdī tas sāka neiepatikties visiem tiem zemcilvēkiem, tāpēc viņi izdomāja viltīgu plānu - zinādami, ka karalis ir ārkārtīgi māņticīgs, viņi izplatīja baumas, ka it kā, tikko lielajai celtniecībai gals būs klāt, tāpat gals būs klāt arī visai Birmas valstij. Līdzīgi kā ar Daugavu un Rīgu, ja? Bet, nu, plāns nostrādāja, Karalis sabijās, un celtniecību pamatīgi piebremzēja, kas zemniekus totāli apmierināja, jo lēnā būvniecība atļāva valsts budžetu izmantot arī citām, vairāk noderīgām lietām. Pēc karaļa nāves, milzu tempļa būvniecība apstājas uz visiem laikiem. Nevienam, šķiet, nebija motivācijas ar tādu ķieģeļu kubu ņemties.
Tempļa mazās lūgšanu telpas apmeklēšanas noteikumi. Galvenais noteikums - spageti blūzes ir totāli aizliegtas! Spageti blūze, haha! Jā, atšķirībā no hinduistu tempļiem un musulmaņu mošejām, pie teravādas budistiem nav smuki iet telpās ar zeķēm. Kurpes - tas pats par sevi, bet nedrīkst arī zeķes! Visi vietējie, protams, staigā tikai un vienīgi šļopkās, bet man, jocīgajam rietumniekam, tas sagādā lielas problēmas, katru reizi jāatsaitē kedas, jānovelk, tad jānovelk un jāsarullē zeķes, pēc tam, nākot atpakaļ, atkal jārullē zeķes uz nu jau sasvīdušajām un ar visādu drazu aplipušajām pēdām, aīīīīīī...
Redzēji pirms tam, cik tā ēka ir milzīga? Un, jā, šī ir vienīgā istaba, kurā var ieiet. Drīzāk ala, nekā istaba, jo izskatās iekalta tajā milzu akmenī! Tomēr, ja paskatās tuvāk, tad var redzēt, ka viss sastāv no maziem ķieģelīšiem - gan ala, gan arī visa tā klints!
20 gadu pēc karaļa Bodavpajas nāves Mingunu un tās apkārtni piemeklēja nikna zemestrīce, cieta arī lielais templis, vai pareizāk - lielā tempļa pirmā trešdaļa. Tas viss būtu sīkums, kaut ko tur bišķi piesēja, piestiķēja ar izolācijas lenti, sapūta šķirbās makrofleksu, un ļaudis mierīgi varēja turpināt nākt uz templi. Līdz 2012. gada novembrī Netālu no Švebo notika vēl cita zemestrīce, bojā gāja 26 cilvēki, iebruka zelta raktuves, nogruva vēl nepabeigtais tilts pār Iravadi upi, bet pats galvenais - tempļa miesās parādījās jaunas šķirbas! Tāpēc nu vairs templī (vai pareizāk - uz tempļa) kāpt nedrīkst! Mēs parasti visādus noteikumus ievērojam, bet te kāpj visi (ja, ja visi lēktu ārā pa logu, es arī lēktu), turklāt par Mingunas apmeklējumu esam samaksājuši 10 ASV dolārus! Lai tagad Minguna pastrādā par šito naudiņu!
Visādi svētceļnieki starp būves ķieģeļiem sasprauž tos smaržīgos kociņus un tik dedzina templi nost! Citi sasprauž, bet nededzina, atstāj smukumam. Vai varbūt uztraucas par temperatūras ietekmi uz konstrukcijas stiprību, bet jebkurā gadījumā starp ķieģeļiem saspraustu smaržkociņu te ir ļoti daudz!
Mūks arī neklausa noteikumiem, uzrāpies pašā augšā, vaktē savu saimniecību! Reku tālāk redzams arī Baltā Ziloņa princeses templis, viss tāds balts un varens.
Izrādās, ka vesels lērums ļaužu neklausa noteikumiem! Un kas būs vainīgs, kad kāds iekritīs šķirbā? Bet pa īstam tur brīžiem diezgan bīstama tā pārvietošanās no vienas daļas uz otru, un tas viss 50 metru augstumā.
Piemēram, lai tiktu tur, kur aizgājis vīrs baltajā kreklā, jāpārlec apmēram metru platai plaisai, kas pats par sevi nebūtu nekas daudz, bet, jāuztrāpa tieši uz tās slīpās un ne pārāk lielās vietas, no kuras pēc tam jāuzrāpjas pa ķieģeļu sieniņu. It kā nav nekas sarežģīts, bet kļūda maksātu nokrišanu vairāku desmitu metru plaisā. Nē, es esmu pārāk vecs tādām lietām, iešu labāk atpakaļ pie Karīnas, kura ir vēl vecāka un bailīgāka par mani, tāpēc sēž un gaida mani kādu gabaliņu atpakaļ.
Mūki gan lēkā no vienas platformas uz otru kā tādi super mario varoņi! Un vēl atraduši čiepiņas, ar kurām lēkājot pafīrēties! Baigie mūki, heh.
No tempļa augšiņas var pārskatīt visu apkārtni, arī Iravadi upi, augstākas vietas te nekur tuvumā nav! Kamēr templis vēl tikai būvējās, Bodavpaja bija palūdzis uz salas upē (pieņemu, ka tā smilšainā vieta, kas redzama bildes augšpusē) uzbūvēt skatu torni, no kura viņš varētu pieskatīt projekta virzības progresu. Citreiz viņš bija tornī, citreiz ne, bet no ārpuses to redzēt nevarēja, tāpēc visi darbinieki darbojās tā, it kā rītdienas nebūtu, lai tik atstātu labāku iespaidu uz karali! Jo slikts iespaids, visticamāk, nozīmē nāvi, hehe. Ja nepamanīji, pašā apakšā var redzēt arī garlaikotu Karīnu, kas gaida, kamēr atnākšu no saviem piedzīvojumiem pa tempļa augstajām vietām, hehe.
No bīstamiem un šķirbainiem tempļiem Karīna baidās, bet no maziem birmiešu bērniem - it nemaz! Viņa vienmēr ar tiem sīkaļām var atrast kopīgu valodu!
Kompleksā savam milzu templim Bodavpaja uzbūvēja arī milzu zvanu. Ar savu 90 tonnu svaru zvans ārkārtīgi ilgu laiku bijis lielākais zvans pasaulē, līdz ķīnieši (protams, ka ķīnieši! Viņiem vienmēr visu vajag vislielāko un labāko!) 2000. gadā (tas esot bijis labs gads zvaniem) uztaisījuši lielāku. Vēl ir Cara zvans, kas stāv Kremlī, kas ir vairāk nekā divreiz lielāks par šo, bet tam ir izlūzis gabals un tas nav pakārts gaisā, līdz ar to nav pazvanāms. Re, kādas kategorijas var izdomāt, lai piesaistītu interesentus! Lielākais funkcionālais (pazvanāmais) zvans pasaulē!
Lielais zvans! Patiesībā zvana īstais svars ir 55555 visi ("viss" ir Mjanmas mērvienība - 1.63293 kilogrami; oficiālā valsts mērvienību sistēma, protams, ir metriskā, bet ļaudīm joprojām labpatīk lietot savas īberīgās sistēmas ar padsmit dažādiem garumiem, smagumiem, tilpumiem u.t.t.), jo piecinieks ir svarīgs cipars birmiešu numeroloģijā un astroloģijā. Plus, vienmēr vieglāk atcerēties zvana svaru. Zvans, starp citu, tika būvēts (izliets?) upes otrā pusē, un nogādāts uz šo krastu ar divu laivu palīdzību, kuras pēc tam tika iestūrētas speciāli šim notikumam paredzētos kanālos, kas ieurbās zemē līdz pat lielajam templim. Kad laiviņas iebrauca kanālos, tie tika aizdambēti un atvienoti no upes, un pēc tam uzpludināti, tādējādi paceļot zvanu līdz vajadzīgajam augstumam, lai to varētu piekabināt tā, lai tas karājas gaisā un ir piezvanāms. It kā ļoti vienkārša shēma, bet es nekad tādu nebūtu iedomājies!
Milzu zvanam nav mēlītes, tas zvanāms tikai ar iedarbību no ārpuses, sitot ar kociņu pa tā korpusu. Man liekas, ka bišķi negodīgi ar šādu zvanīšanas metodi mēģināt ierakstīties "funkcionālo zvanu" topiņā, bet milzeņa aizstāvībai jāsaka, ka visi šīs puses (un budistu vispār) zvani parasti ir zvanāmi tieši šādā veidā. Zvanu mēlītes ir priekš sapuvušajiem rietumiem. Ā, un, jā, jebkurš, kuram tā gribas, drīkst zvanu zvanīt. Tur pat ir nolikti kādi 5 zvanāmie koki, ja nu vairākiem ļaudīm gribas zvanīt reizē. Tā viņi rūpējas par savu lielāko zvanu!
Pēc lielās 1839. gada zemestrīces zvans bija nokritis zemītē, un tur arī palika uz sešdesmit gadiem, kamēr viltīgie birmieši izštukoja veidu, kā zvaniņu pacelt, izmantojot domkratus(!!). Kālab briti, kas tad jau bija anektējuši Birmu savai impērijai, nepateica nabaga birmiešiem jau senāk, kā to pavisam vienkārši izdarīt ar virvēm un trīšiem?! Ievēroji Karīnas kājas, kas rādās nākam no zvana apakšas? Es gan nebiju tik drosmīgs! Man bija bail par to, ka paiešu apakšā, zvans pēkšņi nokritīs, un es netikšu ārā atkal kādus sešdesmit gadus, kamēr birmieši atradīs piemērotu domkratu. Šausmas! Man vēl tagad tāds scenārijs rādās murgos!
Karīna sabildēja citu zem zvana ejošo varoņu iekšpusē atstātos vēstījumus, šis ir mans mīļākais - I will want to arrive next time with family. Tik būtisks ziņojums!
Tā kā ierašanās uz templi bija paredzēta no upes puses, karalis ēku kompleksā paredzēja arī divas milzīgas lauvas (vai lauvpūķus), kas skatās upes virzienā. Pēc vispārējās projekta apstāšanās ļaudis šos monumentus neuzskatīja par gana cienījamiem, lai tos pa sastāvdaļām neizvazātu, tāpēc palikuši vien lauvu dupši. Dupšu ķieģeļus laikam neviens negrib izmantot savas jaunās mājas celtniecībai, haha.
Mēs ieradāmies un aizbraucām no šejienes ar mocīti, bet ir arī visādi kuģi, kas vairākas reizes dienā brauc turpu-šurpu no Mandalajas uz Mingunu. Lepnajā Mingunas piestātnē atbraucējus gaida tikpat lepns taksis! Labi, bet mums laiks doties tālāk. Nevaram taču visu dienu tērēt milzu ķieģeļu kaudzēm!
Mjanmā, līdzīgi kā Indijā un Pakistānā, ļaudis ārkārtīgi iecienījuši pāna košļāšanu (šeit gan to sauc par Kwun-ya). Sīki vēlreiz nestāstīšu, kas un kā, tikai īsumā pateikšu, kas ir pāns - betelpalmas lapās ietīts arekas rieksts ar vēl visādām garšvieliņām, košļājot to, var novērot viegli halucinogēnu iedarbību. Karīna beidzot saņēmās arī pati pamēģināt, kas un kā. Kad palūdzu viņu aprakstīt vienā teikumā šo pieredzi, viņa saka: "Nezinu, sareiba galva." Haha. Jā, kādu stundiņu viņa man bija tāda apjukusi! Tai pašā laikā vietējie reizē košļā pānu un vada sabiedriskos autobusus. Valstī gan izvērsta kampaņa, kura beidzot dara zināmu iedzīvotājiem, ka pāns vis nav veselīgs, kā viņi līdz šim domājuši, bet gan izraisa mutes vēzi un vēl visādas ellišķas kaites.
Pāna iedarbībā viņa sāk uzvesties neraksturīgi sev - pērk arbūzu sēkliņu rokassprādzi no suvenīru tirgotājas. Tagad Karīnai būs smuka rokassprādzīte, haha! Un, jā, visas šajā stendiņā redzamās lietas ir veidotas tikai un vienīgi no arbūzu sēkliņām. Nu, jā, un no diegiem. Karīnas attaisnojumam gan jāpiemin, ka aproce izmaksāja tikai apmēram 20 centu, kamēr līdzīgos stendiņos tuvāk tūrisma objektiem tādas pašas aproces maksā vismaz eiriku. Tā kā - ietaupījām! haha
U Beina tilts, protams, ir garākais pasaulē. Garākais tīkkoka pāļu tilts. Kā tev šķiet, cik vispār tiltu konkurē tieši šajā kategorijā? Lai kā tur arī nebūtu ar garuma rekordistiem, 1209 metrus garais tilts ir bezgala skaists. Tas nosaukts pilsētas mēra, kurš to uzbūvēja, U Beina vārdā (U laikam ir populārs birmiešu vārds). Kopā tilts sastāv no 1086 pāļiem, un teju visi ir oriģinālie, tie paši, kas 1850. gadā tika iedzīti ezera gultnē.
Tilts, protams, tika būvēts vietējo ļaužu pārvietošanās ērtībām, izmantojot tiltu, ļaudīm vairs nebija jāiet apkārt ezeram, tādējādi samazinot ejamo attālumu pat par vairāk nekā desmit kilometriem - atkarībā no sezonas un ūdens līmeņa. Tagad retais tilta šķērsotājs dodas savās parastajās dienas gaitās, pārsvarā pa to mīcās Rietumu seniori un vietējie stilīgie jaunieši, kas nemitīgi taisa selfijus.
Šobrīd ir sausā sezona, ūdens līmenis ir tuvu minimumam, tāpēc visādi zemnieķeļi fiksi izmanto iespēju un sasēj rīsu, kukurūzu un ko tik vēl ne. Man gan vienalga līdz galam nav skaidrs, kā tas darbojas - kas notiek, kad ūdens līmenis ezerā paceļas un visu druvu aizskalo prom?
Blakus druvām iekārtojusies arī pop-up ēstuvīte. Forši, ka pop-up tā ir tikai tāpēc, ka sākoties lietus sezonai, daba to vienkārši aizskalos prom, haha. Galdiņi sakārtoti tā, lai no tiem būtu labākais skats uz saulrietu.
Saulrieta vērošanas alternatīva - sakāpt tūristu laiviņās un vērot to no ezera vidus. Jā, parastie tūristu pakalpojumi šeit ir pilnā klāstā, šī pa īstam bija viena no vistūristiskākajām vietām visā Mjanmā (neskaitot Baganu, bet par to vēl parunāsim vēlāk). Tas ir, no tām, kuras redzējām. Līdz šim brīdim tā īsti nebija nācies redzēt visādus suvenīru galdus, senioru grupas, neskaitāmos gidus, laivu šoferus u.t.t.
Vakara saule palīdz man uzbildēt skaistu kukurūzas lauku ar zemniekiem un viņu mājām. Un vēl tas ezers fonā. Šīs fotogrāfijas drukātas versijas vari nopirkt vietnē photoshelter.com. Hahahaha, nu, nē, meloju taču! Bet, jā, vispār ir cilvēki, kas tā arī dara - sabildē aizdomīgas kvalitātes fočenes, tad onlainos tirgo. Es nesaprotu, kas tās bildes pērk! Savukārt es, labdaris, visas savas bildes mierīgi atdošu par velti, tā kā, ja tev iepatīkas jebkura bilde no jebkuras galerijas, un gribi to sev, mierīgi saki, nosūtīšu pilnā izmērā. Es gan nevaru iedomāties, kāpēc kādam varētu vajadzēt manas bildes. Bet, nu, par velti. Es, piemēram, par velti ņemu visu, ko dod!
Šeit vienkārši kārtējo reizi lielos ar kadru, haha. Bet pie reizes izmantošu iespēju izstāstīt, no kurienes sagādāts materiāls - viss tas koks, kas tev tagad aizņem pusi ekrāna. Kad kāda no kārtējām birmiešu apakškaralistēm (Ava karaliste) pārvācās, tas ir, pārvietoja savu galvaspilsētu no Invas uz Amarapuru, karaļa pili viņi izjauca pa detaļām un ņēma līdzi, lai jaunajā pilsētā to atkal sastellētu kopā. Kā jau bieži gadās ar lietu izjaukšanu un salikšanu no jauna, pāri palika drausmīgi daudz tīkkoka gabali. Nuja, un tos tad arī izmantoja, lai uzceltu šo te tiltiņu. Garāko pasaulē, atgādināšu, haha.
Re, re, var satikt vēl arī pa kādam, kas tiešām tiltu izmanto funkcionāli, nevis kā galamērķi! Sieviņa nāk no bodes, sapirkusies pārtiku. Nākamreiz, kad nāc ar lielo maisu no Rimi, un tev grūti, griež maisa rokturītis plaukstā, tālu jāiet, pēc tam nevar atslēgas no kabatas izķeksēt u.t.t., atceries par šo dāmu.
Mūki arī nāk saulrietu baudīt šeit.
Cits mūks atlūzis, tā arī saulrietu nesagaidījis. Ai, ai! Ar to arī mana motociklista dienasgrāmata beidzas. Tālāk sekoja mājupceļš PA TUMSU! Grūti ar manu vistas aklumu tajā satiksmē ar mocīti pa tumsu. Piestājām vēl paēst, un, kad pēc ēšanas mēģināju atmuguriski izstumt mocīti no stāvvietas, netīšām iedevu ručkā, mocītis iebrauca pārējos noparkotajos mocīšos, un abi nokritām zemē! Bet nekas, pieskrēja vietējie vīriņi, palīdzēja piecelties, piecēla mocīti, no jauna to piedarbināja, paprasīja, vai viss kārtībā un tā. Neviens vispār neiedomājās uztraukties par to, ka būšu sabojājis viņu mocīšus vai kas tāds!
Nākamajā dienā taisām kārtējo pārkārtošanos, kas nozīmē, ka pienācis laiks atbrīvoties no šādām tādām lietām. Piemēram, no šī skaistā džempera! Džemperis tik mīļš (skumjas jau var acīs redzēt, nē?), bet ko darīt - diez vai tuvākā pusgada laikā tas vēl būs noderīgs, un nēsāt lieku pus-kilogramu līdzi arī nav nekādas vēlēšanās. Tā pa puskilogramam vien beigās sanāk pieci kilo, un tas jau ir daudz!
Šeit ieturējām pusdienas, kas bija vislētākās visa ceļojuma laikā - katram izmaksāja 28 centus. Tūlīt arī parādīšu, kā izskatās 28 centu ēdiens, bet pagaidām gribu norādīt uz ņirdzošo vecīti zaļi sarkanajā jakā (tā, starp citu, ir Mjanmas nacionālā forma kaut kādām kārtējām Āzijas spēlēm, tātad vīriņš ir sportsmens). Lai gan angliski pārāk labi neprot (lasi - zina apmēram 20 vārdus), par visu varu cenšas mums izstāstīt kaut kādus jokus un pats ļoti smejas. It kā pieklājības pēc mums arī būtu jāsmejas, bet tas var raidīt nepareizus signālus, piemēram, tādus, ka mēs saprotam to, ko viņš saka.
Šis ir 28 centu ēdiens! Kopā uz abiem, tātad, viss šis komplekts izmaksāja 56 centus. Ieodomājies?! Labi, vieta nav pati atbilstošākā dzimtenē ierastajiem higiēnas standartiem, bet mums šonakt paredzēts brauciens nakts vilcienā, un pirms tādiem vienmēr cenšamies ēst pēc iespējas aizdomīgāku pārtiku pēc iespējas aizdomīgākā vietā. Nekas nav foršāks kā gremošanas sistēmas problēmiņas padsmit stundu vilcienā Āzijā! Tomēr viss, kā parasti, bija vislabākajā kārtībā. Ēdiens garšīgs, un arī vēdera darbība pēc tam vērtējama kā laba.
Te būs stāsts par mūsu pilnīgo un galīgo izgāšanos. Bijām pirms tam salasījušies par Durianu, kas it kā ir smirdīgākais auglis pasaulē. Protams, ka tādu durianu noteikti gribam pagaršot. Bildītes redzējuši esam, kā izskatās, zinām, tad tik jāsameklē un jāpērk nost. Atradām kaut ko, kas mūsuprāt ir durians (attēlā), prasījām pārdevējai, vai ir īstais, viņa apstiprināja, tāpēc mazu gabaliņu nopirkām.
Lūk, tātad, mūsu "duriana" gabaliņš. Itin nemaz nesmird, drīzāk smaržo, pēc garšas arī garšīgs un salds, nesaprotu, par ko visi tā sūdzas. Priecīgi novicojām savu durianu, un tikai pēc kādām pāris nedēļām uzzinājām, ka ir tāds auglis kā džekfrūts (Indijas maizeskoka auglis), kas arī ir tas, ko nopirkām kā durianu un priecīgi apēdām. Tā baigi nemaz pēc duriana neizskatās, vienīgā līdzība - zaļganā, pumpainā/ragainā ārējā miza. Nu, un pats auglis dzeltens. Džekfrūts gan pēcāk nopelnīja vietu mūsu mīļāko augļu sarakstiņā, un tādu pirkām vēl un vēl. Re, kā nemaz nenokautrējos izstāstīt par mūsu apkaunojošo izgāšanos. Ja jau stāstīt visu, tad visu, ja?
Vēl pēdējais pirkums pirms vilciena - Mandalajas kūka. Tā kā tūdaļ brauksim prom no Mandalajas uz neatgriešanos, jāpaspēj vēl nobaudīt to, kas esot Mandalajai visraksturīgākais, un ko citās pilsētās nemaz nevarot nopirkt - liels, kantains rausis, ko es visvieglāk (vistuvāk īstenībai) varētu aprakstīt kā auzu pīrāgu, kas izmērcēts saldā sīrupā, ar nelielu želatīna piešprici. Te gan tās variācijas ir daudz, daži rauši pavisam sastāv no želejveidīgas masas, bet tas pats klasiskākais ir tāds auzīgs rausis. Ja nu kāds drīzumā plāno braukt uz Mandalaju, varu izstāstīt, kur ir lielākais un labākais Mandalajas kūku veikals. Un vēl - pavēro pārdevēju vaigus! Visas kā viena tanakā! To turpinu atgādināt, lai jūs nepadomātu, ka iepriekš teiktais par "teju katra otrā sieviete iesmērējusies ar tanaku" ir meli.
Lūk, mūsu vilciens uz Baganu, Mjanmas galveno tūrisma galamērķi un apskates objektu. Pērkot biļetes, varēja izvēlēties pirmo klasi vai parasto klasi, es izvēlējos pirmo, bet par divām biļetēm uz padsmit stundu braucienu tāpat bija jāmaksā tikai apmēram divarpus eiro. "1st class" gan izrādās daudz švakāka par "Upper Class", bet reizē vienalga daudz pieklājīgāka par jebkuru Indiešu lēto vilcienu. Līdzīgi kā Indijā, mūs sasēdināja kopā ar vēl diviem ārzemniekiem (divi puikas no Kanādas, par viņiem vairāk dzirdēsi nākamnedēļ), kas varbūt nemaz nebija labākais risinājums, jo, salīdzinot ar birmiešiem, mēs visi esam ļoti gari, un, sēžot vienam pret otru, visām kājām nepietiek vietas, tāpēc kaut kā jāvienojas par to, kurš kājas turēs plati, un kurš saliks kopā. Kas savā ziņā ir forša iepazīšanās spēle, haha. Un, jā, paties ar vienu no kanādiešiem beigās kādu nedēļu ceļojām kopā, tātad spēle nostrādāja.
Tā brauc nabagi parastajā klasē. Inčīgi, ka vilciens ir elektriskais, sastāv no tikai trīs vagoniem un lokomotīves nav kā tādas. Visu brauciena laiku nepameta sajūta, ka braucam kaut kādā metro, nevis vilcienā. Nu, protams, ja neskaita tikai Mjanmas vilcieniem raksturīgo mežonīgo šūpošanos uz visām pusēm.
Baganā ieradāmies ap četriem no rīta, un, neskatoties uz to, ka, pateicoties diezgan sarežģītajam braucienam vilcienā, necilvēcīgi nāk miegs, nedrīkst iet gulēt, jo tūdaļ, tūdaļ (pēc pāris stundām) jau būs saullēkts, un tā ir viena no galvenajām lietām, ko redzēt Baganā. Tā vismaz runā visvisādi ceļveži. Nu, tad ņemam savus kanādiešus un ejam uz hostelī ieteikto templi, no kura galotnītes skatīsimies saullēktu. Pa ceļam pilnīgā tumsā ievērojām vēl kaut kādu pagodu, bet tā kā es biju aizmirsis paņemt līdzi statīviņu, šī ir labākā bilde, ko varu jums piedāvāt, hehe.
Sāk jau parādīties gaisma, un līdz ar gaismu daudzie tempļi! Bagana bija Paganas karaļvalsts galvaspilsēta (jes, agrāk Bagana saucās Pagana, velna birmieši un viņu mīlestība pret nosaukumu mainīšanu!), un karaļvalsts ziedu laikos starp 11. un 13. gadsimtu šeit tikai sabūvēti vairāk nekā desmit tūkstoši tempļu, pagodu un klosteru. Līdz mūsdienām gan vairs saglabājušies tikai ap trim tūkstošiem. Tikai 3000 tempļi. TIKAI. Psēē. Tempļu bomži! Paganas karaļvalsts, starp citu, bija pirmā valsts, kas apvienoja visus reģionus, no kuriem sastāv mūsdienu Mjanma!
Izrādās, ka šī ir kaut kāda fotogrāfu iecienīta vieta. Bez individuālajiem censoņiem, te sanākušas arī vismaz divas fotogrāfu tūres grupas. Tas nozīmē, ka cilvēki ar dārgiem fotoaparātiem savācas grupā, un tad kāds, kas apmēram prot fotografēt, rāda viņiem, kas un kā darāms. "Tagad nostājies šeit, mēģini šo trāpīt templi kadra pirmajā trešdaļā" u.t.t. Arī tie, kas ar lielajām kamerām atnākuši vieni, ne vienmēr saprot, ko dara. Viens otrs bildēja ar zibspuldzi! Saullēktu! Saullēktu ar zibspuldzi! Lai jau dara, kā prot, bet man šausmīga bēda par to, ka viņi taču ir izgrūduši tūkstošus par tiem glaunajiem aparātiem, kamēr pašiem vispār nav sajēgas, ko ar tiem aparātiem darīt! Nepārprotiet, nemēģinu pateikt, ka esmu labs fotogrāfs, tieši otrādi. Bet šis, kas te notiek, man likās galīgi nesaprotams!
Pakāpos zemāk, lai parādītu, cik viņu īstenībā daudz! Un tas ir kaut kādos piecos no rīta!
Re, kas tur! Kā tādas sēnes pēc lietus, parādās balonu micītes. Pēc tam, viens pēc otra, tie visi ceļas gaisā. Vēlāk noskaidrojām, ka izbraukt rītausmā ar balonu maksā 300 eiro no personas. Un tas ir par pusotras-divu stundu braucienu! Tas ir dārgāk nekā lidmašīnā, haha!
Baloni (komplektā ar tempļiem), izrādās, ir galvenais fotogrāfu grupu intereses objekts, tāpēc viņi visi te sanākuši. Būtu zinājuši, būtu gājuši saullēktu skatīties citā vietā, lepnā vientulībā. Bet, nu, nekas, mēģināju paklausīt grupu vadītāju padomiem un arī uztaisīt kādu labu bildi. Nekas prātīgs nesanāca. Es, protams, vainoju zemās kvalitātes fotoaparātu. Būtu man tāds par daudziem tūkstošiem un vēl ar lielo milzu objektīvu, tad gan varētu parādīt jums brīnumus!
Paskat, kas darās otrā pusē! Visi kā muļķi bildē tos balonus, kamēr otrajā pusē rīta saule tik smuki apspīd visus tempļu tūkstošus! Paskaties, cik drausmīgi daudz tempļu!!! Starp citu, tagad sekos kādas 20-30 bildes ar tempļiem no visādiem rakursiem, tā kā, ja neesi baigais tempļu cienītājs, mierīgi šķir pāri, labi?
Šī, man šķiet, ir labākā, kas man izdevās. Trīs baloni priekšā saulei!
Tempļos, protams, nedrīkst iet ar kurpēm, tāpēc visi fotogrāfi uz aukstajiem akmeņiem mīdās vienās zeķītēs, hehe. Nu, vai plikām kājām. Atzīšos, man kājas nosala ļoti, tāpēc laiks doties projām.
Templī kāpt nedrīkst, bla, bla, bla. Galvenais, ko gribu šajā bildē parādīt ir paraksts - Ministry of cluture! Klutūras ministrija, haha! Baigi kulturālā kultūras ministrija viņiem! Kas attiecas uz pašu ziņojumu - vispār es šādu visatļautību neatbalstu, ja kultūras ministrija saka, ka kāpt nedrīkst, parasti arī nekāpju, bet šo zīmi tiešām pamanīju tikai pēc nokāpšanas. Atceries, augšā kāpām pilnīgā tumsā? Nu, lūk! Turklāt ieteikums no hosteļa darbiniekiem, kā arī templī jau sakāpušie ļaudis nekādi neļāva iedomāties, ka varbūt nedrīkst.
Vēl viena balonu bildīte no apakšas, un tad gan dodamies mājās, stundiņu-divas atpūsties, un tad jau īrēsim veļļukus un brauksim pētīt visu plašo Baganu!
Uz mājām devāmies ne pa lielo ceļu, bet pa karšu aplikācijā atrastajiem mazajiem zemes ceļiem. Un kādus tik brīnumus nevar pa ceļam dabūt redzēt! Pieņemu, ka šis ir kāds tūristiem pielāgots taksis, bet vienalga smuki.
Šis gan nav taksis! Šis vīrs agrajā rītā brauc savās darīšanās. Man vienmēr bail no tiem lielajiem vēršiem. Katru reizi eju teju grāvī (vai šajā gadījumā - krūmos), lai vieglāk apmainītos.
Tā, varam sākt ekskursiju! Lielā daļa no tiem tūkstošiem tempļu ir tādi maziņi, apskrambāti un apauguši ar zāli. Bet par to - uz katra soļa! Man šķiet, ka Baganā nav tādas vietas, no kuras nebūtu redzami vismaz trīs tempļi! Jebkurā vietā tu esi ne vairāk kā 100 metru attālumā no tempļa!
Pavisam mazajos tempļos iekšā ieiet nevar, tie vienkārši ir ķieģeļu kubi, bet bišķiņ lielākajos, t.i., visos, kuros pietiek vietas, iekšā ir pa zelta Budam! Bagana joprojām ir svarīga svētvieta Mjanmas budistiem, viņi joprojām mēro garus ceļus, lai nokļūtu tieši šeit un palūgtos vai, nu, vienalga, ko viņi tur dara. Bet tagad ar katru gadu šeit brauc arvien vairāk un vairāk tūristu, kas nabaga birmiešiem traucē svētā mierā palūgties. No otras puses - katrs ārzemnieks jau par iebraukšanu Baganā maksā 25 dolārus vai 25 000 kjatu (Mjanmas pilsoņiem viss ir par velti), tā kā, iespējams, bez ārzemju tūristu pabalstiņiem, tempļi nemaz nepastāvētu, jo nevienam nepietiktu naudas to restaurācijai. Starp citu, šeit gribu izmantot iespēju izteikt pateicību mūsu atbalstītājai Laurai Bitei, kas līdzfinansēja mūsu Baganas apmeklējumu, citādi tas būtu tā iesitis pa mūsu budžetu, ka nevarētu kādu nedēļu atgūties!
Jau daudzkārt biju redzējis, ka pie Budas statujiņām nolikti banāni, ananāsi, visādas limonādes, bet te! Šķīvis ar tādu ne pārāk izskatīgu un rūpīgi sagatavotu ēdienu. Rīsi ar kaut kādu mērci, kas tādā ķep-ļep veidā pārlieta rīsiem pāri. Dažas maizes šķēles un daudz ūdens glāžu. Tāds, lūk, ziedojums Budam.
Pie lielākajiem un kartēs atzīmētākajiem tempļiem notiek parastās Āzijas tūrisma objektu aktivitātes. Mazi it kā nabadzīgi bērni tirgo it kā sevis zīmētus zīmējumus, iemācījušies pāris vārdus angliski, saka, ka nav, ko ēst, vajag naudiņas, tāpēc tirgo savus zīmējumus. Pēcāk noskaidrojām, ka daudzi Baganas vecāki saviem bērniem neļauj iet skolā, tā vietā sūta tos uz tempļiem pelnīt naudas, jo tā visa ģimene var nopelnīt vairāk, nekā, piemēram, iekopjot rāceņu lauku. Tātad rezultāts no tūrisma ir šāds: ģimene saņem vairāk naudas, nekā saņēmusi pirms tam, dzīves līmenis uzlabojas - tas ir labi; Vecāki slīkst slinkumā, nodarbojas ar muļķībām, kamēr viņu bērns neiet skolā un, visticamāk, visu mūžu pavadīs savu zīmējumu, un, tad tam būs par vecu, suvenīru tirgotāja amatā. Ar laiku bērns kļūs agresīvāks, jo tūristus vairs neuztvers par cilvēkiem, un - voila - pēc divām paaudzēm te būs vēl viena Indija! Taisnības labad piebildīšu, ka Bagana ir vienīgā vietā Mjanmā, kur novēroju kaut ko uz šo pusi. Visur citur nekā tāda nav vai ir ļoti pieņemamā līmenī. Jebkurā gadījumā - nekad, nekur nedodiet naudu bērniem-ubagiem, kā arī nepērciet mīļus nieciņus no šmulīgiem ķipariem. Tas nevienam nedara neko labu!
Re, kādi smuki lietussardziņi! Jā, tempļu pagalmos andele iet vaļā pilnā sparā. Lietussardziņi tiešām smuki. Tos šeit sauc par "Birmas tradicionālajiem". Piebildīšu, ka ārpus suvenīru veikaliem tādus neredzēju nekur un nevienu reizi. Varbūt tie ir tradicionāli kaut kādos kalnos, kur ārzemniekus nemaz nelaiž, hehe.
Labi, pietiek sūdzēties par to, kā viss slikti! Re, skaists templis. Tiem lielākajiem parasti apkārt ir žogi, tāpēc viņus tā labi nevar nobildēt - iekšpusē pārāk maz vietas (un nav platleņķa objektīvs), no ārpuses - jāiet pārāk tālu, lai pāri žogam varētu redzēt gana tempļa. Bet jebkurā gadījumā - paskat, cik detalizēti visi tie dekoriņi virs durvīm un visur, visur!
Karīna atpūšas ēnā. Un kāpēc ne - Saulē ir tiešām ļoti karsti, īpaši, ja nikni jāminas ar velosipēdu, un zem kokiem pie tempļa stāv skaisti un ērti no bambusiem veidoti atpūtas krēsli.
Turpat pie tempļa dāma tirgoja tanaku, Karīna sāka interesēties, paņēma paraudziņu (t.i., tirgotājtante uzmālēja to viņai uz sejas) bet cenas ir tik nenormāli augstas (desmitkārt dārgāk nekā jebkurā Mandalajas tirdziņā), ka nācās no pirkuma atteikties. Tas, protams, nenozīmē, ka nebija jāsamaksā par paraudziņu. Turklāt gandrīz četrdesmit centu! Nekādi nevaru no tā negatīvā tikt prom, hehe. Man it kā Bagana patika, tie tempļi jau skaisti un tā, bet visa tā sabiedrība te tiešām bišķiņ atsit Indiju.
Labi ejam (braucam) tālāk - Ananda templis. Šis ir viens no varenākajiem un senākajiem tempļiem, kas joprojām saglabājies. Nosaukts par godu Budas brālēnam Anandam. Iedomājies, tas ir tā kā ar to Šlesera šofera dēlu. Tā, tu esi mans brālēns, tāpēc tagad esi ļoti svarīgs kungs, un tavā vārdā tiks saukti tempļi! Tolaik gan laikam neviens nekliedza, ka tas nav labi. Lai gan uzcelts pirms vairāk nekā 900 gadiem, liela daļa tempļa laika gaitā ir pārbūvēta, pārveidota, rekonstruēta. Tā kā īstenībā nemaz nevar īsti zināt, vai tas izskatījās tāpat arī 1105. gadā. Vēl tās nemitīgās zemestrīces, kas, šķiet, Mjanmu tricina nepārtraukti!
Viena no svarīgākajām lietām (lietu komplektiem) Ananda templī ir četras stāvošā Budas figūras, katra skatās uz savu debespusi (ziemeļiem, dienvidiem u.t.t.), tādējādi simbolizējot apgaismības (nirvānas jeb nibbāna) sasniegšanu. Reku tur aizmugurē rādās viena no tām figūrām. Bet - vai tad es neesmu lielo zelta Budu redzējis? Paskaties labāk šito ākstu, kas sargā durvis, haha! Tāds jau neko nevarēs nosargāt!
Un tempļa pagalmā vīri zibina činloni! Činloni vīri zibina visur, bet tas, kam gribēju pievērst uzmanību - viņu tērpi. Visādi citādi jau tradicionālie činlones spēlēšanas tērpi, bet nejau tempļa pagalmā! Internetos, ceļvežos un visur citur iet vaļā visādas diskusijas par to, kā rietumu tūristi nāk tempļos nepiedienīgās drēbēs - īsos svārkos, spageti blūzēs, zeķēs u.t.t. Re, paši nemaz neciena savus tempļus, bet citiem gan uzspiež! Labi, mēs esam tie labie un pūkainie, mēs visur ievērojam visus noteikumus (izņemot to templī nekāpšanas zīmi šorīt), bet vispār man tas liekas negodīgi. Īpaši tāpēc, ka par iebraukšanu Baganā tiek prasīta liela nauda, un lielākie tempļi ir vienkārši pārvērsti tirgus laukumos, nekāda svētuma! Un, ja tam visam klāt vēl paši neievēro noteikumus - nē, nē, tā neies cauri!
Karīna atkal atradusi sev mazu draudziņu! Šis bērniņš (dzimumu nemāku noteikt) sākumā bija diedelnieks, prasīja mums naudiņas, bet Karīna ātri vien ievilināja viņu plaukstiņu spēlē! Tie nabaga bērneļi, neskatoties uz to, ko viņiem liek darīt vecāki, taču vienalga ir un paliek bērneļi. Un, ja redz iespēju paspēlēties, to noteikti izmanto. Paskaties, cik mammīte tikmēr dusmīga, hehe.
Tā, braucam tālāk. Ja līdz šim braukājāmies apkārt pa "lauku teritoriju", tad tagad esam ceļā uz Baganas vecpilsētu. Mazliet iekš pilsētas mūriem ir šāda zīme. Kodolkatastrofas pārvarēšanas pagoda. Pati pagoda nekur tuvumā nav redzama, bet vārtiņi slēgti. Žogam pāri jau nerāpsimies, sazin, kas var tāda nosaukuma pagodā atrasties!
Paskaties, kāds olgalvis, hahahah! Šo templi es saukšu par olgalvja templi, labi? Olgalvja templi varētu saukt par pašu vecāko visā Baganā, tas uzcelts pirms teju 2000 gadiem, bet, par nelaimi, 1975. gada zemestrīce to nogrāvusi līdz ar zemi, pie tam vēl sabērusi visus būvgružus blakus esošajā upē. Tā, ka pat kaudzīte nav palikusi pāri. Tikai līdzena zeme! Starp citu, ja uzmanīgi ieskatās starp tempļa kolonām, upi pat mazliet var redzēt! Uzmini, kas tā par upi! Nuja, Iravadi! Nu, jā, un šis templis uzcelts no jauna, izmantojot modernus materiālus, esot pat zināma līdzība ar oriģinālo ēku! Zinot visu šo, visvērtīgākā tempļa daļa man liekas tieši olgalvis.
Laiks pusdienām! Šoreiz pusdienas izmaksāja daudz dārgāk nekā ierasts, jo Baganā viss ir dārgāks nekā ierasts. Sākumcena rīsiem ar vistu (divām personām) bija 4000 kjatu, ko veikli nokaulējām uz 3000, bet tas vienalga kopā ir 2.80 eiro! Tomēr nav ko skumt, galu galā, ja cenu sadala uz atnesto ēdiena bļodiņu/šķīvīšu skaitu, sanāk mazāk nekā 20 centi par bļodiņu. Tas ir ok.
Man šķiet, ka šis ir Dhammayangyi templis. Saku "man šķiet", jo patiesībā visi tie tempļi ir tik līdzīgi, un nosaukumi tik grūti paturami atmiņā, ka nekādi nevaru būt drošs. Turklāt nav jau tā, ka kādam no šo bilžu skatītājiem būtu baigi svarīgi, kā tieši šis konkrētais templis saucas. Ko gribēju pastāstīt - jo daudzās Baganas vietās izkrāmējušies ļaudis ar smilšu zīmējumiem. Smilšu zīmējumi tas ir tā - noklāj kaut kādā formiņā uz papīra līmi, uzber smiltis. Tad noklāj līmi jaunā formiņā, uzber citas krāsas smiltis. Un tā, kamēr bilde gatava. Lieta tāda, ka tās bildes visās vietās izskatās teju līdzīgas, bet tāpat visās vietās bilžu saimnieki izrunājas, ka paši tās bildes taisa, visa ģimene zīmē, iemācījušies tur no vectēva un ko tik vēl ne. Šis kungs izrīkojies vēl viltīgāk - nosēdinājis divas kundzītes, kas turpat stūrī kaut ko glezno (tur bez smilšu bildēm ir arī parastās gleznas). Rodas iespaids, ka viņas uzglezno kārtējo gleznu un noliek blakus pārējām. Tomēr - nekā! Kad apsēdāmies uz kādu pus stundiņu šūpolēs (re, augšējā labajā stūrī), novērojām, ka "gleznotājas" to vien dara, kā cūkojas ar otu. Paēd pusdienas, pastaigā apkārt, pacūkojas. Nu, jebkurā gadījumā gleznas tur netop! Kad sāku vīram teikt, ka citiem ir tādas pašas gleznas, viņš sāka taisnoties, ka viņš zīmējot tik daudz, ka pietiek vēl, lai notirgotu citiem, kas tirgo tālāk, tāpēc viņš varot man iedot vislabāko cenu no visiem. Ha! Mani neatstāj pārliecība, ka tās "gleznas" ir ražotas rūpnīcā Ķīnā, un maksā varbūt kādus 10 centus gabalā. Lētākā cena, ko šis kungs mums piedāvāja - $2. Kas tiešām ir lēti, jo mūsu kanādiešu čomi nedabūja lētāk par $5. Nu, jā, tātad - tie iet vaļā riktīga Indija.
Šis templis esot visplatākais. Es nezinu, ko nozīmē "visplatākais", droši vien viena no tempļa malām ir garāka nekā jebkura cita tempļa jebkura mala. Jebkurā gadījumā, katram, protams, ir jāpiemeklē savs "vis", tas ir nozīmīgi. To man arī mācīja visādās tūrisma teorijās, kad pirms pāris gadiem studēju savu "Kultūras tūrisma organizētājs". Tagad, braucot lielo līkumu pa Eirāziju, inčīgi redzēt, kā visi šo padomu tiešām nopietni liek lietā. Un, redzot tik drausmīgi daudz vis-šis un vis-tas, tas kļūst arvien smieklīgāk un smieklīgāk! Tā, bet atkal aizrunājos, atgriežoties pie tempļa - šeit visas iekštelpas ir aizmūrētas, un neviens nezina, kāpēc (man liekas, ka šis būtu labāks mārketings, nekā "visplatākais"), apskatei pieejams tikai gaitenis, kas ved gar ārsienu visapkārt templim un četras izejas/ieejas, no kurām dažas slēgtas, priekšā lielie restu vārti. Tomēr caur vārtiem esmu jau pamanījies noskatīt nākamo mērķi.
Vēl šis templis atšķirībā, no lielākās daļas citu, ļauj kāpt uz jumtiņa! Nu, ne gluži uz jumtiņa, bet uz augšējās terases? Es tā baigi labi nepārzinu pagodu arhitektūru, tāpēc jums būs jāiztēlojas - tā ir tā vieta, kur tieši sākas tā galvenā spicuma lielais kāpums. Ja? No tejienes noskatīju vēl divus apmeklējamos tempļus - to ķīniskā paskata pagodu labajā pusē, un pelēko pipsi kreisajā. Nevienu no abiem tā arī nekad neatradām. Šeit liekas - aha, jāpabrauc gabaliņš taisni, tad bišķiņ pa labi, bet, kad nokāp lejā zem koku lapotnēm, nekādi vairs nesanāk atrast. Un arī kartēs ne tuvu visi tempļi nav atzīmēti.
Re, ko atradu kāpjam pa lielo kupolu! Milzu vāveri!
Gan jau, ka Dhammayangyi templis arī cietis visādās zemestrīcēs, un gan jau, ka visas tās smalkās detaļas ap durvīm un logiem patiesībā ir vien dažus gadus vecas, bet vispār šis esot viens no tiem, kas nekad nav sagruvis, tāpēc es atļaušos būt naivs un ticēt, ka arī dekoriņi ir gadu tūkstoti veci, un tāpēc apbrīnas vērti!
Paskaties, cik Budam gari pirksti, hahahaha! Nezinu, varbūt vajadzēja nobildēt visu Budu, izpētīt tur viņa pozu, pastāstīt, kas un kā, bet manu uzmanību vairāk piesaistīja nereāli garie pirksti! ar tādiem točno var pēdējo šampinjonu izvilkt pat no tām jocīgajām, tievajām burciņām. Budam noveicās.
Pamatojoties uz jau iepriekš nosauktiem iemesliem, vairs neminēšu tempļu nosaukumus. Ja kāds no jums brauks uz Baganu, tāpat noteikti, visticamāk, apskatīs tieši tos pašus tempļus, jo, nu, mēs gājām iekšā/kāpām augšā tikai tajos, kas izskatījās vareni un bija redzami jau pa gabalu. Ja nu kādam ĻOTI vajag zināt, tad drīkst man paprasīt, papētīšu kartes, salīdzināšu ar atmiņām un bildēm, un pareizo nosaukumu atradīšu. Šo gribēju parādīt stāvo kāpņu dēļ. Šeit, līdzīgi kā Mingunā, kļūdai vietas nav. Ja tev šeit aizķeras kājiņa, uzreiz jāliek lietā ceļojuma apdrošināšana.
Bet stāvais kāpiens ir tā vērts, šis ir viens no labākajiem skatu punktiem visā Baganā. Re, kā tempļi stiepjas līdz pat horizontam! Un vēl tālāk. Paskaties uz to spīdīgo spicumu labajā pusē, to mēs izvēlējāmies par nākamo galamērķi. Tālu, bet, nu, mums ir velosipēdi!
Tā, reku jau esam pavisam tuvu zeltainajam spicumam. Izrādījās, ka mūsu atrašanās vieta ar šo templi nesavieno neviens normāls ceļš, tāpēc brīžiem bija jābrauc pāri arī pavisam mīkstām smiltīm un kaut kādām kartupeļu vagām, turklāt, kad nonācām pie tempļa, piedzīvojām vilšanos - apkārt liels žogs, iekšā tikt nevar. Gribējām nosvinēt saulrietu pie/uz liela tempļa, bet, nu, nekas!
Tā vietā izdzersim pa kokosriekstam un noskatīsimies saulrietu pie plastmasas galdiņa, hehe.
Nākamajā dienā apņemamies darīt to pašu, ko vakar, tikai velosipēdu vietā visur iesim kājām. Vispār te varētu pavadīt kādu nedēļu, tempļu ir TIK daudz, un visi tik skaisti! Lai gan, es pieņemu, ka pēc kādas trešās dienas varētu diezgan apnikt, viņi visi tomēr puslīdz vienādi. Šeit rādu koktēlnieka darbnīcu/veikalu. Iepriekš visur redzēju visādus koka Budas, mazus, lielus (parasti gan ne lielākus par kādiem 30cm), bet šeit! Govis, zirgi, pāvi, un visi teju cilvēka augumā! Baigais suvenīru veikaliņš! Kā lai es tādu zirgu aizvedu mājās?!
Brokastīs piestājam indiešu ēstuvē. Šis nav mūsu ēdiens, šis ir viltīgs mārketings - tikko izdarām pasūtījumu, viesmīle, zinot, ka esam izsalkuši, atnes un uz mūsu galda noliek dažas samosas un dažus pīrādziņus. Pavaicāju, cik maksā - dārgi! Jebkurā gadījumā neadekvāti šādai vietai un produktam. Skaidrs, ka, būdams izsalcis, notiesāju to pīrādziņu un samaksāju lielo naudu! Velna indieši!
Pirmais šodienas objekts - vienīgais Tanakas muzejs pasaulē! Iedomājies, kā viņi izniekoja savas mārketinga iespējas? Ja tas ir vienīgais, tātad - vislielākais. Kā tikai to nevarēja nosaukt - visskaistākais, vislabākais, ar lielāko kolekciju, u.t.t. Bet viņi visu iztērēja vienam vārdam - vienīgais! Psē. Nu, lūk, muzeja plauktos stāv dažādu sugu un izmēru koki, uz informatīvajām plāksnītēm paskaidrojumi, no kura sanāk labāka tanaka, no kura sliktāka.
Mans mīļākais muzeja eksponāts - liela koka Mjanmas un Taizemes karte ar mazām koka(!!!) podziņām. Piespiežot attiecīgo podziņu kartē iedegsies dažādu krāsu diodītes (kā ziemassvētkos!), kuras sniegs atbildi uz norādīto jautājumu. Do you know famous thanaka? Piespied podziņu, un - Now you know! Brīnišķīgi!
Lai iegūtu tanaku, kā zināms, pareizā koka miza jāsaberž pulverī. Visādi zemnieki un nabago droši vien to dara ar parastu akmeni, sēdēdami peļķē, tikmēr aristokrātiem ir speciālie tanakas beržamie trauciņi, te tad nu arī izstādīts, kāds kuram karalim bija trauciņš. Kad šie tika darināti, noteikti bija kāds cilvēks, kas bija labākais tanakas beržamo trauciņu meistars visā apkaimē! Es gribētu būt tāds džeks. Ar tik šauru specifisku ekspertīzes lauku.
Vēl viens mīļš eksponāts - trauciņi ar zemes paraudziņiem, kuros "Possible to grow up Thanakha plant." Turpat blakus tāds pats galdiņš, bet paraudziņi, kur nav "possible". Un tas pa lielam arī viss, kas muzejā redzams. Vēl dažas milzīgas koka plāksnes, kurās aprakstītas tanakas labās īpašības (izrādās, tanaka ne tikai pasargā no saules, bet arī palīdz pret pumpām, dzimumzīmēm, vasaras raibumiem, ārstē bakas, malāriju, epilepsiju un pat lepru!
Tā, vēl pēdējais templis, apsolos! Švezigona pagoda (šo es izlēmu iztulkot no Shwezigon, haha). Šī esot skaistākā, spīdīgākā un pati apmeklētākā pagoda visā Baganā. Mēs gan laikam atnācām no nepareizās puses, te ne tikai nav cilvēku, bet ieeja paslēpusies aiz izkārtas veļas.
Ieejam iekšā, bet tur - koridors. Garš! Labi, ka paņēmām līdzi apavus, jo pēcāk, protams, atradām īsto ieeju/izeju, un tad pēcāk nebija vairs jānāk atpakaļ, lai savāktu savas čībiņas. Virs katrām durvīm (es nezinu, vai tās drīkst saukt par durvīm, bet, nu, tu jau saprati) ir kaut kāds tekstiņš, un katrs no tiem - citādāks. Man bail, ka tur rakstīts apmēram: "Izejot pa šīm durvīm, tu pārvērtīsies par kazlēnu," tāpēc cītīgi pieskatīju Karīnu, lai kaut kur neaiziet šķībi.
Šis kungs mazajiem mūku puikām rāda smieklīgus video savā telefonā.
Šī zelta pagoda (jā, šī pa īstam ir apzeltīta, ar īstu zeltu) ir īpaša ar to, ka tajā it kā esot paslēpts Sidhārtas Gautama (īstenā Budas) kauls un zobs. Gan budisma sekotāji, gan arī vēsturnieki ir vienisprātis, ka pēc Budas nāves, viņa ķermenis tika kremēts, un pārpalikumi (kauli un zobi) tiešām izplatīti pa visiem kontinenta nostūriem, lai iebūvētu tos svētvietās. Bet neviens īsti nezina, kuros kauli tiešām ir iebūvēti, kuri no tiem ir īstenie Budas kauli u.t.t. Zinot to, ka šis tempļuks būvēts ~1500 gadu pēc Budas nāves, šķiet kaut kā aizdomīgi, ka būvnieki kaut kur tikuši pie īstenajiem zobiem/kauliem. Gan jau, ka nopirka no kāda indieša uz ielas. "Original Buddha tooth, very cheap. For you, sir, special price." Kā lai neuzķeras?!
Blakus pagodai ir šāda pavisam parasta istaba ar diviem zelta kungiem iekšā. Nezinu, kas tie ir (otrais bišķiņ izskatās pēc suņa), bet man patīk, kā viņiem sasprausta nauda aiz visiem apģērbiem - cepures, krūšu lentas. Kā tādām striptīzdejotājām, haha!
Šis mazais ķēmiņš izskatījās tik bēdīgs, ieslēgts savā mazajā būrītī, ka mēs izvēlējāmies savu ierasto "tempļa nodevu" atstāt tieši viņam. Paskat, cik skumjš!
Pavisam pēdējā bilde no Baganas tempļiem, labi? Gribēju tikai parādīt, kā kāds noziedojis tīģerim banānu - pa tiešo mutē!
Atā, atā, Bagana! Te bija ļoti smuki, bet kaut kā pārāk "tūristīgi". Lai gan es neesmu no tiem, kas absolūti izvairās apmeklēt "tūristiskās" vietas (tam, ka visi uz tām vietām dodas taču ir kaut kāds iemesls, vai ne? Tāpēc arī man jāiet apskatīt!), ja man būtu vēlreiz jābrauc uz Mjanmu, un jāplāno maršruts ierobežotā laikā, es droši vien no Baganas atteiktos. Tempļi Mjanmā ir visur! Ne tādā koncentrācijā gan, bet vispār ir! Tā, labi, laiks doties uz Inli!
Inlē ierodamies četros no rīta (tas ir par stundu agrāk nekā bija paredzēts!!!), uzreiz apkārt spieto "taksisti", kas zinot labākās un lētākās vietas. Tā kā esam nupat pamodušies no salda autobusu miega, atrodamies mums nezināmā vietā tumsā, ceļvedī atrastajai naktsmītnei pat aptuvenu virzienu nezinām, turklāt mums ir Indijas rūdījums cīņai ar krāpniekiem, piekrītam braukt ar vienu no spietotājiem, sakot, ka nekādā gadījumā nemaksāsim vairāk par 12$ uz abiem. "Taksists" saka, ok, ok, ok, viņš zinot tieši vislabāko un mums piemērotāko vietu. Un tiešām - vieta ir ļoti laba, tīra (kas gan Mjanmā ir drīzāk norma nekā izņēmums), pašiem sava istabiņa ar privātu dušu! Sākumā gan cena bija 16$, bet tā kā teicām saimniekam, ka mums solīja par 12, un nemaksāsim ne centa vairāk, viņš piekrita, par to noņemot no piedāvājuma Mjanmai tik obligātās brokastis. Nu, brokastis 4 dolāru vērtībā mēs noteikti varam atrast paši, hehe.
Istabai komplektā pienākas arī gekoniņš! Par to ļoti priecājamies, jo, ja neskaita to briesmīgo kliegšanu, viņi ir ļoti noderīgi - noēd visus denges un malārijas nēsājošos insektus! Vispār beigās viesnīca izrādījās tiešām ļoti forša. Maza, līdz ar to nemitīgi ir kontakts ar pašu saimnieku vai viņa ģimeni, nevis neieinteresētiem darbiniekiem, piedāvā visādus pakalpojumus, sākot ar šausmīgi lētu velosipēdu īri, beidzot ar laivu braucieniem, atrodas labā vietā (ciemā, kas saucas Nyaung Shwe, tas ir pie paša Inles ezera!) Un saimnieks tiešām patīkams kungs, kurš turklāt prot runāt angliski! Ja nu kādam interesē - Win Nyunt Inn.
Nākamajā rītā, nē, tas patiesībā ir tas pats rīts, bet Vins Njunts ir tik mīļš, ka ļauj mums agrās rīta stundas pagulēt numuriņā, par to neiekasējot papildus naudu, tā kā par tiem pašiem 12 ASV dolāriem, mēs mierīgi dabūjām pagulēt divas reizes, jes! Tātad, atgriežoties pie rīta - noīrējām lētos veļļukus par 70 centiem, un devāmies apkārt ezeram. Tā vismaz mēs domājām sākumā. Tā nu braucam un skatāmies apkārt. Re, kāds ezera iemītniekam moderns, nezinu, arkls? Lai arī nezinu, kas tas ir, redzu, ka ļoti moderns, un tas kaut kā neiet kopā ar visu to Mjanmas "mums patīk dzīvot bambusa mājās uz garām kājām" ideoloģiju.
Lai tiktu līdz ezeram, pa mūsu izvēlēto ceļu jābrauc teju 10 kilometri, jo, izrādās, ka sausajā sezonā ezers vis neatrodas tur, kur to norāda mūsu karte. Nu nekas, patīkams brauciens caur visādām palmu druvām un gar kalniem. Vispār Inles ezers it kā ir otrs lielākais ezers Mjanmā, bet es atkal esmu neizpratnē par to, kā tos ezerus vispār var izmērīt, ja viņi katru mēnesi ir citā izmērā!
Kaut kur Inles ezera rietumu krastā esot jābūt karstajiem avotiem. Tādus ļoti gribam redzēt un izbaudīt, tāpēc nelaižam garām nevienu ceļu, kurā, iespējams, tie varētu būt. Šeit uzkāpām kādus miljons pakāpienus pa trepēm, lai sastaptos ar šādu uzrakstu. Happy!
Aiz uzraksta mūs sagaidīja sīks templītis un šāds happy ķēms!
Šeit tas pats ķēms jau izskatās miris, bet patiesībā ir vienkārši happy! Rāda mums teijāteri!
No tempļa izcementētā pagalma uz visām pusēm rādās apmēram šāds skats - garš, garš līdzenums un kaut kur tālumā kalni. Liela daļa no šī līdzenuma šad tad mēdz būt ezers, hehe. Beidzot arī atrodam norādi uz karstajiem avotiem. Jes! Dodamies tur!
Lūk, hot spring. Jā, šeit ir mazliet siltāks, nekā visur citur, un, iebāžot roku caurumā, to var gandrīz apdedzināt. Tomēr - nav gluži tas, ko normāls cilvēks iedomātos ar vārdu salikumu "karstie avoti", nē? Drošības pēc pāršķirstu vēlreiz ceļvedi - ahā! Karstajiem avotiem jābūt lielā ceļa kreisajā pusē, bet mēs esam nogriezušies uz labo! Tātad - jāturpina meklēt!
Atradām! Izrādās, ka "īstie" hotspringi ir vēl briesmīgāki nekā tas mistiskais caurums zem koka saknes. Virs avota uzcelts "Spa" nams, kurā par divdesmit ASV dolāriem var uz divām stundām ieiet karstā vannā. Jā, vannā ietek ūdens no karstajiem pazemes avotiem (tā vismaz apgalvo darbinieki), bet, nu, es to vannu apskatīju, vanna kā vanna. Tātad, secinājums - netērējiet laiku nokļūšanai uz maģiskajiem Inles ezera "karstajiem avotiem".
Tālāk aizbraucām līdz ciemam vārdā Kaung Daing, kura ceļi bija tik līkumaini un visādi citādi nesaprotami, ka Karīna netika galā un pamatīgi nomaucās. Celis pušu, ūziņas pagalam, elkonis arī vienās asinīs, ai, ai! Tas jau uz laimi, turklāt rētas un pušumi tikai izdaiļo sievietes! Kaung Daing, kā reizi, ir tā vieta, no kuras ezeram var pārcelties krusteniski pāri, kas nozīmētu, ka mums līdz mājām ir daudz tuvāk, un Karīnai ar pušo celi nebūtu jābrauc atpakaļ pa to pašu tālo ceļu, pa kuru atbraucām.
Dodamies meklēt laivinieku, kas varētu mūs pārcelt ezeram, bet lētākie, ko atrodam par braucienu prasa sešus tūkstošus kjatu (ko arī vispār nokaulējām no 8000). Domājām, ka tas ir daudz par dārgu, tāpēc riņķojam pa pilsētas piestātnēm, gaidīdami, kad kāds nolaidīs cenu līdz mūsu noteiktajiem četriem tūkstošiem (kas tāpat jau ir par dārgu - teju trīs eiro!).
Lēto laivinieku vietā atrodam laipiņas, kas ved no mājas uz māju, no dārza uz dārzu, kā tāds mazu ielu tīkls. Zem laipiņām, šķiet - ezers. Jā, es biju dzirdējis, ka Inles ezera ļaudis dzīvo patiešām UZ ezera, bet biju iedomājies to pavisam citādi. Bišķi pavazājāmies pa laipām, bet tā kā nāk jau vakars, un priekšā vēl garš ceļš, dodamies atkal likt lietā šarmu un pievilināt lētos laiviniekus.
Inles bērni.
Jes, beidzot atradām laivinieku, kas gatavs ar mums sadarboties par mūsu nosaukto cenu. Laivā gan nav krēsli vai jebkāda cita sēžamā virsma (t.i., jāsēž uz laivas dibena), bet cena ir pieņemama un velosipēdiem arī vieta atrodas! Aiziet!
Vēlāk naktsmītnē uzzinājām, ka īstā cena (tas ir tā cena, ko par pakalpojumu maksā arī paši vietējie) laivas braucienam pār ezeru ir seši tūkstoši kjatu! Iedomājies?! Mēs nokaulējām 50% no īstās vietējo cenas! Šoreiz sajutāmies bišķiņ kā tādi noziedznieki - atbraucam tādi lepni bagātie rietumnieki, un nabaga laivas puikam noplēšam ādu no miesas. Un viņš paliek ar bēdīgu seju, bet brauc ar', jo labāk taču nopelnīt vismaz kaut vismazāko bišķīti, nekā vispār neko. Ai, kādi mēs briesmoņi!
Ezerā sāk parādīties vēl dīvainākas mājas uz kājām. Iepriekšējie pārpratumi sāk paši sevi labot - izrādās, cilvēki tiešām dzīvo uz ezera. Nevis kaut kādā purvā, kā likās pirms tam.
Ezera vidū vientuļš zvejnieks balansē uz vienas kājas pašā laivas galā un riktē tīklus. Ar otru kāju pietur airi, lai nepazūd. Bet šiverēšanās maniere tāda, it kā viņš stingri abām kājām stāvētu uz asfalta. Tik labs balansētājs!
Ezera dobes! Tā nav sala, tās ir peldošas dobes, zem dobēm ir vēl daudz ūdens. Bet par to visu smalkāk parunāsim nākamnedēļ, kad brauksim dziļāk ezerā un redzēsim visu tuvāk un labāk, labi?
Ierodamies Maing Thauk. Tas ir ciems, kas pa pusei atrodas ezerā, pa pusei - uz zemes, un abas daļas savieno garš tīkkoka tilts. Minēšu, ka tas varētu būt otrais garākais pasaulē, haha. Iebraucamie vārti ar ciema nosaukuma zīmi reizē kalpo par elektrības stabiem. Nuja, uz ūdens dzīvojošajiem taču arī vajag elektrību! Man gan tas kaut kā neiet kopā - ūdens taču vada elektrību! Tas ir tā, kā dzīvot uz liela vada un izlikties, ka viss kārtībā.
Re, tādi tie ezera ļaudis. Šķiet, ka ezers apdzīvotajās vietās nav baigi dziļš, bet vienalga - gana dziļš, lai ļaudis izvēlētos braukāt ar laivu, nevis staigāt garajos zābakos. Atgādināšu arī, ka šobrīd ir sausā sezona, tā kā kaut kādā brīdī ūdens līmenis būs vēl augstāks.
Gribētos teikt, ka satiksme kā Venēcijā, bet patiesībā tas galīgi nav kā Venēcijā. Venēcijā ir kanāli. Tas ir tā kā izrakt dziļākas ielas un piepildīt tās ar ūdeni. Basein-ielas. Bet šeit tas ir ezers. Ļaudis vienkārši sacēluši tik daudz māju un tik tuvu vienu otrai, ka izveidojas tādas kā ielas. Gandrīz kā Venēcijā! haha
Tā kā ir svētdiena, ielas, tpu, ezers ir tukšs. Visi droši vien mājās skatās teļļuku. Nezinu, ko vēl ezera ļaudis varētu darīt brīvdienās, ja viņi nerādās satiksmē. Izgājuši piknikā? Jocīgs tāds pikniks uz ūdens.
Viena čakla kundzīte turpat pie mājas mazgā arī netīro veļu. Novēroju, ka ļaudis turpat arī mazgā traukus, miesu un visu pārējo. Tagad atjautības uzdevums - kur ļaudis novada savu kanalizāciju?
Lūk tad arī tilts, kas savieno Maing Thauk ezera daļu ar Maing Thauk zemes daļu. Ar to tad arī īso ievadu Inles ezerā beigšu, nākamnedēļ brauksim lielākā tūrē, pētīsim, kā ezera ļaudis dzīvo, kā strādā, kā iet skolā, kā iepērkas un kā audzē rāceni. Tātad laipni aicinu iegriezties vēl, dabūsi redzēt Inles ezeru, lielāko Mjanmas pilsētu Jangonu, kā arī mūsu pirmo atšķirtības laiku! Pirms pavisam atvados, izstāstīšu vēl, kā mināmies pēdējos 12 kilometrus līdz mājām - pirmos sešus mināmies tā, kā visi normāli cilvēki minas, bet pēc tam Karīnas veļļukam pārsprāga riepas, tā kā šī garā, nogurdinošā diena beidzās ar vēl apmēram stundas pastaigu, stumjot velosipēdus! Tā, lūk! Labi, tagad gan viss, sorī, ka aizsēdējos. Davai, čau.
Interesanta fotoatslaite. Kaut kā to biju palaidis garām, kaut gan jau biju lasījis jaunākus materiālus.
haha, viens ir skaidrs, Indija ir pati ļaunuma ass