Protams, uzreiz gribu parunāt par virsrakstu, uzreiz gribu paskaidrot – tas nepavisam nenozīmē, ka Indija man tagad patīk un ir mīļāko valstu top četrdesmitniekā (šeit slēpti palielos ar to, cik valstis jau esam paspējuši kopīgi apmeklēt, haha), nepavisam nē. Tā joprojām man ir pati nemīļākā valsts no visām, un vēl par labu gabaliņu atpaliek no visām pārējām nemīļajām valstīm. Tomēr šonedēļ nekas īpaši slikts ar mums nenotika. Šonedēļ praktiski visu nedēļu dzīvojām Puškarā pie Katiņas un Sukhas, kas mūs visādos veidos aprūpēja un pasargāja no biedējošās Indijas, tā vietā pasniedzot mums gabaliņu mīļās Indijas. Izrādās, ja ap sevi var uztaisīt tādu kā burbuli, Indija var maldīgi izlikties arī par pavisam normālu zemi, hehe.
Prieks lasīt 🙂
Gribēju pajautāt, kā tur Indijā ir ar liellopu gaļu? Pieņemu, ka, ja ne galvenajās ēstuvēs, tad vismaz kaktos var mierīgi iegādāties? Bet, ja tā, tad no kurienes viņi to gaļu ņem? Audzē lopus kūtīs nevis paņem kādu klaiņojošu gotiņu no ielas? Varbūt pie tām kūtīm protestē un ķēdējas klāt hinduisti?
Indijas konstitūcijas 48. pants aizliedz govju kaušanu un līdzīgas izdarības, bet patiesībā ar liellopu gaļu katrā štatā ir citādāk (laikam vietējie likumi ir spēcīgāki par konstitūciju). Piemēram, Radžastānā, kur pavadījām visu šo nedēļu govju/buļļu/teļu kaušana ir aizliegta, minēto dzīvnieku gaļas transportēšana vai glabāšana ir sodāma, var dabūt līdz pat desmit gadiem cietumā. Arī Deli ir līdzīgi. Tomēr ir viens triks – bifeļu kaušana un ēšana nav aizliegta praktiski nekur (izņemot Čhatīsgarhu, Džammu un Kašmiru), tāpēc restorānos mierīgi var pasniegt to. Vēl ir tāda lieta, ka glaunākie “rietumu” restorāni likumdošanu vienkārši ignorē, un nekas jau nenotiek. Šad tad atnāk kāds hinduisma fundamentālists un iemet logā akmeni, bet visādi citādi – miers.
Utarpradēšā, piemēram, restorānos ļauts liellopu gaļu pasniegt ārzemniekiem, ja vien tā importēta hermētiski slēgtā traukā no valsts/štata, kur attiecīgā dzīvnieka kaušana ir atļauta.
Keralā, Rietumbengālijā (tātad, arī Kalkutā) un lielākajā daļā Ziemeļrietumu štatu jebkāda veida liellopus var kaut, ēst, un vispār darīt ar viņiem, ko gribas.
Dažos štatos buļļus (ne govis) drīkst nokaut, kad tie sasnieguši noteiktu vecumu, piemēram, 15 gadu.
Tas no juridiskās puses, bet vēl paliek sabiedrības nosodījums. Ja lielajās pilsētās ar tādu īpaši nesaskarsies, tad laukos gan. Šad tad ziņās var lasīt, ka kārtējais musulmanis nolinčots par to, ka vedis savā busiņa liellpu gaļu u.t.t. Tādas lietas, protams, notiek tikai neizglītotajā, reliģiozajā (akli ticošajā) sabiedrības daļā. Atkal varētu parunāt par to, kā sods par govju nokaušanu ir desmit gadi cietumā vai nolinčošana, kamēr izvarošana (ja to veic atbilstoši likumam) principā ir nesodāma un nenosodāma aktivitāte. Bet tā jau ir pavisam cita tēma, un es jau tāpat pārāk daudz runāju negatīvo vien, hehe.
O, baigi interesanti, paldies 🙂
Man arī patika bildes un komentāri tām. Tagad atkal kādas 2 nedēliņas jāpagaida līdz jaunam rakstam? 🙂 Skatoties ēdienu bildēs liekas, ka Indija varētu būt tā valsts, kur ēdiens man garšotu – jo maz (vai vispār nav) gaļas un ēdiens ir ass.
To zirņu bļodu tev nevajadzēja rādīt, haha. Pamodināji bērnības alkas. mm, tas tik bij laiks.
Jā, jā, divas nedēļas, hehe. Es jau cenšos, cenšos, bet rakstīt par Indiju man ir pavisam grūti, trūkst motivācijas. Vēl divas nedēļiņas jāapskata, tad jau varēšu priecīgs rakstīt par Mjanmu!
Jā, ēdiens ir garšīgs. Bet ātri vien apnīk, jo viss ir diezgan vienveidīgs, t.i., visur tiek lietotas vienas un tās pašas garšvielas. Un tiek lietotas daudz. Labā lieta ir tāda, ka viņiem ir gana daudz minoritāšu, kas gatavo savu ēdienu, var dabūt visādas nūdeles, pelmeņus, u.t.t. Bet par gaļu taisnība – mazliet vairāk nekā mēneša laikā, ko pavadījām Indijā, gaļu ēdu tieši trīs reizes, no kurām divas bija tāds uzkodu varians.
Beidzot sagaidīju rakstu, paldies !!!!! Man tik ļoti patīk Harija nopietni humoriskie un trāpīgie komentāri pie bildēm.
Kā Indijā ar saldumiem? Vai nogaršojāt, un kā?
Paldies, paldies!
Man ir tādas aizdomas, ka katrā reģionā ir pavisam atšķirīga virtuve, arī saldumi. Tā kā mēs bijām tikai ziemeļos, par citiem neko daudz nemāku pateikt, bet visur, kur bijām novērojām daudz dažādus iztvaicēta piena izstrādājumus ar milzīgu cukura daudzumu, šur tur sastāvā figurē arī manna. Visādas bumbiņas, kubiņi, rombi u.t.t. Iedomājies turku baklavu, tikai vismaz divreiz saldāku. Vēl ļoti populāra desertu lieta ir lassi – jogurta dzēriens ar visdažādākajiem augļiem. Lassi gan mēdz būt arī nesalds, bet tādu nemaz neizmēģinājām. Atlasot bildes nākamajām atskaitēm, mēģināšu pievērst uzmanību saldumiem, ja kaut kādas tādas bildes būs, noteikti parādīšu un pastāstīšu. Vismaz lassi bildēm točno jābūt!
Divas nedelas ir parak ilgs laiks,lai gaiditu nakamo pastastinju. Sarauj vismaz pa pusotru :))
Lassi ir supergards, it īpaši mango 🙂
Kāpēc izlaidāt Bangladešu savā ceļojumā?
P.S. Es jau izčekoju FB, kur esat 🙂
Izlaidām gan Nepālu, gan Bangladešu, jā. Svarīgākais iemesls ir lapu trūkums pasēs – šobrīd mums sakrājušies tik daudz zīmodziņi un vīzas, ka brīvi palikuši tikai divi atvērumi, kas, visticamāk, nozīmē, ka varam dabūt tikai divas vīzas. Ja būtu tās iztērējuši Nepālai un Bangladešai, būtu jāsāk plānot, kā atgriezties mājās. Tāpēc arī mazliet pārplānojām maršrutu – Laosas, Vjetnamas un Kambodžas vietā, vispirms dosimies uz bezvīzu valstīm (Malaiziju, Singapūru, Indonēziju), un tad skatīsimies, kā ar budžetu – ja vēl nebūs laiks doties mājās, mēģināsim kaut kā tikt uz Ķīnu (vienīgā vieta šajā reģionā, kur var dabūt jaunu LR pasi), un tad no turienes atpakaļ uz izlaistajām valstīm.
Ja vēl esat Taizemē, ieteiktu aizbraukt uz upi Kwai un padzīvot tajās uz plosta taisītajās mājiņās bez elektrības, tur ir super!
Pingback: Nedēļas ierakstu izlase #6 - Stacija
Jā, Indija ir valsts ar pilnīgi citādu dzīves un uzskatu ritējumu! Pirmo reizi, kad aizbraucu, nodzīvoju 6 mēnešus un varu teikt, ka nu nemaz nepatika…! …un tiešām, ceļotājiem, kuri apmeklē tikai tūristu iecienītas vietas, varētu rasties iespaids, ka nav diži liela atšķirība ar Eiropu (sevišķi francūžu dienvidos), bet ticiet man, ir un ļoti krasa atšķirība, sevišķi cilvēku domāšanas veidā! Pabiju otru reizi ( tikai tāpēc, ka biju nosolījies dažiem cilvēkiem, ka atbraukšu un parasti solījumus turu) un jāsaka, ka patika tīri Ok – vairs nebija tā dīvainā sajūta, ka visi uz tevi blenž, vienkārši pie tā pierod – izbaudīju mēnesi Gudžratā (Gandinagara, Vododra un Surata) uz vella paraušanu! … nu jau plānā trešais brauciens uz ilgāku laiku…:)
P.S.
Bildes smukas un apraksti interesanti! 🙂
To jau arī saku – iespējams, braucām tikai uz nepareizajām vietām! Mūsu plānā jau vispār Indija tika iekļauta tikai tāpēc, ka citādi nevar tikt no Pakistānas uz Mjanmu, hehe. Tomēr lielā atšķirība no Eiropas nav galvenais mana naida izraisītājs, jo arī turpat blakus Pakistānā, Bangladešā, Mjanmā cilvēki dzīvo ar līdzīgu vēsturi, dabu, viss tāpat ir netīrs, smirdīgs, tāpat viņi ir ļoti nabadzīgi, tāpat viņu loģika vidējam Eiropietim nav ne tuvu izprotama, bet atšķirībā no indiešiem, viņi ciena citus un arī viens otru (neskaitot Pakistānu, hehe). Lielākajai daļai mūsu satikto indiešu kaut kādas morāles normas, šķiet, ir nepazīstams jēdziens. Un tas ir absolūti vienīgais, kas neļāva baudīt Indiju – tās ļaudis!