Mana dzīve lēnām sāk sakārtoties, tāpēc tagad centīšos atgriezties pie regulārākiem mūsu piedzīvojumu aprakstiem. Šoreiz vari paskatīties, kā ciemojamies pie ziloņiem – invalīdiem, bet vispār pavadām vienu no laiskākajām nedēļām visa ceļojuma laikā.
Tā kā nu jau vairāk nekā divus mēnešus neesmu vispār atskaitījies par mūsu piedzīvojumiem, izdomāju, ka vispareizāk būs mēģināt pielabināties retajam lasītājam, kas vēl nav par mums aizmirsis. Un kā gan vislabāk pielabināties, ja ne ar suncīšiem! Visiem patīk suncīši! Šie suncīši, neskatoties uz piemīlīgajām ārienēm, patiesībā ir īsti niknuma perēkļi! Droši vien tiek algoti par sargsuņiem. Paskaties, piemēram, uz pūdeļveidīgo krancīti kreisajā pusē - izskatās, ka viņš šķauda, ja? Nekā! Viņš no visa mazā spēciņa rej! Cik vien ir iekšās!
Nav jau tā, ka es niknos suncīšus būtu speciāli pielīšanai sagatavojis, tādus tiešām satikām agrā pirmdienas rītā. Agrā rītā, tas nozīmē - pirms brokastīm. Šorīt brokastīs Som Tam (zaļās papaijas salāti) un rīsi. Jau iepriekšējās nedēļas atskaitē stāstīju par som tam, tāpēc neatkārtošos, tikai gribu pastāstīt, ka Taizemē jebkurš ēdiens var būt brokastu ēdiens. It kā vispopulārākā/tradicionālākā brokastu maltīte ir kondžī(kongī?) - rīsu putra ar visdažādākajām piedevām, bet patiesībā, ja paskatās, ar ko mielojas paši taji, tas varbūt jebkas no zupām līdz grilētas gaļas uz puļķīšiem.
Pēc brokastīm sākam pilsētas izpēti, lūk, pirmais tāds klasiskais apskates objekts - pulksteņtornis (man šķiet, ka šis vārds nav gluži pareizi latviski, jo gūglējot tādu, sanāk nokļūt visādās aizdomīgās lapās kā hotels.com, nevis, teiksim letonikā). Tornis būvēts pirms sešdesmit gadiem, bla bla bla, pats par sevi nekas īpašs, bet tas ārkārtīgi labi funkcionē par atskaites punktu jebkā atrašanai. Kur ir pasts? "Ej līdz pulksteņtornim, tad tālāk..." Kur ir muzejs? Kur ir templis? Kur ir stacija? Vienmēr sākumā jāatrod pulksteņtornis! Vēl - lai cik jocīgi tas neliktos, šī, šķiet, bija man visgrūtāk izbraucamā vieta visā Āzijā. Lielākoties tāpēc, ka satiksmes praktiski nav (ir salīdzinoši ļoti maza), līdz ar to nav no kā noskatīties iebraukšanu aplī un izbraukšanu no tā. Apļi vispār ir vissarežģītākā lieta kreisās puses braukšanā. Turklāt šim vēl ir sešas izbrauktuves!
Pulkstenim vistuvāk esošais templis tiek saukts par Wat Chiang Rai. Tiem, kas nezina - Chiang Rai ir pilsēta pašos Taizemes ziemeļos, un tajā atrodas visslavenākais Taizemes templis - "Baltais templis" jeb Wat Rong Khun. Ieraksti šito gūglē, paskaties, kāds skaistums! Pie tempļa ieejas vārtiņiem sudraba plāksnē skaisti iekalti burti "Chiangrai Temple", tad tas pats taju skriptā, vēl arī ķīniešu burtiem (nevaru gan būt drošs, ka ķīniski rakstīts tas pats, tos simbolus vēl neesmu iemācījies atpazīt) un kaut kas vēl vienā man nezināmā rakstībā. Pieņemu, ka tieši tāpēc šī svētnīca tā arī nosaukta, par godu Chiang Rai baltajam templim. Viss tāds skaists un balts, bet neko vairāk uzzināt par to nav iespējams, jo uz visiem pieprasījumiem gūgle atgriež tikai slaveno Chiang Rai templi, nevis šo Lampangas brīnumu.
Iekšā templī nekas vairs nav balts, pārsvarā viss sarkans vai zils. Un izrotāts slavenu mūku portretiem. Kas inčīgi, ka uz butudāna (altāra) kāds atstājis pieslēgtu mikrofonu. Es uzreiz iedomājos, kā mūks, kas pēdējais teicis kādu runu vai sprediķi izspēlējis "Mic Drop". Tiem, kas nezina, kas ir Mic Drop, Obama parādīs.
Nākamais apskates objekts - ķīniešu templis. Arī par šo nav pieejama informācija - ne Lampangas tūrisma informācijas centrā (tur vismaz mūs pacienāja ar bezmaksas ūdeni!), ne internetos (jo nezinu, kādus atslēgas vārdus lietot). Vispār Lampanga ir drīzāk tāda pilsēta, kurā vienkārši jādzīvo (mēs pat aizsēdējāmies ilgāk nekā vajadzētu, bet par to vēlāk), nevis jāskrien pa tempļiem, pulksteņiem un laukumiem, tāpēc metīsim mieru šīm muļķībām, un paskatīsimies, kas notiek ārpus pilsētas, Lampangas apkārtnē.
Nākamais rīts un atkal taju tradicionālās brokastis - Tom kha kai. Arī par šo jau stāstīju iepriekš, bet pieņemu, ka ne katrs izlasa visus manus milzīgos rakstus, tāpēc īsumā atkārtošos. Tā ir zupa, kas sastāv no kokosriekstu piena, kafira laima lapām, galangala, citronzāles, kaut kādām sēnītēm, vistas un vēl visādiem dārzeņiem. Blakus, protams, ierastie rīsi. Tāpat kā mēs pie zupām ēdam maizītes, viņi ēd rīsus. Tagad arī es tā darīšu.
Tā, es vēl nepastāstīju, uz kurieni dodamies, ja? Uz ziloņu slimnīcu! Gribējām turpat pie mājas izīrēt mocīšus, bet, izrādās, Lampanga vis nav nekāda tūristu pilsēta, un visiem, kas grib braukt ar mocīti, tādi ir jau īpašumā. Pa visu pilsētu atradās tikai divas vietas, kuras nodarbojas ar mocīšu īri! Turklāt vienā no tām visi mocīši jau izķerti. Labi, paņēmām mocīti, aizbraucām līdz pārdesmit kilometru attālumā esošo ziloņu slimnīcu, bet te pēkšņi sākās pigori. Pirmkārt, jau nokļūšana šeit ir tāda aizdomīga - tikko nobraucot no lielceļa, stāv divas zīmes, abas saka, ka tās ved uz ziloņu slimnīcu, bet abas rāda bultiņas pretējos virzienos. Izvēlējāmies kreiso virzienu. Drīz vien tālāk braukt aizliegts, mocītis jānovieto stāvvietā un jāmaksā 75 centi par elektrisko (!) autobusiņu, kas aizvedīšot pie ziloņiem. Lūk, šis arī ir tas autobusiņš! Aprīkots ar uz ceļa esošo mērkaķu aizbaidāmo zvanu, kurš zvana nemitīgi, ja vien to nepietur ar roku (kā kungs attēlā to dara). Iedomājies, ja tavā automobilī būtu tāda signāltaure, kas nemitīgi skan, un tikai tad, ja tu turi taurējamo pogu, tā apklust. Cik neērti!
Vēl neērti ir tas, ka ziloņi ir salikti rindiņā kā tādi eksponāti, uz tiem sēž Mahauti (ziloņu dresētāji/dzinēji), un ļaudīm ir iespēja pār žodziņu tos pabarot. Neērti tādā veidā, ka man tāda "cirkus" tipa izklaide nešķiet pievilcīga, bet rāties jau nedrīkst, pats tomēr te esmu atbraucis, salasījies, ka šī ir labum-labā vieta, varbūt, ka ir ar'. Varbūt, ka es vienkārši neko nesaprotu.
Citi ceļotāji (pārsvarā vietējie) gan priecīgi sapirkušies bambusiņus, stumj nabaga ziloņiem snuķos. Vēl pirms tam pakaitina, maitas gabali! Hm, šī vieta ar vien vairāk neizskatās pēc slimnīcas. Blakus uz būdiņas rakstīts "Thai Elephant Conservation Centre" (Taju ziloņu saglabāšanas centrs). Pavaicājam, kas un kā - jā, jā, esot slimnīca, bet tas tur, gabaliņu tālāk. Lai labāk izbraucam ar ziloni, tad nonāksim pie slimnīcas.
Reku braucamie ziloņi. Visi piesieti pie stabiem, apsedloti (starp citu, tikai nupat uzzināju, kā ir pareizi - sedli vai segli. Izrādās - abējādi!), paslēpti lielā angārā. Tas angārs gan ir laba lieta, vismaz nav jāganās karstajā saulē, bet visādi citādi šī vieta arvien vairāk izskatās pēc ziloņu mocīšanas nevis saglabāšanas centra.
Vēlāk gan noskaidrojām, ka mahauti patiesībā ir labi cilvēki, mīl un lolo savus ziloņus jau kopš bērnības. T.i., katram zilonim ir tikai viens kopējs, un katram kopējam ir tikai viens zilonis, līdz ar to viņi pavada kopā visu savu (cilvēka vai ziloņa) mūžu. Re, kā šis kungs savu zilonenīti ir izrotājis ar puķi, piemēram! It kā arī tā cirkus (tūristu izklaidēšana) patiesībā esot laba, jo ievāktā naudiņa tiek izmantota organizācijas jau esošo ziloņu labklājībai, kā arī jaunu ziloņu izglābšanai no nelaimēm.
Re, re, kā visi kungi mīl savus zvēriņus, katru dienu divreiz mazgā un tā! Bet man vienalga šad tad iet grūti ar ticību šīm vai citām tāda tipa organizācijām. It kā jau šis centrs (tagad jau pārsaukts par "ziloņu institūtu) strādā ciešā sadarbībā ar Taizemes Nacionālo parku departamentu un visādām nevalstiskajām organizācijām, tā kā visam būtu jābūt labi, bet tomēr izdodas atrast arī informāciju par ne līdz galam likuma burtam atbilstošu ziloņu eksportu uz Ziemeļeiropas valstīm u.t.t.
Kazi, varbūt tā visa ir milzu konspirācija, un šie ļaudis tiešām cenšas no visa spēka, lai zilonīšiem palīdzētu. Tāpēc arī mēs savu artavu tā darbībā ielikām, un izbraucām ziloņa mugurā. Paskat, kādi viņam pričenīte uz galvas, haha! Starp citu, šeit iemācījos, kā atšķirt Āfrikas ziloni no Āzijas (jeb Indijas) ziloņa - pirmajiem ir milzīgas milzu ausis, bet otrajiem vienkārši lielas. Re, šīs rozā ļerpatas, kas teju mērcas ūdenī - tās ir normālas Āzijas ziloņa ausis.
Paskat, kas vēl peldas ūdenī bez mums un ziloņiem! Kakši! Hahahah!
Zilonītim tik maiga ādiņa! Nu, ja tāda būtu man, es to noteikti nesauktu par maigu, bet man vienmēr bija tāds priekšstats, ka ziloņu ādas ir raupjas kā zirgu deķi (vēl viena lieta, ko nekad neesmu aptaustījis, bet runā, ka esot diezgan raupji). Nekā! Mīksta un bišķiņ tāda gandrīz gumijaina.
Beigās sajutos vainīgs par ziloņa mocīšanu, tāpēc vismaz pabaroju viņu ar tepat pirktiem gardumiņiem. Jā, tieši tāpat kā tante, uz kuru apsaukājos dažas bildes atpakaļ! Tāds es esmu divkosis!
Atradām slimnīcu, bet tur mūs iekšā nelaiž. Es gan biju pirms tam salasījies, ka varot iet skatīties ziloņus ar kāju protēzēm un tādas lietas, bet - nekā. Slimnīcas vietā drīkst uzmest aci ziloņu bērnudārzam, šeit jaunās ziloņmāmiņas dzīvojas kopā ar saviem ziloņbērniņiem, līdz brīdim, kamēr tie ir gatavi uzsākt atsevišķu dzīvi.
Paskaties, cik mazais ķipars mīļš! Tāds dumjš skatiens!
Visā visumā ziloņu centrs izskatās tā, kā apmēram esmu redzējis teļļukā visādos discovery channel - apkārt džungļi, pa brīdim kāds pabrauc garām ziloņa mugurā u.t.t.
Tomēr, pirms braukt prom, pamēģinām vēl nogriezties pa labi tajā krustojumā, kur pirms tam nogriezāmies pa kreisi, un zini, ko atrodam?! Ziloņu slimnīcu! To īsto, to, kuru pašā sākumā braucām te meklēt! FAE's ("Friends of the Asian Elephant" - no angļu val.: "Āzijas ziloņa draugi") Elephant Hospital. Šī esot pirmā specializētā ziloņu slimnīca visā pasaulē! Interesanti, cik vispār tādu kopā ir. Šī iestāde nodarbojas tikai un vienīgi ar ziloņu ārstēšanu gan stacionāri, gan ambulatori un , atšķirībā no iepriekšējās vietiņas, nerīko nekādas tūristu izklaides. Ā, vēl viens pakalpojums ir naktsmājas ziloņa kopējam, jo, kā jau iepriekš noskaidrojām, tādi parasti ziloņiem ir uz mūžu, tā kā ārstēšana bez kopēja nekādi nesanāk.
Re, re, pirmā ziloņu kājas protēze pasaulē! Šī gan, šķiet, nav tā pati, pati pirmā, bet pati pirmā ir izgatavota tieši šeit, šajā klīnikā. Tāpēc slimnīcas galvenajā ēkā izkārtota neliela ekspozīcija. Visa šī padarīšana tiek uzturēta tikai un vienīgi no ziedojumiem, šeit nav jāmaksā ne par ieeju, ne kompleksa apskati. Mēs, būdami kārtīgi cilvēki ar kārtīgām sirdsapziņām, tāpat beigās noziedojām naudiņas. Starp citu, ziedojumi netiek pieņemti no politiskām partijām un ar tām saistītiem ļaudīm. Viss tīrs un caurredzams, tātad!
Ekspozīcijā salikti arī avīžu izgriezumi no slimnīcas lielākajiem panākumiem. Te redzams rakstiņš par otrās protēzes nēsātāju Motalu (pirmā bija Moša). Lai jums nebūtu jālauž acis un jālasa mazie, angliskie burtiņi, īsumā atstāstīšu - Motala strādāja par mežstrādnieku (nēsāja baļķus) netālu no Mjanmas robežas, kur ilgā civilā kara rezultātā joprojām ir daudz kājinieku mīnu. Motala uzkāpa uz mīnas, kāja lupatās, strādniekiem vairs nav derīga, tāpēc nonāca šeit. Pēc desmit gadiem Motala tika pie savas protēzes, kas bija pirmā tik lielā (un lielam svaram paredzētā), jo Moša savu kāju pazaudēja tik vien kā 7 mēnešu vecumā.
Diemžēl Motalas protēze nekalpo tik labi kā gribētos - ja tu pārāk ilgi atstāj uzvilktu (piestiprinātu?), sāk veidoties izgulējumi, tāpēc viņas kopējs regulāri ņem protēzi nost, kāju apstrādā ar visādām zālītēm un ietin baltā micītē, lai pasargātu to no infekcijām. Motala šeit dzīvo jau 16 gadu, un, visticamāk pavadīs te savu atlikušo mūžu. Līdz ar viņu, protams, arī viņas jaunais (cik nu vairs jauns - jau 16 gadu kopā) kopējs Somčai.
Ar Mošu gan ir pavisam citādāk - saņēmusi savu protēzi jau pavisam bērnībā (2 gadu vecumā), viņa nemaz nezin, ka var būt arī citādāk. Moša nevarēja uz protēzi gaidīti tik ilgi kā Motala, jo viss svars, likts uz trijām kājām, pamatīgi deformēja trauslos, augošos kaulus. Tāpēc viņa ātri vien tika pie protēzes, kuru ik pa dažiem gadiem nomaina, lai būtu piemērotāka jaunajam svaram un izmēram. Ievēroji, kāds inčīgs būris? Tādu viņi te paši uz vietas izgudrojuši. Tādā dzīvojot, zilonim rodas ilūzija, ka viņš nemaz nav iesprostots, turklāt caur stabu starpām var padraudzēties ar kaimiņiem. Savukārt, ja kāds no dzīvniekiem izdomā uzbrukt kopējam vai ārstam (dažiem ziloņiem ir PSTD - iepriekšējie īpašnieki viņus mocījuši un baidījuši, tāpēc dažreiz tie vienkārši bez iemesla uzbrūk cilvēkiem), uzbrukuma upuris viegli var starp stabiem izbēgt.
Moša un Motala un vēl četri zilonīši ir slimnīcas rezidenti, bet vēl bez rezidentiem te uzturas kaudzēm visādu citu grūtdieņu (pacientu) - kāds sašauts, kādam saimnieks izdarījis pāri, kādam apdegumi, kāds vienkārši satraumējies, vēl citam komplicētas dzemdības u.t.t. Kopš organizācijas pirmsākumiem 1993. gadā ir izārstēti/apārstēti jau vairāk nekā četri tūkstoši ziloņu! Iedomājies, cik tas ir daudz! Tas ir tā kā Kandava, ja tajā dzīvotu ziloņi, nevis cilvēki.
Daži, uzticamākie ziloņi vienkārši piesieti saitītē, bez būriem, sprostiem u.t.t. Vēl daži ir tādi, kurus pat izlaiž pavisam bez ķēdes izskrieties, bet tur jau arī jāskatās, kā kurš uzvedas. Kompleksā ir arī skoliņa, ziloņiem-bērniem, nonākot slimnīcā, tiek iemācītas apmēram 20 populārākās komandas, vispārpieņemtajā mahautu valodā. Te gan apmācības notiek nevis tūristu izklaides vai smaga darba darīšanas nolūkā, bet gan pavisam vienkārša iemesla dēļ - ja, piemēram, zilonim ir sāpīga kājiņa, tad kaut kā taču jāpanāk tas, lai viņš to paceļ, vai ne? Ja zilonis šādu komandu neprot, tad viņš tiek pakļauts pilnajai narkozei, lai apskatītu, piemēram, pēdu. Nejēdzīgi taču! Tāpēc šīs dažas komandas ļoti labi noder.
Re, kāds draudzīgs zilonītis! Viņi vispār ir ļoti sabiedriski dzīvnieki - kad nedraudzējas ar viesiem, tad socializējas savā starpā. Bet vispār šeit vide ir tāda salīdzinoši slimnīciska, visur jāievēro klusums, dzīvniekus bakstīt nav brīv (parastajā cilvēku slimnīcā taču arī pacientus nebakstām, vai ne?). Āzijas ziloņu draugu organizācijas nākotnes plānos ir blakus slimnīcai ierīkot arī ziloņu pansionātu - vietu, kur dažādās industrijās nodarbinātajiem ziloņiem pavadīt savus pēdējos gadus, bet plāns kā nevedas, tā nevedas. Pirmkārt, arvien straujāk pieaug tūrisma industrija, līdz ar to lielāko daļu smagajam fiziskajam darbiem vairs nederīgo ziloņu nevis nodod (ziedo) šai organizācijai, bet gan pārdod (par naudām!) tūrisma darboņiem. Un otrkārt, arī ziloņiem derīgās zemes (ar pareizajiem kokiem, ūdens daudzumiem u.t.t.) tiek izpirktas komerciālām vajadzībām.
Kārtējais zilonis! Haha, nu, nē taču! Šis taču ir trusis! Ceru, ka nejaucu ar zaķi, bet man liekas, ka zaķiem ir garākas ausis. Ja nu kāds no jums ir biologs, lūdzu, neapvainojies, biolog. Tātad, ziloņu vietu jau esam pametuši, paspējuši atgriezties Lampangā vēl pirms tumsas iestāšanās, tāpēc izlēmām apmeklēt pāris tempļus un pirmajā no tiem (Pong Sanuk) atradām trusi! Pirmais gan beigās izrādījās arī vienīgais, jo strauju piezagās tumsa.
Tātad, Wat Pong Sanuk (burtiski tulkojot - prieka klana templis; prieka klans, haha). Šis templis izceļas ar to, ka tā teritorijā sabūvētas ēkas gan Lannas (viena no Taizemes senajām karalistēm), gan ķīniešu, gan birmiešu stilos. Re, šī, kas redzama aiz vārtiem ir gluži kā Birmā. Vispār Lampanga attīstījusies kā tīkkoka mežistrādes miests, un tīkkoks, kā zināms, vispopulārākais ir tieši birmiešu zemēs, tieši tāpēc te arī tik spēcīga birmiešu ietekme.
Mācīsimies Taizemes arhitektūras stilus! Šī ēka (templis), tātad, ir Lannu stilā. Paskat, kāds skaists, viss tāds nefrītos un citos spīdīgos akmeņos (krēsla, protams, man liedz to nobildēt pilnā spozmē, bet, nu, tie, kas manas bildes skatās ne pirmo reizi, zina, ka bildēt es tāpat nejēdzu, un mūžīgi to vien daru, kā cenšos atrast iemeslus, kāpēc šī vai tā bilde nav izdevusies). Lielākā daļa Taizemes tempļu izskatīsies apmēram šādi, tāpēc droši vien šo mierīgi var saukt arī par taju templi. Vēl paskaties uz Karīnu, visa tāda modeles pozā!
Tumsa pielavījās pavisam strauji, pat nepaspējām visu izstaigāt. Tempļa teritorija ir diezgan liela, sadalīta pat divās daļās, un par katru daļu atbildīga cita mūku komanda. Viena darba brigāde šiverējas un vāc kritušās lapas, cita vēl kaut ko pucē un remontē, izskatās, ka apmeklētāju laiks ir beidzies, un mums laiks doties.
Pirms doties pie miera, aizejam uz kārtējo tirdziņu pavakariņot. Šovakar ēdīsim zupu no lielā grāpja. Sakām vīram, ka gribam zupu, bet tikai, lai viņš neliek mums tos melnos gabaliņus, jo mēs jau iepriekš esam noskaidrojuši, ka tie melnie ir svaigu pīles, cūkas vai govs asiņu recekļi.
Vīrs tiešām ļoti rūpīgi centās izvairīties no asiņu kluču iekļūšanas mūsu bļodiņās, kas, protams, ne līdz galam izdevās, bet cenšanos tomēr gribējās uzslavēt, tāpēc savus pāris recekļus tomēr apēdu. Par šo bildi mani Karīna droši vien nositīs, bet nekādi citādi nevarēju norādīt uz to, ka blakus viņas bļodai salvetē redzamas asinis! Gribēju tikai palielīties, ka es vienīgais varonīgi novicoju visu porciju!
Tāda, lūk, izskatās asiņu zupa, kurā gandrīz nav asiņu, toties ir visādi citi dzīvnieku gabali, kurus nespēju atpazīt. Bet vispār zupa garšīga, īpaši, ja kārtīgi piekrāmē cenā iekļautās svaigās lietas (bļodiņas kreisajā pusē) - bambusu dzinumus, kāpostus, dažādus piparus, mērcītes un zaļumus. Garšo pēc tādas svaigākas soļankas. Tās tad arī mūsu pēdējās vakariņas Lampangā, un, lai gan Lampanga ir tāda tirdziņu pilsēta, un mēs te pavadījām apaļu nedēļu, kaut kā bildēs tie tirdziņi īpaši neparādījās, hm. Droši vien tāpēc, ka pārsvarā visu nedēļu laiskojāmies, un laiskojoties fotoaparāts stāv noslēpts somā.
No rīta krāmējam somas, laiks doties tālāk, un tas, protams, izdarāms tikai caur Taku. Šeit esam, šķiet, jau trešo reizi. Visi stopēšanas ceļi krustojas Takā! Lai gan kopumā no Lampangas līdz Sukotajai (mūsu šodienas galamērķis) ir mazāk kā 300km, kaut kā pavēlu esam izčammājušies, tāpēc Takā nolemjam atrast kādu ēstuvi un ieturēties, nevar taču zināt, kā mums ies tālāk.
Dodamies uz Takas autoostu, jo tur iepriekšējā reizē, kad viesojāmies šeit, manījām kaut kādas ēstuves, un tā ir tieši blakus šosejai, uz kuras mūs izsēdināja pirmais nostopētais šoferītis. Pa ceļam uz autoostu - smukās puķes. Šīs ir Karīnas mīļākās puķes - vienā krūmiņā aug miljons dažādas krāsas!
Pie autoostas atvērta ir tikai viena šeidī ēstuve, bet darbinieces ir gana mīļas, pieņem mūsu "no seafood" pasūtījumu, un pēc kāda brīža mums katram atnes pa Khao Pad porcijai. Patiesībā, tulkojot no taju valodas, "Khao Pad" nozīmē cepti rīsi, tā kā es būtībā varētu šo vienkārši saukt par ceptiem rīsiem, kas arī būtu taisnība, bet vispār rietumu civilizācijā ceptus rīsus taju gaumē pieņemts saukt par Khao Pad, tāpēc es īpaši necīnīšos pretī, un saukšu tos tā, kā pieņemts. Turklāt taju ceptie rīsi patiešām ir īpaši! Pat šādi, kas pagatavoti salīdzinoši bēdīgi, salīdzinoši ūķīgā vietā, ir daudz labāki nekā jebkādi rīsi, ko es jebkad būtu varējis uzcept pats!
Tikko atsākam stopēt, apstājas ģimenīte, kurai kravas kaste jau tā kā piepildīta ar plastmasas caurulēm, bet vieta pāris ceļiniekiem taču vienmēr atrodas! Gribu uzsvērt, ka kabīnē sēž tikai divi cilvēki (tur ir divas krēslu rindas ar kopā piecām sēdvietām), bet kas tad ņem stopētājus kabīnē, ja var palikt zem caurulēm!
Šoferis ar zīmēm norāda, ka vispār viņi braukšot tieši tur, kur mums vajag, un mūs aizvedīšot, bet pirms tam jāiebrauc pie čoma izkrāmēt caurules. Laukā jau nakts, tāpēc, lai lieki netērētu laiku, palīdzu vīriem caurules izkrāmēt. Nekāda parunāšanās gan nesanāk, jo neviens neprot nevienu vārdu nevienā man saprotamā valodā. Nu, nekas, kravas kaste tagad tukša, mums vairāk vietas sēdēšanai, varam doties tālāk.
Vēlu vakarā/naktī esam klāt Sukotajā. Es nezinu, kā tas pareizi latviski jāsaka, tajiski saka สุโขทัย, angliski - Sukhothai; burtiski tulkojot tas nozīmē "laimes ausma" vai "austošā laime". Sukotaja bija viena no varenākajām Taizemes karalistēm (tieši Sukotajas karalis bija slavenais Ramkhamhaengs), bet par to mazliet vēlāk, pagaidām gribu palielīties ar mūsu jauno istabu. Paskaties, cik liela! Viena lielā gulta, viena mazā, pašiem sava tualete un vannas istaba, un vēl rakstāmgalds (to nevar redzēt, bet galvoju, ka tas stāv kreisajā pusē, tieši blakus mazajai gultai, tikai bildē neielīda)! Trīs logi. Trīs!!! Tik lielā istabā neesam dzīvojuši teju gadu! Iespējams, pat nekad! Un izmaksāja tas tikai apmēram 7,50 eiro!
Kamēr Karīna iekārtojas mūsu jaunajā miteklī, es ātri aizskrienos uz tuvāko strītfūda stendiņu/ratiņiem, kur tante man pārdod līdzi ņemamos Pad Thai. Atceries, ko nupat stāstīju par Khao pad? Khao = rīsi, pad = cepts. Tātad, Pad Thai būtībā ir jebkas, kas cepts Taizemē. Parasti tās ir milzu voķenē ceptas nūdeles ar visādiem niekiem - dārzeņiem, olām u.t.t. Līdzi nešanai tante smuki visu satin banānu lapā, lai neatdziest, un blakus atsevišķā papīrītī ietin bambusu dzinumus un svaigu laimu pusītes, no kuriem uzspiest bambusiem sulu. Tik garšīgi! Un viena porcija izmaksā apmēram 75 centus!
Lūk, Sukotaja visā savā varenībā! Nu, vismaz viss, kas no tās ir palicis pāri. Vēsturiskā Sukotajas galvaspilsēta ir apmēram 15km attālumā no "Jaunās Sukotajas", kurā mums ir naktsmītne, tomēr arī šoreiz velosipēdu īres vietā priekšroku dodam mocītim - laukā ir ap 40 celsija grādiem, un tādā karstumā mīties nepakam negribam. Tagad pastāstīšu bišķiņ par Sukotaju, ja tev vēsture neinteresē, dažām nākamajām bildēm mierīgi vari šķirt pāri un aprakstiņus nelasīt.
Kā jau teicu, Sukotaja bija viena no varenākajām taju karalistēm, principā to var pat uzskatīt par taju vēstures sākumu, un viņu civilizācijas "zelta laikmetu". Protams, ir visādas liecības arī par senākām karalistēm, bet 13.-14. gadsimts Sukotajā bija īstā zoste! Lielā daļa taju arhitektūras un mākslas stilu (arī mūsdienās lietoto) radušies tieši šajā laikā. Jau iepriekš minētais karalis Ramkamhaengs savā valdīšanas laikā arī bija pirmais, kas lietoja (tātad arī izgudroja) taju rakstību. Varens laiks, vai ne?
Mūsdienās te izbūvēti ērti izstaigājami celiņi, lai precinieki var smuki sabildēties, bet savulaik te, uz Mahathatas templi, godus atdot nāca tas pats Ramkamhaengs. Starp citu, viņš arī ir tas kungs, kurš pirmais par karalistes oficiālo reliģiju pasludināja Teravādas budismu. Taji joprojām ir sirsnīgi Teravādas budisma sekotāji. Ramkamhaengs sev bija iekarojis un visādos citos veidos ieguvis teritorijas līdz pat Monu zemēm (šobrīd Mjanma) rietumos, Khmeru zemēm (šobrīd Kambodža) austrumos, un apmēram Taizemes mūsdienu robežās ziemeļos un dienvidos.
Pēc Ramkamhaenga nāves, kā parasti šādos gadījumos notiek, viņa dēls vairs nevarēja savilkt galus un ātri visu sačakarēja. Pēc dažiem desmitiem gadu visas jauniegūtās zemes bija pazaudētas to iepriekšējiem saimniekiem, un pats valsts viducītis nodots lietošanā Aijutajas karalistei - par to vairāk nākamajā atskaitē. Visas šīs bildes, starp citu, ir no viena un tā paša Mahathatas tempļa, kas ir lielākais un varenākais Sukotajas senajā pilsētā un pat visā karalistē.
Vispār kopā Sukotajas arheoloģisko izrakumu(?) vieta plešas 45 kvadrātkilometru platībā, vienā dienā to pat ar mocīti nav iespējams izbraukāt, nerunājot nemaz par velosipēdu. Mēs tāpēc izvēlējāmies tikai pašu svarīgāko un centrālāko vietiņu, palikām turpat visu dienu, un izpētījām lietas kārtīgāk, nevis vienkārši bizojām no viena tempļa uz nākamo.
Sa Si vai Sra Sri (kā kurā avotā) templis. Skaists čedi, budas statujiņa, kaut kādas kolonnas un vihāra (lūgšanās telpa/laukums). Paskaidrošu, kā saprotu čedi (vispār tās budisma lietas ir gana piņķerīgas, tāpēc pieņemu, ka kādu detaļu varbūt sajaucu) - to var saukt arī par stūpu vai pagodu - nekādas lielās starpības rietumu ļaužu izpratnē nav, mērķis ir līdzīgs un bieži vien arī arhitektoniskais risinājums mēdz būt identisks. Pagodas biežāk ir tādas, kurās var ieiet iekšā, kamēr stūpas drīzāk ir vienkārši zvanveida piemineklis. Bet te atkal ir izņēmumi, tāpēc labāk nesatraukties un saukt visas tās lietas, kā vien ienāk prātā. Un neviens tev nepārmetīs, ja stūpu nosauksi par pagodu vai pagodu par stūpu.
Sra Sri ir vienīgais no tempļiem, kurš ir uz mazas saliņas, mazā ezeriņā, tāpēc bieži tiek dēvēts par visskaistāko.
Reku arī uzsliets mazs piemineklītis pašam Ramkamhaengam. Ja gribas pieiet tuvāk, līdzīgi kā visos citos budistiem svarīgos objektos, jāvelk nost ij kurpes, ij zeķes. Bet tās melnās marmora(?) plāksnes četrdesmit grādu temperatūrā tiešos saules staros ir tā uzkarsušas, ka nekādi nav iespējams izrādīt cieņu varenajam karalim ilgāk par kādu sekundi-divām, pēc tam, gribot negribot, jāsāk dancot, mēģinot tādējādi atdzesēt pēdas.
Starp citu, senāk centrālajam senās Sukotajas apgabalam (t.i. tam, pa kuru tagad staigājam) cauri gāja lielceļš. Pagāja labs laiciņš, kamēr Taizemes vēsturnieki piefiksēja pieaugošā privāto transporta līdzekļu skaita korelāciju ar trokšņu daudzumu, vibrācijām, izplūdes gāzēm u.t.t., un tikai 1978. gadā attiecīgās iestādes salūza un atvēlēja līdzekļu ceļa pārbūvēšanai, un tagad ceļš #12 met pamatīgu līkumu.
Si Sawai templis ir viens no vecākajiem visā Sukotajā - būvēts divpadsmitajā gadsimtā. Tas ir laikā, pirms vēl taju zemēs bija ienācis budisms. Runā, ka šis sākotnēji esot bijis hinduistu templis, trīs spices simbolizējot hinduisma trīsvienību un tā, bet man vienalga šie izskatās pēc khmeru torņiem.
Vēlākos gados budisti khmeru, khm, khm, hinduistu torņiem piebūvējuši klāt savu vihāru, un viss kārtībā - tagad tas ir normāla, pavisam ikdienišķa budistu svētvieta, hehe.
Mazliet nostāk no daudzajiem tempļiem (tajās vietās, kur tie visbiezāk sabūvēti, apkārt apcelts žogs, un tūristiem tiek prasītas naudiņas par ieejas biļeti) atrodas vēl viena stūpa - Wat Traphang Thong. Neskatoties uz tām skaistajām lentēm, kas aptītas ap stūpu, un arī uz Karīnas izteiksmīgo pozu, šeit ir vēl viena svarīga lieta. Redzi to mandapu kreisajā pusē? Tūdaļ pastāstīšu, kāpēc tā tik svarīga.
Pirms skatīties iekšā - šodienas jaunais vārds: Mandapa. Indiešu arhitektūrā tā ir ēka bez sienām, kas stāv uz kolonām; principā skaists jumts uz skaistiem stabiem. Ceru, ka kādreiz noderēs krustenītēs!
Re, kas mandapā iekšā! Protams! Paša Budas pēdas nospiedums! Šķiet, ka es neesmu vienīgais, kam radušās šaubas par nospieduma autentitāti, tāpēc savulaik kaut kādi zinātnieki visu tur papētījuši smalkāk, un atklājuši, ka šis paties nemaz nav īstenais Budas kunga pēdas nospiedums. Izrādās, ka šo nospieduma viltojumu 1359. gadā uztaisījis Ramkamhaenga mazdēls Litajs (vārdu, protams, atkal latviskoju pēc saviem ieskatiem)! Man melu stāsts (leģenda) par īstā Budas pēdas nospiedumu šķiet pat mazāk vērtīgs nekā stāsts par Ramkamhaenga mazdēla 650 gadu vecu mākslas darbu!
Traphang Thong ir vienīgais templis vēsturiskajā Sukotajas arheoloģijas parkā, kurš joprojām tiek apdzīvots. Pie citiem tempļiem arī ierodas mūki un svētceļnieki, palūdzas, padara visas tās mūku lietas, bet šis ir vienīgais, kurā ilgtermiņā uzturas mūki, iekopj apkārtni, atbalsta nogurušos kokus uz baltām akmens kolonām un vispār nodarbojas ar vērtīgām lietām.
Re, viens no mūku vērtīgajiem darbiem - padomu koks! Mūki Visapkārt kokam pienaglotas zīmītes, kur mūki sarakstījuši visu, ko zina. Piemēram: "Crying with the wise is better than laughing with the fool." Piedosim viņiem par dažu padomu vājo tulkojumu uz angļu valodu, bet ideja jau pārsvarā ir noķerama. Un, zini, lai gan padomi liekas bišķiņ naivi, tomēr salīdzinot ar citu reliģiju padomiem, šie ir diženi, šie ir vareni.
Blakus templim ir dīķītis (ezers?), kurā dzīvo zivis. Daudz, daudz zivju. Sami un citas zivis (pārējās es neatpazinu). Ļaudis nāk pie žodziņa un baro (templī var dabūt bezmaksas pārtikas, bet mūsu apmeklējuma reizē tās bija izbeigušās, tāpēc nopirkām maizītes no tantes dīķa otrā pusē). Pamēģinājām iemest pārtiku arī citās dīķa vietās, rezultāts ir līdzīgs - lai gan pirmajā mirklī ūdens virsma šķiet mierīga, tikko to izkustina maizīte, uzreiz no dzīlēm parādās līdzīga apjoma zivju bars. Šis tiešām izskatās bailīgi. Es esmu bijis Černobiļā, un tie Černobiļas sami ne tuvu nestāv šim brīnumam!
Tā, kultūras programma nu ir galā, tagad varam vazāties pa tirdziņiem un pirkt muļķības. Esmu vairākkārt jau stāstījis, bet drošības pēc atgādināšu: tirdziņi Taizemē darbojas pēc maiņu principa - ir rīta tirdziņi, dienas tirdziņi un vakara/nakts tirdziņi. Šādi izskatās dienas tirdziņi vēlā pēcpusdienā, cauri dienu sēžot lielajā karstumā, dāmas ir nogurušas un tur pat arī guļ. Ja gribi pirkt kukurūzu vai zemesriekstus (pārējās preces kundzes sortimentā neatpazinu), pamodini tanti un palūdz.
Lai pierādītu, ka tā nav vienkārši viena tante, ko pieķēru guļam darbavietā, parādīšu vēl vienu. Re - nemeloju!
Tā ir tendence, nevis atsevišķi gadījumi! Tagad tici? Labi, ejam tālāk.
Šādi vakara pusē izskatās rīta tirdziņš. No rīta līdz pat pusdienlaikam šeit viss nokrāmēts dārzeņiem, drēbēm un visu pārējo parasto tirdziņu produkciju, bet tikko andele galā - viss tukšs. Vispār novēroju, ka tendence būt izremontētiem un sakoptiem (droši vien valsts subsidētiem) ir tieši rīta tirdziņiem. Diez kāpēc tā?
Saule gandrīz jau norietējusi, tas nozīmē, ka tūdaļ sāksies nakts tirgus! Turklāt nevis šāds tāds parastais nakts tirgus, bet īpašais sestdienas nakts tirgus! Šādās reizēs visa upmala ir slēgta satiksmei, ielas malās izvietojas tirgotāji un - aiziet! P.S. Ievēroji tempļveidīgo celtni labajā pusē? Nekādi nevaru noskaidrot, kas tas ir! Lūk, koordinātas: 17.009167, 99.817803, palīdziet man noskaidrot. Citādi nevarēšu vairs normāli gulēt!
Uz sestdienas tirgiem ierodas visdažādākie ļaudis (skatīt kundzi baltajos brunčos labajā pusē), un tirgotāji tirgo visdažādākās lietas. Arī šeit darbojas normāla tirgus ekonomika, tāpēc nevar vienkārši tirgot cepumus vai desu, jo vienmēr atradīsies kāds, kas cepumus izceps garšīgāk un desu pārdos lētāk. Tāpēc taji liek lietā visas savas mārketinga prasmes. Tūdaļ iziesim septiņu bilžu ekskursijā pa tirdziņu, labi?
Karpu maize. Parasta saldā bulciņa/maizīte, bet izcepta zivs (acīmredzot karpas) formā. Parastas formas maizītes svētdienas tirdziņā nevienam nevajag! Turklāt par karpu maizītēm acīmredzot var prasīt augstāku cenu - trīs karpas maksā 20 bātu (tas ir apmēram 0,5 eiro).
Ok, šie gaļas puļķīši ir obligātā prece jebkurā tirdziņā vai ielas ēstuvē, tāpēc bez tiem neiztikt arī šeit. Tomēr tirgotājs ir padomājis par klientu ērtībām, un pie gaļas piedāvā uzdzert mazītiņu glāzīti krāsainas limonādes. Komplektā pat limonādes krāsai pieskaņots salmiņš!
Smūtiju stends. Vispār smūtīji Taizemē ir gana populāra lieta, un parasti tie ir arī garšīgi, bet šeit, nez kāpēc, tie ir šausmīgi lēti. Tieši nodomāju par to, ko jau iepriekš minēju - kaut kā taču konkurenti jāpieveic, nu, tad varbūt šoreiz ar cenām. Diemžēl zemās cenas dēļ pamatīgi cieš kvalitāte, un smūtijs principā sastāv no ledus, cukura un attiecīgās garšas sīrupa. Nu, nekas, citreiz tik lētus smūtijus vairs nepirksim, labi?
Šeit jauniešu pārdod mazos smūtijus šļircēs. Ērti - tavs dzēriens nekad neizlīst, un padzerties mierīgi var, kaut skrienot! Tilpums gan pavisam noteikti ir vājā puse.
Zilie un oranžie vēži. Neprasi, es nezinu.
Šie tirgotāji vēl nav iemācījušies biznesa pamatus. Tirgošanās vietu izīrējuši, bet, šķiet, ar to arī viss beidzies. Mierīgi sēž un pilda mājas darbus.
Mazā jaunkundzīte, neskatoties uz to, ka ir daudz jaunāka par iepriekš redzētajiem puikām, andelējas uz nebēdu!
Svētdienas rītā, pirms stopēt tālāk, atnākam uz iepriekš noskatītu ēstuvi, kas darbojas kāda padzīvojuša pāra mājā - tieši viņu dzīvojamajā istabā. Turpat sēž un skatās teļļuku, turpat gatavo viesiem ēst. Paskat, pat satulkojuši zīmītes angļu valodā!
Maza virtuves virsmiņa, viena riņķa plīts (patiesībā viens riņķis uz četrām kājām), kas pieslēgta pie mazā gāzes balona, un visa ģimene nodarbināta. Lūk, kāds mazais ģimenes uzņēmums!
Neteikšu, ka PATS garšīgākais, bet tiešām ļoti labs pad thai, turklāt par lētām naudiņām un lieliskā vidē! Ja kādreiz brauciet uz Sukotaju, paprasiet, es pateikšu, kā šo vietu atrast.
Nu, tad beidzot šīs nedēļas pēdējā bilde. Brauksim tālāk uz Kančanaburi - apakšējā zīmē tieši tas arī rakstīts. Esi dzirdējis sakāmvārdu par septiņu reižu mērīšanu un vienreizēju griešanu? Es arī it kā biju, bet vienalga pietrūka vietas! Nu nekas, vai tad man grūti paturēt divas zīmes rokās! Tā kā Kančanaburi ir vienā virzienā ar Bangkoku, mums ir vēl viena zīme (augšējā), kurā rakstīts "KrungThep", kas ir Bangkokas nosaukums taju valodā. Patiesībā pilnais nosaukums ir "Krungthep mahanakhon amon rattanakosin mahintara ayuthaya mahadilok popnopparat ratchathani burirom udomratchaniwet mahasathan amonpiman avatansathit sakkathattiya visnukamprasit", bet tādu, braucot garām, neviens nepaspētu izlasīt. Nu, re, tagad tu zini, kas ir galvaspilsēta ar pasaulē visgarāko nosaukumu! Ar šo fun fact tad arī šoreiz beidzu, un tiekamies atkal pēc kādiem pāris mēnešiem, hehe. Atā!
Forši!
Es jau necerēju vairs sagaidīt turpinājumu! Kā veicas ar darba meklējumiem? Ceru ka viss notiek, ja jau “viss sāk sakārtoties” …
O, kāds prieks atkal lasīt jaunas vēsmas! 🙂
Paldies! Cerams tomēr nākamo aprakstu ātrāk sagaidīsim 🙂
Pingback: Ierakstu izlase #25 - Stacija
Vareni garšīgs ceļojums! Paldies! Lasu ar prieku(un siekala tek)!
Ik pa pāris dienām ienāku aplūkot – vai nav kas jaunāks parādījies… Gribam atkal jaunus aprakstus! 🙂
Jes, jes, kaut kad būs. Esmu atradis daudz interesantus darbus, un tagad nesanāk laika kvalitatīvai rakstīšanai, tāpēc tuvākās trīs nedēļas jaunumu pavisam noteikti nebūs. Pēc tam gan – kā no pārpilnības raga 🙂
Ak tu rakaris, Harij 🙂
Ja ticam neapstrīdāmiem pierādījumiem Zanes virtuālajā pierakstu kladē, tad tu pašreiz atrodies TUR, kur es būšu pēc nedēļām 2. Varbūt jāsatiekas? 🙂 Pašreiz rekordtempā štukoju ceļojuma plānu, jo impulsīvi nopirku lidojumu biļetes 🙂
Pierādījumi ir neapstrīdami 🙂
Es gan pēc dažām dienām jau došos mājās (un atsākšu rakstīt blodziņu!), tāpēc satikšanās laikam tomēr nespīd. Bet ar padomiņiem gan labprāt padalīšos, esmu sakrājis pamatīgu padomiņu lādi! Ja liekas, ka varu kā palīdzēt, raksti e-pastiņu un visu sarunāsim!
Hehe, Ziemassvētki pagājuši, bet visi (solītie) stāsti nav izstāstīti. Bet nu nekas.
Arī es esmu nu jau atgriezies no ceļojuma. Pilsēta ar koda nosaukumu “TUR” šoreiz izpalika, jo samainīju to pret Kambodžu. 🙂