Sveicināti,
Lai gan nedēļas lielo pusi pavadījām Mjanmā, šīs atskaites lielākā zvaigzne ir Taizeme, jo pēc vairākiem mēnešiem nabagu un/vai musulmaņu valstīs, mēs beidzot, beidzot, beidzot esam civilizācijā! Siers, kafija un trotuāri, protams, nav tas, kas visvairāk raksturo Taizemi, bet tās bija lietas, par kuru eksistenci bijām praktiski aizmirsuši, un te pēkšņi… Tu nevari iedomāties, cik trotuāri ir forši! Nu, jā, bet ļaudis jau novērtē lietas tikai tad, kad tās pazaudē.
Labi, pietiek muldēt, skaties, kā mums gāja starp Mjanmu un Taizemi:
Nakts uz pirmdienu vidū steidzam ar taksi uz autoostu, lai paspētu uz pirmo un teju vienīgo sakarīgo autobusu uz Hpa'anu (jā, tā viņu angliski pareizi raksta, es droši vien turpmāk to saukšu vienkārši par Hpānu, ja? Kā tas pareizi jāizrunā, vispār nav ne jausmas). Kā noproti no gaismas, kas valda ārpus automobiļa, nakts vidus nav vis pusnakts, bet gan kādi 5-6 no rīta, kas priekš manis būtībā ir viena un tā pati lieta, jo pamosties tādā stundā ir teju neiespējami. Tikmēr mūsu draugs no Kanādas Kristians Desrošērs jau pavisam atplaucis, taisa savus mūžīgos selfijvideo, to viņš dara nemitīgi!
Saule vēl nav tā īsti pacēlusies virs horizonta, bet birmieši jau plosās - vingro uz overpāsa. Viens rāda kustības, pārējie seko. Publiska vingrošana jau vispār ir tāda Āzijā populāra nodarbe, bet ne jau nakts vidū un ne jau uz gājēju viadukta!
Lūk, autoosta! Kā redzi pēc Karīnas sejas, līdz galam joprojām nav pamodusies. Kanādas bruņinieks gan joprojām smaidīgs, priecīgs un filmē savus video. Vēl gribu pievērst uzmanību labajā pusē redzamajam autobusam un tā krāsojumam. Nē, tas nav oficiālais Arsenal (ja nu kāds nezina, tā ir varenspēcīga Anglijas futbola komanda) autobuss, nav pat fanu autobuss. Vienkārši šī satiksmes autobusa šoferim acīmredzot Arsenal ir mīļākā komanda, un tad nu viņš to grib parādīt visiem! Futbola tradīcijas, šķiet, šeit saglabājušās no britu laikiem, katra otrā mocīša sēdeklis izrotāts ar Chelsea vai Liverpool logo un tā. Tomēr vietējais futbols gan ir diezgan bēdīgā līmenī - Āzijas čempionu līgai Mjanmas komandām izdevies kvalificēties tikai pēdējos pāris gadus, un arī tad tās izkrīt pirmajā kārtā. Arī nacionālā izlase grozās kaut kur FIFA reitinga apakšā.
Autoostas ļaudis. Kungs svārkos un ar cigareti, tupēdams gaida savu autobusu.
Meitene un viņas burbuļi.
Šis ir mūsu autobuss. Kaut kā baigi nevieš uzticību tāds aparāts, kuram pirms izbraukšanas šoferis pievelk vēl kaut kādas pēdējās skrūvītes. Bet, nu, gan jau viņi zina, ko dara.
Šķiet, ka visi autobusi, kas ceļā pavada vairāk par 2 stundām, maršrutā ieplānojuši vismaz vienu ēšanas pieturu. Autobuss apstājas pie ceļmalas ēstuves, un visus dzen ārā, iekšā kondicionētajā autobusā palikt nedrīkst! Visiem jāiet un jāēd! Gan jau, ka tur ir kāda iepriekšēja vienošanās, kuras rezultātā šoferi saņem bonusus no ēstuvju īpašniekiem. Re, kā Kristiāns vico iekšā! Mēs gan ne. Tā kā šīs ēstuves parasti ir neadekvāti dārgas, un mēs esam neadekvāti skopi, atvēlēto laiku pavadām kaut kur ārā grozoties.
Šoreiz blakus ēstuvei iekārtoti četri ērti bambusu krēsli, varam bišķi pasauļoties!
Mūks arī ieradies papusdienot. Negribētu šādu kungu satikt tumšā ielā civilajā tērpā. Gan jau, ka patīkams vīrs, bet tik ļoti draudīgs!
Vēlu vakarā esam klāt Hpānā, visas iepriekš ceļvežos noskatītās naktsmītnes ir jau pilnas, tāpēc jāsamierinās ar lokālo ceļinieku gulētavu, kas diezgan atgādina bordeli. Tādu, kāds rādās 80. gadu amerikāņu bojevikos par Āziju. Šeidī! Kristians atkal filmē savas filmiņas. Šķiet, pirmo reizi esmu saticis kādu, kurš visu iemūžina vēl sirsnīgāk nekā es. Ā, un, jā, nakšņojam visi kopā, jo trīsvietīgā istaba maksā apmēram tikpat, cik divvietīgā.
Mūsu viesnīciņas telpas rīta gaismā. Mazais darbinieks jau noguris, slotošanai vairs nav spēka, tāpēc bišķi nosnaužas. Šobrīd gan izskatās, ka ir vienkārši piesēdis, bet es viņu tiešām redzēju guļam aizmigušu uz grīdas vismaz trīs dažādās vietās viesnīciņas koridoros. Un vispār - re, cik ātri var pierast pie child labour! Tagad jau ir tā, ka brīnos par mazā puikas gulēšanu visādās nepiemērotās vietās, nevis par to, ka mazs puika caurām naktīm (un dienām) strādā par apkopēju bordeļa tipa iestādē!
Tāda mūsu naktsmītne izskatās no ārpuses. Tā gaiši zilā. Gribēju iekadrēt arī glauno policijas mašīnu, tāpēc viesnīca (gesthauss) sanāk maliņā.
Pusdienosim šādā, lūk, restorānā. Vienīgais, ko tuvākajā apkārtnē varējām atrast, pieejams menu angļu valodā (!), un cenas ir pat ļoti apmierinošas.
Tik neierasti ēdieni! Tomātu salāti ar sīpoliem un kartupeļu salāti! Abi būtu gandrīz kā mājās, ja tomātiem pieliktu bišķiņ krējumu, un kartupeļu salātiem kečupu nomainītu pret majonēzi.
Smēķēt, protams, atļauts visur, bet gribēju pievērst uzmanību īpašajam publisko šķiltavu pretnozagšanas risinājumam. Šķiltava ielīmēta mazas pudelītes kakliņā. Nav jau tā, ka tās tiek zagtas ar nolūku, bet smēķētāji droši vien zinās, cik viegli ir svešu šķiltavu netīšām ielikt savā kabatā. Ar šo gan ir citādi! Nevarēsi visu pudeles/šķiltavas komplektu iestūķēt bikšu kabatā un pats to nepamanīt!
Mūsu iepriekš noskatītais (bet jau pilnais) gesthauss "Soe Brothers" piedāvā tūres uz apkārtnes svarīgākajiem apskates objektiem arī tiem ļaudīm, kas nav viņu viesi. Nu, ko mēs tādu variantu izmantosim. Sanāk ne tikai ātrāk/ērtāk, bet noteikti arī lētāk, jo, braucot ar sabiedriskajiem transportiem, simtiem reižu būtu jāpārsēžas un vēl pēdējie posmi jāiet kājām. Šādā aparātā, starp citu, var sasēdināt astoņus ceļotgribētājus. Šovakar brauksim skatīties sikspārņus.
Te jau sēžam iepriekš redzētajā transportlīdzeklī. Te uzmanība jāpievērš džekiņam uz moča. Redzi, kas viņam rokā? Vairāki mazie, caurspīdīgie plastmasas maisiņi. Tādos Mjanmas ļaudis liek ēdienu. Tas ir tā, kā mēs rimčikā un visur citur varam nopirkt jau gatavu ēdienu plastmasas (vai kaut kāda putuplasta) kastītēs, viņi šeit no jebkura strīdfūda stendiņa ēdienu var nopirkt līdzi ņemšanai maisiņā. Vienalga tie ir rīsi, nūdeles, zupa vai pat dzēriens, pārdevēji visu māk smuki sapakot maisiņos. Tad nu galvenais ģimenes loceklis sapērkas ēdienu visai saimei un ar mocīti mudīgi, kamēr vēl silts, ved mājās.
Tā esam jau nonākuši galapunktā. Šoferis mūs izmet kaut kādos laukos un saka, ka jāiet tur. Drīz vien džungļos parādās arī norādes zīmes "To Bat Cave". Bez tām gan mierīgi varētu arī iztikt, jo visu ceļu līdz pat alai ir plata, līdzena taka. Apmaldīties točno nevar.
Protams, pat džungļos ir pa kādam templītim. Ja nu kāds budists sen nav lūdzies, tad, lūdzu, to var izdarīt arī meža vidū.
Baskāju džungļu bērni sagaida baltādainos sikspārņu vērotājus.
Es apmēram saprotu, kā darbojas paisumi un bēgumi jūrās/okeānos, bet, kāpēc upēs mainās ūdens līmenis, tas man nekādi nav skaidrs. Te zvejnieku kungi izmanto upes zemo līmeni, lai noparkotu savus kuģīšus sausumā. No rīta kuģi atkal būs ūdenī, un varēs braukt zvejot. Tā var diezgan labi ietaupīt uz enkuriem!
Budu statujiņas un templīši ir visur. VISUR!
Tā, esam apmēram iekārtojušies, šeit skatīsimies saulrietu un tajā lidojošos sikspārņu miljonus (šoreiz pat nepārspīlēju).
Mēs ne tuvu neesam vienīgie, kas ieradušies uz sikspārņu šovu. Nuja, pašā Hpānā jau darīt īsti nav ko, bet apkārt esošie objekti tomēr visiem ceļotājiem ir vieni un tie paši.
Reku sikspārņu ala. Ieiet tajā nevar, un tas arī ir labi, jo citādi negausīgie tūristi līstu iekšā un traucētu nabaga dzīvnieciņu naktsmieru (dienasmieru). Līdz priekšnesumam atlikušas pārdesmit minūtes, kad debesīs parādās ērgļi (nezinu, vai tie patiešām ir ērgļi, vienkārši kaut kādi lieli putni) un riņķo virs upes. Šķiet, ka viņi iemācījušies sikspārņu grafiku, un katru dienu šeit ierodas vakariņās.
Urā, sikspārņi! Es zinu, ka neko nevar saskatīt, viss pelēks un miglains, bet laukā taču ir jau tumšs, un tādos apstākļos nekādi nemāku nobildēt kustīgus objektus.
Paskat, paskat! Un šādi tas turpinās kādas 10-15 minūtes. Nerimstoša sikspārņu simtu un tūkstošu plūsma. Daļa no tiem dodas pat līdz apmēram 50km attālumā esošajai Mulamīnai (Mawlamyine), tur samedī pārtiku, un uz rīta pusi atkal atpakaļ uz savu alu. Un tā katru dienu!
Tieši zem alas dzīvo Monu (viena no Mjanmas tautām) ģimenīte. Dažas minūtes pirms sikspārņu parādīšanās visi ieņem pozīcijas pie savām bungām (plastmasas kannām) un gaida. Tikko parādās mazo briesmoņu bari, šie sāk sist ritmus. Nebija neviena, kas mums paskaidrotu, kas un kāpēc, bet mēs sarēķinājām, ka varbūt tā viņi atbaida sikspārņus no saviem kustamajiem īpašumiem, lai tie netiktu nozagti, apkakāti u.t.t.
Visa ģimenīte dauza visādas dauzāmās lietas. Pagūglēju, un kaut kādi gudrinieki saka, ka tas tiekot darīts tāpēc, lai sikspārņi gaisā veidotu inčīgākus rakstiņus. Tas šķiet apšaubāmi, jo man izskatījās, ka ģimenīte šīs darbības vairāk uztver kā pienākumu, nevis izklaidi. Visi tādi nopietnām, nogurušām sejām. Gan jau, ka ir bišķiņ besīgi, ja katru vakaru virs tavas pārlaižas kāds miljons lidojošu žurku.
Vakarā pienākas naksnīga pastaiga pa Hpānas galveno ielu. Staigājot pa šo pilsētu (Karenu štata galvaspilsēta), drīzāk rodas iespaids, ka tas ir ciems, ne pilsēta. Un nevar arī saprast, cik ļaužu pa īstam tajā dzīvo - internetos atrodu variantus no 50 līdz 450 tūkstošiem, bet pat mazākais variants šķiet pārāk liels. Varbūt tam pieskaitīti arī tuvējo lauku iedzīvotāji, nezinu. Jebkurā gadījumā - lūk, Hpānas centrālais pulksteņtornis! Savulaik pēc savas sejas un līdzības to uzcēluši briti, bet neatkarīgās Mjanmas laikā tornis uzlabots ar visādām gaumīgām gaismiņām un modernu elektronisko laikrādi. Nuja, ne jau visi prot nolasīt tos stulbos bultiņ-rādītājus.
Lai gan vispār islāmu Mjanmā pārāk nemīl (īpaši rietumu apgabalos, kas robežojas ar Bangladešu), un tā ir kāda piektā populārākā reliģija, Hpānas pašā vidū ir stalta mošeja. Iegājām, apsveicinājāmies ar vietējiem musulmaņiem, viņi visu mums parādīja, arī savu korānu kolekciju. Varu apstiprināt, ka tie ir mīļi un jauki ļaudis. Interjers mošejai gan atkal vairāk izskatījās pēc padomju baseina, tāpēc bez tādām bildēm iztiksim.
Vakariņās Karīna un Kristians izlēma par labu nūdeļu zupiņai ar visādiem brīnumiem (35 centi!!!), bet, tā kā es blakus tirdziņā izvēlējos arbūzu, man jāsēž un jāpusdieno ārpus restorāna (mans krēsls ir tas, uz kura stāv arbūzs). Labi, ka vismaz piešķīra krēslu! Vispār šis ir diezgan populārs restorāns, pārsvarā, lai tiktu pie zupiņas, kādu brīdi jāgaida vēl rindā. Tā kā nākamās dienas vakarā nācām uz šo pašu restorānu, varu apstiprināt, ka zupiņa tiešām ir viena no garšīgākajām, kādu līdz šim esmu ēdis.
Mazie kareni ir ārkārtīgi draudzīgi! Vispār Mjanmas bērni nebaidās no svešiniekiem, nāk spēlēties, pabakstīt bālo ādu u.t.t. Citās apmeklētajās zemēs neko tādu nenovēroju. Protams, kāds bērnelis uzsmaida vai paspēlējas, bet tad tev jānorāda, ka esi tādās lietās ieinteresēts, bet šeit bērneļi paši izrāda iniciatīvu. Tā kā pieminēju karenus, man šķiet, ka pienācis laiks īsumā parunāt par Mjanmas administratīvo iedalījumu. Tātad, Mjanma iedalīta 7 štatos un 7 reģionos, tātad kopā 14 lielie administratīvie iedalījumi. Reģioni ir tie apgabali, kuros vairākumtautība ir birmieši, tāpēc tie sadalīti vienkārši pēc kaut kādiem loģikas un loģistikas principiem, kamēr štati ir Mjanmas mazākumtautību apgabali, kuri nosaukti attiecīgās tautas vārdā. Piemēram, Karenu štatā pārsvarā dzīvo Kareni. Un Hpāna ir Karenu štata galvaspilsēta. Vēl ir galvaspilsētas (Nepjido) teritorija un daži autonomie apgabali, bet tie ir tik sīki, ka par tādiem nemaz nav vērts runāt.
Nākamajā rītā atkal mostamies agri, lai dotos kārtējā ekskursijā. Šo attēlu rādu, lai kārtējo reizi kliedētu ilūzijas par to, ka mēs dzīvojam mūžīgā izklaidē, čillojam pie baseiniem, baudām vietējās virtuves, piedalāmies kultūras pasākumos u.t.t. Ik pa brīdim starp visiem piedzīvojumiem un apskates objektiem gribu arī atgādināt, ka, dzīvojot ar to mazo budžetu, kādu paši esam sev uzstādījuši, ikdienas realitāte ir mazliet nomācoša, hehe. Re, šādi, piemēram, malkojam savu rīta kafiju - Indijā nopirktajā kanniņā uzvārām ūdeni, krūzītēs saberam kaut kur nebūt sadabūto kafiju (šajos reģionos īsta kafija ir liels retums, pārsvarā ļaudis dzer šķīsteni vai, vēl briesmīgāk, 3in1 dzērienus, un lepni tos sauc par kafiju), un vide arī nav no tām apskaužamākajām. Re, piemēram, loga vietā ir kaut kāda metāla plāksne, zem kuras ir šķirba, pa to lien iekšā visādi mošķi, daži no kuriem, iespējams, pārnēsā visādas denges, malārijas un Japānas encefalītus.
Tā, pasūdzējies esmu, ejam tālāk. Re, kāds vietējais akmeņkalis (es īsti nezinu, ar ko viņi šeit nodarbojas, bet tā kā apkārt daudz akmeņu, lai būtu akmeņkalis) ticis pie glaunas vintāž mašīnas. Vispār jau liela daļa satiksmes dalībnieku brauc ar vintāž transportlīdzekļiem, bet pirmo reizi redzu tādu, kas ir renovēta un skaista!
Tuk-tuk veidīgais aparāts mūs ved uz pirmo apskates objektu, kopā šodien tādi būšot seši, principā visa diena no viena objekta uz nākamo, un tāds pasākums katram izmaksā tikai 3,70 eiro! Vienā otrā alā gan vēl bija jāmaksā papildu ieejas maksa (obligātais ziedojums), bet tas vienalga beigās ir diezgan lēti! Nuja, un vēl bez visiem ieplānotajiem objektiem, pa ceļam var vienkārši skatīties apkārt un redzēt visādus brīnumus. Piemēram, šādus skaistus, zaļus laukus, pa kuriem pastaigājas konuscepurītēs tērpti kungi.
Pirmā apskatāmā un izpētāmā lieta - Yathebyan ala. Viss, protams, vienos templīšos un budiņās. Agrāk man šķita, ka tie mūki, kas dzīvo alās (eremīti), ir tie visaskētiskākie, dievbijīgākie u.t.t. Bet, esot šeit, es saprotu, ka patiesībā, kamēr ārā (un visās tajās nabagu būdelēs) ir šausmīgi karsti, alā var paslēpties no svelmes un mierīgi čillot. Re, kādi viltīgi mūki!
Skats no alas ieejas. Baigie askēti, pat dīķīšus sarakuši, hehe.
Iekšā alā ir vairākas pagodas, lielas un mazas Budas, visādas informatīvas plāksnes u.t.t., bet, re, gar šiem Budām ir arī slepenā eja. Iesim labāk papētīt, kas tur paslēpies.
Cauri tumšiem tuneļiem (labi, ka telefonā ir lukturītis!) var nonākt līdz klints otrajai pusei! Jā, kamēr visādi ceļi ved desmitus kilometru apkārt kalnam, patiesībā caur šo svēto alu tam var vienkārši iziet cauri. Kaut kur šīs alas griestos esot arī caurums, pa kuru Buda Njana, sasniedzot apgaismību, esot izšāvies debesīs. Brīdī, kad man sāka likties, ka budisms ir reliģiju reliģija, jo tā vietā, lai sekotu vienam dievam, kurš uzdod visādus īberīgus uzdevumus un noteikumus, budisti mērķē uz personības un sabiedrības attīstību, izrādās, ka arī budismā ir dažādu brīnumu saraksti, kuriem ļaudis pilnā nopietnībā tic. Tātad, ja tu sasniegsi apgaismību (kas šķiet sarežģīts, tomēr sasniedzams mērķis), iespējams, varēsi izšauties debesīs, pat caur mūžsenu klinti!
Karīna un Buda! Redzi, kādas Budam garas ausis? Visādi budisma skolotāji runā, ka tas tāpēc, ka, sasniedzot apgaismību, Buda kļuva labvēlīgs un līdzjūtīgs, un ar lielajām ausīm varēja labāk sadzirdēt pasaules sāpi u.t.t. Tiek gan arī uzsvērts, ka tās ausis tiek atveidotas tik lielas tikai simboliski, tā, lai visi saprastu, ka viņš tiešām dzird visu pasauli. Tomēr vēsturnieki izpētījuši, ka, visticamāk, pirmajam Budam tiešām bijušas garas ausis, jo, pirms pievērsties apgaismības sasniegšanai, Sidhārta Gautama (tas pats pirmais Buda) bijis princis kādā no Nepālas karalistēm, tāpēc bijis visai turīgs un jau no bērnības nēsājis smagus, ar dārgakmeņiem rotātus dārgmetāla auskarus, kas ausis izstiepušas lielas jo lielas. Tajā laikā un tajā vietā tā darījuši visi bagātnieki, tāpēc tas it kā nav nekas ievērības cienīgs. Kad Buda uzsācis savu garīgo ceļu, protams, kļuvis askētisks un visus dārgakmeņus noglabājis citur. Bet ausis jau garas tāpat, neko nepadarīsi.
Ārpus alas visapkārt siro mērkaķīši. Zog visu, kas čaukst vai izskatās pēc plastmasas, jo paspējuši jau iemācīties, ka plastmasa, tas nozīmē - ēdiens. It kā visa teritorija apkārt alai sakopta, tomēr nekad nav līdz galam tīra, jo visu, ko sabraukušie tūristi samet miskastē, mērkaķīši savāc sev un veikli uznes kokā. Kad pēc sākotnējās izpētes pamana, ka tukšie maisiņi un ēdienu kārbas nav nekas ēdams, tās, protams, tiek vienkārši nomestas zemē. Mūki tikai turpina tīrīt un tīrīt.
Šeit vienkārši smuks mērkaķis, kas mazliet mēdās.
Nākamā ala - Kavgūna. Redzi dzelteno zīmīti pie kāpnēm? Tur rakstīts "Ladies are not allowed to climb" (dāmām kāpt aizliegts). Visi mūsu grupas vīri (arī es), protams, izmantoja tikai viņu dzimumam ekskluzīvo iespēju. Lai nomierinātu dāmas, varu darīt zināmu, ka tur augšā nekā nav. Tā ir kādus 3-4 metrus augsta platformiņa, kur karājas kaut kāds, acīmredzot svarīgs, zvans. Bet vienalga forši, ka man pienākas iedzimta privilēģija, haha.
Šī ala esot apdzīvota jau no 7. gadsimta, bet lielākā daļa sienās iegrebto dekoriņu datēti ar 13. gadsimtu. Neko daudz vairāk par šo alu pastāstīt nevaru, jo nekā daudz vairāk arī nav, ko stāstīt - te ir daudz Budiņas.
Re, cik daudz Budiņas! Katrs mazais ķeksītis uz sarkanā fona ir atsevišķa Buda. Tūkstošiem, tūkstošiem Budu. Ala ir diezgan liela (kā gūtmaņniece!!!) un tiešām visas sienas un griesti vienos Budās!
Lielākais un lepnākais Buda. Agrāk es domāju, ka visi zeltītie Budas tiešām ir zeltīti, jo pats savām acīm redzēju, kā ļaudis tiem lipina virsū tīra zelta lapas, bet šeit man nācās piedzīvot pamatīgu vilšanos - vīrs krāso lielo pieminekli ar parastu, rūpniecisku zelta krāsu. Eh...
Šie ir alas vecākie grebumi (šķiet, ka no tā paša 7. gadsimta) tur attēlota (un zem katra attēlojuma aprakstīta) Budas dzīve. Tā kā komikss! Tas, iespējams, ir vecākais komikss pasaulē! Šo faktu es pats izdomāju, tāpēc nepierakstiet savās faktu krātuvītēs, labi? Un, re, fonā uz griestiem joprojām var redzēt daudzos sarkanos Budas.
Izrādās, ka tūristu atkritumi nav vienīgais mērkaķīšu pārtikas avots, vietējie mūki nes tiem jau iepriekš sagatavotus un sagrieztus kukurūzas gabaliņus. Un tūristi priecīgi skatās barošanas pasākumu.
Katram pa kukurūzai! Gan jau, ka mūki grib tikai labu, bet šie mērkaķīši jau ir kļuvuši pilnīgi atkarīgi no cilvēkiem. Viņi vairs neprot paši sameklēt pārtiku, un nemāca to arī saviem bērniem. Sēž tādi uz armatūrām un grauž mūku atvēlētās kukurūzas. Kas notiks, ja zemestrīce tempļus sagraus un mūki pārvāksies? Mērkaķīši nomirs badā! Ai, ai, nabaga mērkaķīši.
Katrs mērkaķītis dežūrē pie sava soliņa. Pieņemu, ka tad, kad ir augstā tūrisma sezona, uz katra soliņa arī apsēžas pa tūristam un baro mērkaķīšus ar to, kas nu kuram ir līdzi. Jā, jā, es zinu, ka paši arī Indijā barojām mērkaķīšus, bet vienalga - tā nav atzīstama darbība. Lūdzu, nebarojiet savvaļas mērkaķīšus!
Kjaukalaps. Es nezinu, vai šis nosaukums pienākas akmens stabam, templim uz tā vai abiem kopā. Tātad - uz saliņas ezera (mākslīga gan) vidū ir neticama veidola klints, kurai pēc kaut kādu tur budisma zinātnieku aprēķina patiesībā vajadzētu apgāzties, bet, tā kā vieta ir bezgala svēta, tas tomēr stalti turas. Un augšā vēl uzcelta pagoda!
Uz salu un akmens stabu ved tiltiņš, bet, paga, pirms tam jāaiziet apskatīt vēl uz citas salas esošais templis. Man vienmēr patīk tās labākās lietas atstāt desertiņā, tāpēc sāksim te.
Pirmajā brīdī likās, ka stikla kastē patiešām sēž īsts cilvēks, bet nekā - tas nav cilvēks, un pat ne mūmija. Tā ir parasta (bet ļoti reālistiska) vaska figūra. Figūrā attēlotais kungs ir ļoti cienījams un svēts mūks vārdā U Vinaja, kurš bija viens no retajiem, kas publiski un ļoti aktīvi atbalstīja Mjanmas demokrātijas karognesēju Aunu Sanu Su Či. Pēc U nāves, viņa ķermenis tiešām tika iebalzamēts un ielikts stikla kastē (tas gan bija citā klosterī), bet 2007. gadā kāds to nozaga, un tagad neviens vairs nezina, kur mūka miesas glabājas. Varbūt īstenībā viltnieki no šī klostera mūka miesas paši nozaguši, ielikuši jaunā kastē un tikai izliekas, ka tas no vaska. Tādā gadījumā - ļoti uzteicama balzamēšanas tehnika! Bravo!
Stikla kastes priekšā nolikti vairāki tepiķīši, lai ļaudis var piesēst un palūgties pie vaska figūras (vai tomēr iebalzamēta ķermeņa?!), bet kas notiek īstenībā?! Karīna tur sēž un bildē kaķīšus! Viņas aizstāvībai gan jāatzīmē, ka arī pārējās divas "lūdzējas" pārāk nopietni neizturas pret visu to mūku darīšanu, un vienkārši skrollē telefonus.
Tā, lūk jau esam pārcēlušies uz otru salu, to ar garo akmens stabu. Bildē redzamais kungs visiem viesiem apsien ap roku striķīti, kas piepilda visas vēlēšanās. Protams, tas bija formulēts citādi, bet ideja tā pati - ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tad šis mūks tev apsies striķīti, un viss beigās izdosies. Mans striķītis nokrita pēc kādām trim stundām. Tā laikam ir ar tiem ciniķiem, viņiem vēlēšanās nepienākas. Nezinu, kāpēc, bet man nevienas bildes no lielā akmens bluķa. Tur gan arī nebija īpaši, ko darīt. Pakāpjot bišķi augstāk, novērojām, ka tur iet vaļā lūgšana, un negribējām taču cilvēkiem traucēt viņu svētās nodarbes. Tāpēc dosimies tālāk.
Šis ir Lumbini dārzs - kalns un kalna priekšā šausmīgi daudz kastītes, kurās sēž dažādi Budas. Pieejamā literatūrā rakstīts, ka te esot 300-400 figūriņu, bet pat bez sarežģītām augstākajām matemātikām un trigonometrijām uzreiz redzams, ka vismaz tūkstotis!
Svarīgākais objekts, protams, atstāts beigām. Kam gan patīk ēst desertiņu pirms pamatēdiena?! (Ķīniešiem) Nokļūšanai uz Sadara alu, jābrauc pa vismazākajiem un viskratīgākajiem ceļiem, kādus nācies Mjanmā piedzīvot. Visapkārt džungļi, vietām kāds nams uz kājām, un nemitīgas bedres un kalni. Redzēji pirms tam, kādā transportlīdzeklī pārvietojamies, ja? Nu, lūk, ja neturētos pie krēsla, noteikti izkristu ārā, un galva arī ar visu turēšanos nemitīgi sitas pret griestiem. Šķiet, ka šoferis ļoti steidzas, varbūt tāpēc tā. Gan jau, ka mēs pārāk daudz laika pavadījām iepriekšējās vietās, tāpēc tagad šoferim jāpabrauc ātrāk, lai paspētu mājās uz vakariņām.
Divi ziloņi sargā ieeju alu kompleksā. Šeit jānovelk apavi, jāatstāj pie ziloņiem un tālāk jādodas basām kājām. Iegaumē šo vietu un apavu novilkšanu, tas ir svarīgi. Lai gan man bija vairākas bildes ar lepnajiem ieejas vārtiem, izvēlējos šo, jo drausmīgi garais (mazliet virs 2m) un drausmīgi aktīvais Arjens no Nīderlandēm centās ielēkt visās manās (un citu) bildēs, un tad likās, ka par visu šo cenšanos, vismaz vienu cameo parādīšanos mūsu blodziņā viņš ir pelnījis.
Tikko ieejam alā, mūs sagaida šāds kungs! Iedomājies to mākslinieku, kuram šādas proporcijas liekas ok. Pabeidzis darbiņu, viņš aplūko savu veikumu un ar lepnu spīdumu acīs atzīst to par labu esam. Šausmas!
Ala līdzīga kā iepriekšējās, sienas noklātas Budu kalumiem, visapkārt figūriņas. Šī ala esot pilna ar visādiem vērtīgiem "medicīniskiem minerāliem". Tā bija rakstīts pie ieejas alā, aprakstīti arī, kādām kaitēm šie minerāli noderīgi (principā visām) un kā tos pareizi lietot. Hipertensija, ādas slimības, caureja, menstruālā cikla disfunkcija u.t.t., turklāt katrai slimībai minerāli citādi jāsagatavo - jāsajauc ar aukstu ūdeni, rīsu putru, jāuzsilda un jāēd u.t.t. Visinčīgākais padoms - jebkurš vīrietis, kas cieš no reimatisma, var jaukt minerālus ar stiprajiem dzērieniem un dzert, cik vien var iedzert. Kas vēl svarīgi, ja uz alu nāks biznesmeņi, savāks minerālus, un centīsies tos pārdot, ala pārstās ražot šos maģiskos minerālus un viss cauri (joprojām nesaprotu, kā un kur, lai tos minerālus salasa, tas nekur nebija paskaidrots). Tos atļauts lietot tikai visas sabiedrības veselības uzlabošanai.
Visas figūriņas parasti ir tīras un spīdīgas, un es nekad nebiju iedomājies, ka tās paties regulāri jātīra. Mūki liek lietā visas savas zināšanas un prasmes, uzsēdina uz pleciem mazos mūkus ar slotiņu rokās un staigā apkārt pa alu, visu smuki satīrīdami. Darba drošība, protams, nav pirmajā vietā, bet, tā kā budistu mūki ir ārkārtīgi garīgi un visādi citādi pozitīvi cilvēki, gan jau kādi kosmiskie spēki viņus pasargā no visādām nelaimēm.
Ejam dziļāk alā, un uzduramies šādam komplektam. Šeit, ja kas, ir pilnīga tumsa, ar vienu roku spīdinu telefona gaismiņu uz figūriņu, ar otru bildēju. Pat tālākajos alas nostūros, pilnīgā tumsā pieminekļi ir nospodrināti, un puķes nomainītas.
Vēl dziļāk alā uz griestiem rādās tūkstošiem aizmigušu sikspārņu. Vienkārši karājas no griestiem un guļ! Jā, bilde miglaina, bet griesti ir augsti, un ar manām gaismiņām nepietiek, lai tik tālu kārtīgi apgaismotu visus sikspārņus, tāpēc jāiztiek ar tādiem sikspārņiem, kādi ir.
Pēc kaut kādas pus stundas ņemšanās pa tumšo alu, atkal atrodam izeju klints otrā pusē! Urā!
Izskatās, ka šī izeja ir diezgan populāra, jo lejā stāv laiviņas, kuru operatori pat prot dažus vārdus angliski, neko prātīgu, bet gana daudz, lai paskaidrotu, cik brauciens maksā, un ka kaulēšanās nebūs. Nu, ok, samaksājam godīgo cenu un sēžamies laivā. Ar to mūs izvedīšot zem klints un atpakaļ uz to vietu, no kuras sākām. Lieliski! Jo basās kājas pa auksto alas grīdu jau nosalušas, un vispār negribas pa tumsu atkal meklēt ceļu atpakaļ.
Paskaties, cik skaisti! Nuja, braucam zem klints, zem tās pašas klints, kurā nupat gājām caur alu.
Pāris minūtes tumsā, un izpeldam otrā pusē, kur viss vēl skaistāks un zaļāks, nekā tur, kur braucienu uzsākām. Vispār necik nenožēlojam par braucienu iztērēto milzu naudu (apmēram 1,10 eiro katram)!
No ezera iebraucam kaut kādos kanālos, kas ir tik šauri, ka nevaru iedomāties, kas notiek, ja pretī laivo vēl kāds cits. Uz kanāla ir krustojumi, kuri ved uz kaut kādu kanāla ļaužu namiem un no kuriem pārsvarā visi ir slēgti (t.i., priekšā koka vārtiņi). Lūk, kungs arī dodas savās darīšanās. Labi, ka šodien izlēmis iet kājām nevis ar laivu, citādi būtu sastrēgums, un mēs nekur netiktu!
Kanāls pēkšņi beidzas, un mūs izsēdina uz sauszemes. Atceries, pirms tam liku iegaumēt vietu, kur atstājām kurpes? Nu, lūk, mēs esam kādu kilometru no tās vietas, un visu ceļu jāiet basām kājām pa šādu asiem akmeņiem klātu (turklāt karstu) segumu! Pēkšņi tā ideja par auksto alas grīdu it nemaz nešķiet slikta!
Skaistā vakara gaisma izkrāso visus zaļos un dzeltenos laukus, un mūsu tūre ir galā. Veiksmīga diena!
Pirms sākam nākamo dienu, gribu parādīt vēl vienu bildi. Atceries Kristianu, kurš visur lien ar savu kameru un nemitīgi filmē un bildē? Šovakar no viņa atvadījāmies (mēs dodamies uz Taizemi, Kristians - citā virzienā), tāpēc viņš iedeva kaudzīti bilžu no sava aparāta, kurās esam redzami arī mēs. Lūk, viena no tām. Šeit var redzēt, ko apmēram mēs domājām par viņa nemitīgo dokumentēšanu, haha.
Pēdējā diena Mjanmā. Mostamies agri no rīta, dodamies uz pastu (attēlā) nosūtīt pēdējās Birmas vēstules (neviena no tām nav sasniegusi galamērķi), un - aidā - uz Taizemi.
Vienīgais autobuss (mikriņš), kas brauc no Hpānas uz Taizemes robežu maksā vairāk nekā 7 eiro, un, tā kā veicamais attālums ir tikai 130 kilometru, cena šķiet neadekvāta, tāpēc izlēmām stopēt. Pirmais auto, kas mūs paņēma, bija visai turīga karenu ģimenīte. Pa visiem kopā viņi runā kādās 10 valodās - viens prot angliski, tajiski un birmiski, cits runā karenu valodā, laosiešu dialektā, un vēl khmeru valodā, trešais zina vjetnamiešu un lietuviešu valodu. Protams, pārspīlēju, bet ģimenīte tiešām izglītota un patīkama. Žēl, ka paveda mūs tikai 30km.
Mūsu nākamais vedējs izņēmis aizmugurējo krēslu. Visādi citādi tas nebūtu pieminēšanas vērts fakts, bet pēc apmēram 20 minūšu brauciena es pamanīju, ka aizmugurējā logā ir ielīmēts mazītiņš, sarkans uzrakstiņš "TAXI". Angliski neviens no mūsu taksistiem (jā, nepietiek ar to, ka strādājošā taksī nav aizmugurējā sēdekļa, vēl šoferim līdzi uz darbu devies čoms) nerunā, tāpēc caur lielām grūtībām, bet tomēr izskaidrojām, ka radies pārpratums, ka mēs patiesībā stopējam, nevis gribam takša pakalpojumus 100km braucienam. Galu galā vienojāmies par 5000 naudiņām, kas šķiet puslīdz adekvāti par tādu braucienu tādā automobilī. Visi beigās puslīdz apmierināti, un tas jau ir pats galvenais!
Nākamais braucamais bija smagais automobilis. Aizveda līdz pēdējam ciemam pirms robežas, kas ir ļoti labi. Visādi citādi nebūtu pieminēšanas vērts piedzīvojums, ja vien ne...
Ja vien ne šis zobens! Es zinu, ka nevar labi saskatīt, bet man bija stress un mašīna ļoti kratījās. Jā, viņam uz aizmugurējā sēdekļa (nu, tās gultas, kas tālbraucējiem ir aiz vadītāja krēsla) mētājas zobens! Nezinu, kam tas paredzēts - aizsardzībai vai uzbrukumiem - bet jebkurā gadījumā tas ir bišķiņ biedējoši. Šoferis noteikti arī zina, kā ar to rīkoties! Šausmas!
Vispriecīgākais robežsargs ever! Viņš mūs priecīgs sagaidīja, plēsa visādus jokus, kad palūdzu, vai drīkst nobildēt, atvainojās, ka nav formastērpā (jā, acīmredzot tas nav tik svarīgi), tāpēc pakabināja formas kreklu uz loga (lai būtu bildē), uztaisīja nopietno seju un pozēja, pildīdams mūsu formiņas. Un vispār parasti visādās oficiālās vietās nedrīkst bildēt, bet šeit viss birojs priecīgs par mūsu ierašanos.
Šis ir tajā pašā robežkontroles birojā, brīvajā laikā robežsargi skatās un cītīgi pārrunā "Myanmar's Got Talent" pusfinālu. Jā, lai gan Mjanmas pamešanas formalitāšu kārtošana bija viena no foršākajām robežu pieredzēm, galu galā mūs tomēr bišķi apkrāpa. Mūsu Mjanmas tūrisma vīza bija derīga tikai 28 dienām (garāku, šķiet, nemaz nevar dabūt, un nav arī iespēju to pagarināt), bet mums tik ļoti šeit patika, ka palikām dienu ilgāk, nekā drīkst. Viss ir vienkārši - par katru dienu, kas ir pāri atļautajam termiņam, jāmaksā 3 dolāri katram. Robežsargam piedāvāju 20 dolāru banknoti, bet viņš, protams, izdot atlikumu nevar. Otrs variants - četri dolāri un daži simti Taizemes bātu, ko nupat iemainījām no Mjanmas Kjatiem par neizdevīgu likmi, lai tiktu vaļā no pēdējās neiztērētās Mjanmas naudas. Protams, bāti tiek konvertēti ar neizdevīgu kursu, un galu galā mēs beigās esam pazaudējuši kādus piecus eiro. Šausmas!
Oficiāli jau esam izreģistrējušies no Mjanmas, bet ģeogrāfiskā robeža ir tieši tilta vidū, tā kā šie vēl ir pēdējie metri manā mīļākajā valstī (nu labi, labi, ne pašā mīļākajā, bet top 5 noteikti, hehe)! Inčīgi, ka Mjanma ir viena no pavisam retajām bijušajām britu kolonijām, kas braukšanas pusi nomainījuši uz labo. Neskatoties uz to, gandrīz visām Mjanmas automašīnām stūre vienalga ir labajā pusē, jo daļa no tām saglabājušās vēl no vecajiem laikiem (braukšanas puse nomainīta salīdzinoši nesen - 1970. g.), bet pārējās ir importētas no Taizemes, Japānas vai Singapūras (tur visi brauc pa kreiso pusi). Nu, lūk, un šis tad arī ir tilts, kur visiem smuki rāvējslēdzējiņā jānomaina braukšanas puses.
Ienākot Taizemē, pirmais šoks ir trotuāri. Īsti, funkcionāli trotuāri. Tādi, pa kuriem ļaudis var staigāt! Bildē gan tie nav redzami (vēlāk būs), jo tikko pārkāpām robežu, viss notika zibenīgi - hops - iekšā mikriņā, ātri līdz autoostai, izrādās visas biļetes uz mūsu sākotnējo galamērķi Čiangmai izpārdotas, bet mums fiksi piedāvā citu risinājumu - braukt līdz pilsētai ar īberīgu nosaukumu (Tak), bet biļetes cenas par īso (~90km) braucienu ir neadekvātas, tāpēc tikpat fiksi atsakāmies un pārejam ielu, lai sāktu stopēt. Apmēram pus minūtes laikā apstājas automobilis, saka, ka braucot uz Tak, un lai tik mēs lecot kravas kastē!
Šī ir viena no tām lietām, kā biju iedomājies mūsu ceļojumu, pirms to sākām. Tik daudz bildēs redzēts, kā varenie ceļotāji, sakrustojuši kājas, sēž kravas kastēs, likās, ka tā ir vienmēr un visiem. Nekā! Bet, nu, beidzot to mirkli esam arī sagaidījuši. Šoferītis mauc tā uz 140-150 (caur kabīnes aizmugurējo logu regulāri čekoju spidometru), mati pa gaisu, uz vakaru sāk pat palikt vēsi, bet, pateicoties lielajam ātrumam, ilgi arī nav jāsalst - pēc 45 minūtēm esam jau galā. Starp citu, lielceļi Taizemē ir brīnišķīgi! Gludi kā spoguļi! Vismaz salīdzinot ar pēdējā pusgada laikā apmeklētajām valstīm - noteikti.
Šoferītis mūs izmet pie Takas autoostas, bet, sapriecājušies par pirmo veiksmīgo stopējienu, par biļetēm uz Čiangmai pat neinteresējamies, ejam uzreiz atpakaļ uz šosejas un ceļam īkšķi gaisā. Un tiešām - nepaiet ne minūte, kad apstājas kārtējais pikaps. Izrādās, lielajā eiforijā par veiksmīgo stopēšanu esam nostājušies uz ceļa, kas ved pavisam citā virzienā. Nu nekas, apturētais šoferītis mums paskaidro, kur jāiet, un tur arī ejam. Pa ceļam uz mūsu jauno (un pareizo) stopēšanas vietu uzgājām "7-eleven" bodi (tas ir tāds kā amerikāņu analogs mūsu narveseniem (jā, narveseni ir mūsu)), un zini, ko tur pārdod? Kafiju! Līdzi ņemamo kafiju! Īstu kafiju! Nevis šķīstošo vai 3in1, bet īstu malto kafiju! Un tāda maksā tikai ap 50 centiem! Priecīgi izsūcam kafijas un dodamies tālāk naksnīgajā šosejā.
Šoreiz gan stopēšana vairs tik veikli neizdodas, stāvam uz šosejas kādas minūtes 10, bet neviens kā nestājas tā nestājas. Varbūt tāpēc, ka nakts, vai varbūt tāpēc, ka mums blakus piebraucis mocītis ar taju (ja nu kāds nezina - taji ir tie paši taizemieši, Taizemes pamattauta) pārīti, kas nemitīgi cenšas ar mums kaut ko sarunāt, lai gan ne vārda nerunā angliski. Pēc tām pašām desmit minūtēm nez no kurienes uzrodas vīriņš, kurš jau pamanījis mūsu mocības un tāpēc uztaisījis priekš mums zīmi, uz kuras taju valodā rakstīts "Lampanga" un "Čiangmai". Uz kurieni vēl tad mēs varētu doties, viņš saka. Un pareizi arī ir - tie bija mūsu šim vakaram ieplānotie sasniedzamie mērķi - ja netiekam līdz Čiangmai (jābrauc teju 300km, un ir jau deviņi vakarā), tad vismaz līdz Lampangai vajadzētu tikt.
Jā, zīme tiešām palīdz! Pēc dažām minūtēm apstājas tālbraucējs, kas varot mūs aizvest līdz pat Čiangmai. Lai gan vīriņš (un arī viņa pārinieks, kas, lai atstātu vairāk vietas mums, ierāvās pašā gultas stūrītī) nerunā ne vārda angliski, viņš ir ļoti draudzīgs, un Whatsapp čatiņā ar viņa sievu noskaidrojām visu, kas mums jānoskaidro.
Beigās tikām arī pie videočatiņa, kur iepazināmies ar visu viņa ģimeni, hehe. Galu galā vīriņš ap diviem naktī izmeta mūs benzīntankā ~20km no Čiangmai, bet tur uzreiz pārsēdāmies kārtējā kravas kastē un pēc minūtēm 15 bijām galā! Naktsmītni gan nebijām nobukojuši, jo nezinājām, vai vispār tiksim līdz Čiangmai vai nē, bet visi pilsētas hosteļi izrādījās pārpildīti (vai jau slēgti uz nakti), un bijām jau tuvu izmisumam (laukā gulēt negribam, jo odi), kad kāda no Lonely Planet ieteiktajām labajām vietām (Julie Guesthouse) par mums apžēlojās un ļāva gulēt uz bambusa gultiņas pagalmā. Odi vienalga, bet vismaz tikām uz gultiņas!
Pamodāmies ap vienpadsmitiem(!!), kaut kā pamanījāmies nogulēt Džūlijas viesu brokastošanu un visādus citus trokšņus, palūdzām vaifaja paroli, nobukojām kaut kādu ķīniešu hosteli un devāmies ceļā. Neskatoties uz to, ka Čiangmai ir ārkārtīgi daudz rietumnieku ceļotāju un ekspatu, vietējie vienalga pret mums izturas jauki un draudzīgi. Nezinu, kā tulkot attēlā redzamā kunga sveicienu labākajās Schutzstaffel tradīcijās, bet gan jau, ka arī tas ir domāts pozitīvs. Pamanīji Mango koku virs mūsu galvām? Tas nav īsts. Tie augļi tur ir piekabināti. Tas tā, starp citu.
Pieraduši pie Mjanmas lētajām ēstuvēm, pirmajā brīdī esam mazliet šokēti par angliskajās ēdienkartēs (Jā! Te viss ir angliski! Urā!) redzamajiem cipariem. Izvēlamies vislētāko ēstuvi, ko varam atrast, bet tāpat par šādu vienkāršu ēdienu samaksājam gandrīz veselu eiro! Šausmas! Šobrīd vēl nezinām, ka pēc tam tik ļoti iemīlēsim Taizemes virtuvi. Tur tiešām ir VISgaršīgākie ēdieni visā pasaulē! Bet par to parunāsim, kad pienāks laiks.
Karīnu atstāju mājās atpūsties un dodos uz tuvējo lielveikalu pēc kafijas, ūdens un pārtikas. Pie lielveikala atrodu brīnumainu tirdziņu! Domāju, ka te kāds svarīgs pasākums, bet nekā - izrādās, tāds tirdziņš te ir katru dienu. Un tur pārdod visbrīnumainākās lietas. Katru dienu!
Piemēram, šādas desas. Jā, jā, es zinu, ka, lai gan pie desas rakstīts "Thai Sausage", tas nav tas tradicionālākais ēdiens, bet, tā kā pēc visām tām jocīgajām valstīm esmu noilgojies pēc kaut kā saprotama, mierīgi novicoju desu! Karīnai arī aiznesu tepat nopirktos kartupeļus frī! Ā, un veikals! Kas par veikalu! Tur var nopirkt ne tikai īstu maizi, bet arī sieru! SIERU! Zini, cik ļoti es ilgojos pēc īsta siera? Labi, sieru es tāpat nenopirku, jo siers ir šausmīgi dārgs (tālu jāimportē, jāmaksā lieli nodokļi), bet vismaz es zinu, ka te ir pieejams siers! Ne tikai trotuāri un līdzi ņemamā kafija (īstā), bet arī siers! Sapņu zeme!
Re, kas dzīvo mūsu ķīniešu hostelī! Mazs ķīniešu sunītis. Tik mīļš!
Mūsu jaunie Taizemiešu draugi - Kristīne, Kārlis un Emma. Neizskatās pārāk pēc aziātiem, ja? Tas tāpēc, ka patiesībā viņi ir latvieši (gan jau, ka vārdi arī bišķiņ nodeva), kas dzīvo Čiangmai. Ar visu ģimeni pārcēlušies uz Taizemi, kur plāno pavadīt veselu gadu (patiesībā jau gads iet uz beigām, bet, kad bijām tur, tas bija apmēram pusē). Par viņu piedzīvojumiem vairāk var lasīt viņu
feisbuka blodziņā .
Kārlis un Kristīne būs mūsu Taizemes mentori - sākot jau ar pirmo ierašanās dienu, kur viņi mūs atveduši uz lielisku, studentīgu fūdkortu. Viņi arī bija tie, kas ieteica, kur meklēt lielveikalu, kā pareizi nopirkt Taizemes simkartes telefoniem u.t.t. u.t.t. Kā jau teicu - mūsu mentori. Nuja, un atgriežoties pie ēstuves - lai gan viss ir stipri dārgāks nekā Mjanmā, ēdieni tiešām ir daudz labāki un garšīgāki, kā arī ēdamās vietas tādas, kaut kādas, nezinu, civilizētākas? Smuki!
Pirmais īstais Taizemes ēdiens - zaļais karijs. Nezinu, kā lai to pareizāk apraksta. Asa vistas mērce? Nu, ja man kāds (pirms Taizemes apmeklējuma) pateiktu "asa vistas mērce", šis karijs noteikti nebūtu tas, ko es iedomātos. Tas ir kaut kas pavisam neaprakstāms, to var tikai pagaršot un tad saprast. Un iečeko arī manu zaļo limpeni (pieskaņota karijam arī)! Es eju uz pilnu banku! Ļoti svarīgi arī pieminēt to, ka tas ne tuvu nav līdzīgs tam, ko indieši sauc par kariju. Ja indieši visur liek kaudzēm sauso garšvielu un garšvielu maisījumu, tad Taizemē viss ir svaigs un mērens. Indijā vienmēr bija sajūta, ka viņi cenšas visu pārgaršvielot, lai kaut ko no mums slēptu, bet te var sajust svaigas un izteiksmīgas garšas, mmm...
Tom Kha Kai. Kai taju valodā nozīmē vista (tas var nozīmēt arī ola, ja kas), Tom nozīmē apmēram vārīšanas procesu, tātad simbolizē zupu, bet, ko nozīmē Kha, man nav ne jausmas. Mēģināju visādīgi izgūglēties, dažos avotos saka, ka tas varētu būt galangals (aromātiska, ingverveidīga sakne), bet atrodas arī visādi citi tulkojumi, tā kā būs vien jāpaliek pie oriģinālā nosaukuma. Tā ir zupa, kas sastāv no kokosriekstu piena, kafira laima lapām, galangala, citronzāles, kaut kādām sēnītēm un vēl visādiem dārzeņiem. Ārkārtīgi garšīgi! Tā kā rakstīšanas brīdī mēs jau kādu laiku neesam Taizemē, un šādus brīnumus dabūt nesanāk, man, jau skatoties bildē vien, mutē saskrēja vesela siekalu armija!
Skaisti pasēdējām, iepazināmies ar mūsu jaunajiem skolotājiem, paēdām garšīgu ēdienu un vakars galā. Šodien mēģināsim kaut kā papētīt Taizemi paši, Kārlim un Kristīnei galu galā ir arī darbs, nevaram taču viņus tā visu laiku traucēt. Izguļamies kārtīgi un dienu sākam tikai ap kādiem divpadsmitiem. Tāpēc parādīšu vēlreiz mūsu jauno sunīti (jā, tagad tas ir jau mūsu sunītis).
Aiziesim izpētīt tirgu. Visdažādākie zaļumi, dārzeņi, garšaugi, viss svaigs un smaržīgs! Un, kas svarīgi, arī lēts! Arī tie paši galangali, kafira laima lapas un citronzāles te ir kaudzēm! Latvijā tos var dabūt tikai kaltētus, vai vēl sliktāk - pulverī, un ļoti dārgi (ja kādam zināms pretējais, lūdzu, lūdzu, ziņojiet, kur un kā pareizi tādus pirkt), bet te par grašiem var nopirkt jau gatavus komplektiņus Tom Kha vai Tom Yum gatavošanai. Mēs gan neko daudz nesapirkāmies, jo mūsu ķīniešu hostelī nav īstas virtuves, tāpēc pagatavot neko nevar.
Vēlreiz atpērāmies uz iepirkšanās centru (to, kuru rādīju jau vakar, to, ar tirdziņu priekšā), jānopērk taču beidzot tās simkartes. Un, kas tad te! Iepirkšanās centra fūdkortā vīri spēlē dzīvo mūziku! Cilvēki sēž, ēd savas nūdeles un bauda mūziku. Arī mēs noklausījāmies vairākas dziesmas no bītlu repertuāra.
Kamēr klientu apkalpošanas speciāliste kārto mūsu telekomunikāciju dokumentus, novēroju pie galda sēžam mazu puisīti. Vēlāk noskaidrosim, ka tā ir pavisam normāla parādība. Nē, puisītis te nestrādā. Puisītis te, visticamāk, pilda mājas darbus, spēlējas vai nodarbojas ar kādu citu ar telekomunikācijām nesaistītu lietu. Taizemē ir tā - ja tu pieņem darbā vienu cilvēku, tu reizē pieņem arī visu viņa(-as) ģimeni. Kaut kur taču bērniem ir jāiet pēc skolas, kāpēc ne pie mammas uz darbu? Un tādi bērniņi ir visur! Veikalos, restorānos, cirkū, teātrī, visur!
Te ir arī drausmīgi daudz stilīgu vietējo jauniešu. Ja iepriekšējās valstīs pārsvarā visi ļaudis (gan veci, gan jauni) vairāk vai mazāk tomēr ģērbjas tradicionālajās drēbēs, tad šeit lielākā daļa tomēr cenšas izsekot globālajām tendencēm. Sēž pie galdiņa, sūc smūtijus un lūr telefonā. Gluži kā Eiropā! Par smūtijiem parunāsim vēl citreiz, arī to dzeršana Taizemē ir vesela atsevišķa kultūra!
Pienākusi nedēļas nogale, tāpēc šodien brauksim ceļojumā. Ceļojums ceļojumā!!! Kārlim un Kristīnei nedēļas nogales ir brīvas, un katru brīvo brīdi viņi izmanto, lai paceļotu apkārt pa Taizemi (vai aizbrauktu uz kādu no kaimiņvalstīm). Te, lūk, viņi dzīvo! Tas ir mazliet ārpus pilsētas, bet par to viss ir kluss un mierīgi. Un, iedomājies? Par šādas mājiņas īri jāmaksā tikai ap 170 eiro mēnesī!!! Par veselu māju!
Mūsu galamērķis ir Pajao, maza pilsēta ezera krastā, bet pa ceļam piestājam visur, kur vien var piestāt. Piemēram, Mae Takhrai nacionālajā parkā. Lai gan man bija vairākas bildes ar parka dabu, kokiem un upīti, izvēlējos šo, lai parādītu, kā Taizeme mīl savus nacionālos parkus. Katrā parkā vai parciņš ir pa reindžera namiņam, viss tāds labiekārtots, smuks, ar taciņām u.t.t. Forši!
Vēl forši ir tas, ka ceļot var ar personīgo transportlīdzekli! Es jau biju paspējis aizmirst, cik milzīgas priekšrocības ir tādam ceļošanas veidam! Ja mēs brauktu uz Pajao ar autobusu, neko citu bez pašas pilsētas neredzētu, bet, re, tagad varam apstāties ne tikai visos nacionālajos parkos, bet arī doties kafijas plantācijas meklējumos. Pašu plantāciju gan neatradām, bet kafijas žāvētavu gan. Šī vairāk izskatījās nevis pēc rūpnīcas, bet gan pēc kāda kafijmīļa pagalma. Viena šāda siltumnīciņa un viss! Turklāt neviena nebija mājās, kas mums varētu parādīt un pastāstīt kaut ko vairāk! Vienalga uzzināju šo to jaunu. Es, piemēram, nekad nebiju redzējis svaigas kafijas pupiņas (tās tur, labajā pusē)!
Nekad nebiju arī redzējis kafijas krūma ogas! Pieņemu, ka neesmu pavisam vienīgais, kam gadījies šo būtisko informācijas vienību palaist garām, tāpēc ar prieku savā atklājumā padalos. Lai gan īstenībā, ja kafijas augļa kauliņu sauc par pupiņu, tad arī pats auglis jāsauc par pāksti, nevis ogu/augli, nē? Tātad - lūk, kafijas pākstis!
Nākamā pietura - Pong Namron. Te ir diezgan jaudīgi karstie avoti. Lai gan visapkārt sabūvēti ceļi, asfaltēti stāvlaukumi, kafejnīcas u.t.t., tomēr atstāta vietiņa arī, kur pašiem avotiem šļākties. Apkārt smukas maliņas, vidū - strūklaka. Man vienalga liekas jocīgi, ka daba mierīgi tā pūš ārā siltu ūdeni, un pūš 24/7, bez apstājas!
Ja iepriekšējā baseiniņā ūdens bija silts, tad šeit tas ir karsts, teju vārošs. Un ko normāli ļaudis dara ar vārošu ūdeni? Protams! Samet tajā olas! Groziņā sakrāmē vēlamo olu skaitu, piesien to striķītī, un striķīti uzkabina bambusa kāta galā, lai varētu visu uzparikti iemērkt karstajā ūdenī, neapdedzinot rokas.
Urrā! Oliņa gatava! Pārāk gatava gan neizskatās, droši vien bija jāpavāra ilgāk nekā mūsu procesam atvēlētās 30-40 minūtes. Neskatoties uz to, pa visiem notiesājām visas līdz pēdējai. Nav ne vainas!
Tālāk pa ceļam piestājam malā vienkārši kaut kādā ciemā, kur, acīmredzot iet vaļā sestdienas tirdziņš. Tagad parādīšu dažādas standarta lietas, ko var atrast teju jebkurā Taizemes tirdziņā, labi? Bez ierastajiem stilbiņiem un spārniņiem, šeit var arī dabūt vistu kājas. Tas ir, pēdas. Vistu pēdas! Labi, es zinu, ka visādi ķīnieši un citi ķēmi taisa zupas un mērcītes no vistu kājām, bet tas jau lielākoties garšas pastiprināšanai, kamēr te vistu pēdas ir panētas un ceptas eļļā. Šausmas! Kājas nav vienīgais brīnums, var dabūt arī citus nenosakāmas formas un izcelsmes vistas gabalus.
Nepatīk vistu pēdas? Vari mierīgi ņemt cūkas pēdas! Un turpat blakus arī pīļu galvas ar īstu kakla fragmentu tām komplektā. Redzi tos maisiņus kreisajā pusē? Tādus rādīju jau Mjanmas bildēs, bet šeit tā maisiņu apsēstība ir vēl dullāka. Lielajam daudzumam ļaužu mājās nemaz nav virtuves, tāpēc pārtiek tikai no strītfūda (un par šīm cenām, nav jau arī nemaz vērts virtuvi būvēt). Un maisiņi ir ļoti ērts gatavās pārtikas transportēšanas veids līdz ģimenei. Mērcītes, zupiņas, viss, kas ir puslīdz šķidrs, tiek tirgots uzpūstos un ar biroja gumiju aizvērtos maisiņos.
Tārpu tante. Viņas sortiments nav liels, bet ir iespaidīgs. Tie visi mazie, rozā rullīši nemitīgi kustās, grozās, tūcās, uzpūšas u.t.t. Tādus mierīgi vari nopirkt dzīvus (protams, piepūstā maisiņā) un pēc tam mājās pagatavot pats pēc saviem ieskatiem. Tas ir, ja tu esi no tiem glaunajiem ļaudīm, kam mājās ir plīts. Vispār nezinu, varbūt kāds arī tos tārpus ēd tāpat, dzīvus.
Normāli cilvēki (tādi kā mēs), protams, nopērk tos pie citas tantes, jau pagatavotus. Pārdesmit bātu, un mazs, ar tārpiem pildīts maisiņš rokā!
Kādu brīdi nevaru saņemties, morāli jāsagatavojas ekspektējamajai briesmu garšai, un iespējamajiem vemšanas vai kādiem citiem nevēlamiem refleksiem. Paties, visgrūtākā lieta visu šo jocīgo ēdienu ēšanā ir saņemšanās uz to iebāšanu mutē!
Tāda izskatās mana seja pēc tārpa apēšanas. Re, viss kārtībā! Patiesībā jau tas tārps ne pēc kā negaršo. Pēc eļļas, kurā tas cepts. Tā kā tāds mazs, sāļš, kraukšķīgs cepumiņš ar bišķiņ mīkstu vidu.
Mēs, būdami jūras velšu neēdēji, protams, nespējam šādas lietas līdz galam novērtēt, tomēr pieklājīga izmēra bļodiņa ar milzu garnelēm par piecdesmit bātiem šķiet pat ļoti izdevīgs piedāvājums.
Visos tirdziņos vienmēr ir visdažādākās lietas uz puļķīšiem - desiņas, cīsiņi, gaļas bumbas, desas šķēles, krabji, garneles, protams, arī visādas neatpazīstamas lietas (to skaitā arī angry birds varoņi no nesaprotamām izejvielām). Viens puļķītis parasti maksā 10 bātus (~25 centi), lepnākie puļķīši (vai tādi paši, bet lepnākā vietā) mēdz maksāt arī 15 vai 20 bātus.
Uz koka iesma uzdurtas jēlas olas. Nav ne jausmas ne par to, ko tālāk ar olām darīt, ne par to, kā tas vispār iespējams - uzspraust jēlu olu uz koka puļķīša, nesaplēšot to pilnīgās lupatās.
Vēl taji ir diezgan lieli saldumu (īpaši kūku) cienītāji. Katrā tirdziņā ir vismaz viens kūku vīrs (vai sieva). Mana visvisvisvismīļākā taju kūka ir pankūku kārtojums. Re, tā, kas priekšā, labajā pusē, varavīksnes krāsās. Risinājums šķiet pavisam vienkāršs (uz pankūkas liec putukrējumu, uz putukrējuma pankūku, uz pankūkas putukrējumu, [..], uz putukrējuma pankūku), tāpēc mājās tagad tādas cepšu pats! Tikai bez tām krāsiņām, nav ko lieki enerģiju tērēt.
Šis gan nav visos tirdziņos, bet te, šķiet, iet vaļā kaut kādi ciema svētki, tāpēc uzcēlusies arī piepūšamā lēkāšanas pils. Tikko Emma uzkāpj palēkāt, visi vietējie bērneļi sasēžas pa stūriem un vēro balto brīnumu. Vispār to dara vienmēr un visur, turklāt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Starp citu, Emma kāda otrā šļūciena laikā pamanījās nomaukties un salauzt kāju, kuru tagad vairs nekad nevarēs lietot staigāšanai. Vai vismaz tā apmēram viņa pati aprakstīja situāciju.
Septiņdesmitajos gados ASV zinātnieki (arheologi?) Taizemē atraduši vairākus dažādu sugu un izmēru dinozauru fragmentus, un, kopš tā brīža Taizeme kļuva ne tikai par laba ēdiena un varenas vēstures (kafijas, siera un trotuāru) zemi, bet arī par dinozauru lielvalsti. Tagad Taizemē funkcionē vairāki Dinozauru muzeji, atrakciju parki, un šur tur pa šosejas malām vienkārši izmētātas dinozauru skulptūras. Taizemiešu aizstāvībai varu pastāstīt, ka dinozauru gabali tiek atrasti arvien biežāk, un pavisam, pavisam nesen (šī gada sākumā) tika atrasts 120 miljonu gadu vecs fragments no vēl nezināma dinozaura, kuru Japāņu zinātnieki (kāpēc taizemieši paši nemeklē dinozaurus???) nosaukuši Taizemes princeses Sirindhornas vārdā! Labi, tas viss par dinozauriem! Apsolos vairs neatgriezties pie šīs tēmas, hehe.
Tā kā Pajao nav pārāk liela pilsēta, un nav arī pārāk tūristīga, arī naktsmītņu piedāvājums ir tāds, kāds ir. Iedomājies - šī ir lētākā viesnīca pilsētā?! Protams, skumji, ka nāksies iztērēt bišķiņ vairāk naudas, nekā mums būtu gribējies, bet prieks, ka varēsim palikt viesnīcā ar tik lepnu ieeju. Viss tur ar kolonām, krāsainiem tekošajiem ūdeņiem un tā.
Viesnīcas vestibilā pie sienas piestiprināta plastmasas ziloņa galva! Bet tas pat nav iespaidīgākais - uzraksts uz loga (tieši aiz pilsētas kartes) vēsta par to, ka viesnīcā pieejama arī karaoke! Šķiet, ka ar naktsmītnes izvēli esam trāpījuši desmitniekā!
Es zinu, ka šis droši vien nav nekas īpašs, bet mēs pārāk bieži netiekam nakšņot šāda līmeņa (un tīrības) iestādēs. Mēs par savu istabu esam laimīgi bez gala! Vienīgā nelaime - nesanāks tajā izgulēties bez ilgi un bez modinātāja, jo rīt jāceļas agri un jādodas pētīt Pajao. Tomēr - pētīšana, skriešana un skatīšanas man joprojām patīk labāk nekā kārtīga izgulēšanās.
Pirms doties pie miera, iesim vakara pastaigā. Pirmais, kas iekrita acīs - kokospalma! Nekad neesmu redzējis kokospalmu vienkārši tā augam ielas malā. Pilsētas vidū!
Vēlu vakarā (līdz ar tumsu), pilsētas galvenajā laukumā uzstellējas nakts tirgus. Tirgi man patīk, tāpēc arī jums jāpatīk un jāpriecājas par daudzajām tirgu bildēm. Kārtējās desas, gaļas bumbas un tārpi, bet šeit ir vēl viena svarīga lieta - kukaiņi. Paga, parādīšu tuvāk.
Kukaiņi! Paskaties, kādi milzu prusaki! Līdzīgi kā tārpi, arī šie esot labi proteīna avoti. Man atkal grūti noticēt, ka cilvēki to pa īstam dara, ka tā nav tūristu izklaide, bet ļaudis pa īstam ēd kukaiņus, tārpus un vēl visādas jocīgas lietas. Kāpēc?! Proteīnu taču var iegūt citos veidos, turklāt šīs "delikateses" ir daudz dārgākas nekā alternatīvi proteīna avoti!
Kas jādara, jādara, laiks kukaiņu ēšanai. Mēs gan nesaņēmāmies noprovēt tos nupat redzētos milzu prusakus, tiem varot ēst tikai iekšpusi, tātad, pirms tam vēl jānomizo, jāizķidā un tā, tam man nepietiek motivācijas, bet šos mazos sisenīšus var mest pa taisno mutē. Izvēlējāmies melnos sienāžus, baltos sienāžus un vēl kaut kādus sīkus kukaiņus, kuriem nosaukumu neatceros. Visi garšo vienādi, pēc eļļas. Šiem, atšķirībā no tārpiem, nav mīkstā vidus, bet tā vietā nāk cita neērtība - mūžīgi zobu šķirbās sasprūdušās kukaiņu kājas. No tām tikt vaļā nav nemaz tik viegli!
Tirdziņa vidū uzslieta skatuve, uz kuras tūdaļ būs kaut kāda izrāde. Bet zini, ko viņi rāda pirms pašas izrādes? Reklāmas un treilerus!!! Ierodas dažādas aktieru trupas, kas vicinās ar karogiem, skaļruņos skan mūzikas un diktora balss u.t.t. Tā kā kinoteātrī, tikai pa īstam, tikai ar dzīviem cilvēkiem! Tik jocīgi!
Pati izrāde gan nav nekas īpašs - kaut kādi džeki vicinās ar ugunsbumbām. Nepaskatījāmies pat pāris minūtes!
Tirdziņā atradu uzlīmju veikalu. Ok, viss ļoti forši, Zviedrijas karogs, kaut kādi futbolisti, populāru dzērienu simboli, automobiļu logotipi, uzlīmes ar ņirdzīgiem saukļiem, un tad pēkšņi - Adobe un ATI Radeon! Kurš grib pirkt videokartes ražotāja logo? Kurš grib pirkt Adobe Acrobat Reader uzlīmi? Ja arī kāds šos produktus ļoti mīl, kur tādu uzlīmi līmēt? Uz auto bampera? Šī ir pagaidām man visneizprotamākā tirgus prece!
Pēc grūtās pastaigas kārtīgi jāieturas - pirmo reizi nogaršojam ēdienus, kas pēcāk abi kļūs par mūsu mīļākajiem ēdieniem ever - Pad Thai (ceptas nūdeles taju gaumē ar visādiem bonusiņiem) un Tom Yum (parasti tā ir pilna ar jūras veltēm, bet mūsu gadījumā vistas zupa ar galangalu, citronzāli, kafira laima lapām un jocīgām sēnēm, pasniegta ar rīsiem). Atkal pilna mute siekalām!
Nākamais rīts un Pajao saldējum-maižu tante. Ja Kārlis un Kristīne nebūtu tādu tanti ierādījuši, paši droši vien nepamanītu, bet pēc tam tādus desertiņus atradām viscaur Taizemei. Tātad - maizes šķēle, iekšā rīsi un saldējums, kam pāri pārbērta konservēta kukurūza un pārliets iebiezinātais piens. Tas piens nav tik biezs kā mūsējais, bet nav arī pavisam šķidrs. Tici vai nē, bet ļoti garšīgi!
Šitie jocīgie ziedojumu Budas mētājas visādās random vietās. Tādos mēdz būt iebūvēts skaļrunītis, iemet viņam monētiņu, viņš pasaka paldies un noskaita pāris budisma gudrības. Es tā pieņemu, jo patiesībā jau nesaprotu, ko viņš saka.
Par septiņdesmit pieciem centiem var nopirkt turp-un-atpakaļ biļeti laivā uz saliņu ezera vidū. Izrādās, ka ezers ir mākslīgs un līdz pat 1939. gadam šeit nekas tāds nav bijis, un tas izveidots kā daļa no varena apūdeņošanas projekta. Tagad Pajao apkārtnē rīsi aug uz nebēdu! Kopā ar biļeti katram no mums iedod budisma komplektiņu - puķu pušķi, svecīti un pāris vīrakus.
Lūk arī pati saliņa. Izrādās, ka uz mākslīgā ezera ir tikpat mākslīga saliņa, tā pat nav īsta sala, bet gan peldošs laukums, uz kura sēž Buda ar visu tam pienākošos aprīkojumu. Par šo Budu ir baigā leģenda. Vispār tad jāsāk viss no sākuma - pirms apmēram pieciem gadu simteņiem tieši šajā vietā bijis templis, patiesībā tas joprojām te ir, tikai zem ūdens (še tev nu bija Staburags!). Kādu laiku atpakaļ zvejnieks ar savu laivu, slēpjoties zem kokiem no vētras, ievērojis, ka brīžiem no ūdens apakšas pavīd Budas galva. To viņš pastāstījis vietējiem mūkiem, kas septiņas dienas dziedājuši savas budisma lūgšanas, kamēr Buda (piemineklis) iznācis no ezera dzelmēm, un, neskatoties uz ilgo ūdenī pavadīto laiku, tas bijis pat bez skrambiņas. Vēl dažus gadus vēlāk kāds vietējais deputāts nosapņojis, ka Buda ļoti gribot atpakaļ ezerā, tāpēc te uzbūvēta peldošā platforma, un Buda uzstādīts savā sākotnējā vietā (tikai dažus desmitus metru augstāk).
Kad braucām uz saliņu, es neko no šī stāsta nezināju, domāju, ka tas ir īsts ezers un īsta sala. Tur augošie banānu koki (jā, līdz šim arī banānu palmas nebiju pārāk daudz redzējis, tāpēc bildēju uz nebēdu) arī neliek domāt, ka šis viss varētu būt neīsts! Pēdējos piecus gadus vietējie konservanti (tie ir tie ļaudis, kas cīnās par visu iespējamo kultūras un vēstures pieminekļu restaurēšanu/konservēšanu) cīnās par iespēju ezeru uz mirklīti nosusināt, savest templi kārtībā, uzbūvēt tam apkārt dambi, un ezeru atplūdināt atpakaļ, bet visādi gudri ārzemju restauratori saka, ka atņemot templim jau tik ierasto dabīgo vidi (ūdeni), tas sabruks pavisam. Vietējie rīsu audzētāji un zvejnieki arī nav baigajā starā par tādu ideju, tāpēc izskatās, ka Wat Tilok Aram templi sagaida Staburaga liktenis. Vismaz tik ilgi, kamēr kāds neatklās, kā pareizi konservēt vecus zemūdens tempļus.
Uz salas/platformas sēž arī kārtējā labo darbiņu feja - vari no šī cilvēka nopirkt putnus, zivis, bruņurupucīšus vai kaut kādas ūdensčūskas, un palaist tos brīvībā, tādējādi izdarot budistiem tik nepieciešamo ikdienas labo darbiņu.
Esam atpakaļ uz sauszemes. Atceries to tirdziņu, kurā ēdām kukaiņus un skatījāmies teātri (ar treileriem un reklāmām)? Nu, lūk, tas pats laukums dienas gaismā! Taizemieši ļoti labi (un galvenais - ātri) māk uzbūvēt un novākt tirdziņus, kas to darbības laikā izskatās pavisam stacionāri. Izskatās taču pē pavisam parastas stāvvietas ar basketbola laukumu un bērnu izklaides vietu vidū.
Pajao baltais templis, viss tāds balts un tīrs. Baltā krāsiņa Taizemē simbolizē tīrību un apskaidrību, tāpēc šur tur uzbūvēts pa kādam absolūti baltam templim, vispopulārākais no tiem, protams, ir Čiang Rai baltais templis, gan jau kādreiz kādā bildē to būsi redzējis. Tā kā šobrīd jau esam sarēķinājuši, ka diez vai brauksim uz Čiang Rai (bez tā tempļa tur neesot nekā daudz, ko redzēt, un tik tālu braukt viena tempļa dēļ galīgi negribas), tāpēc baudām tos baltos, kas ir pieejami.
Kāda no mazajām muļķību bodītēm piedāvā iegādāties "Bomshi Jeans" maciņu. Es pat nevaru saskaitīt, cik daudz aplamības un pretrunas maciņa dizaineri ir pieļāvuši! Šausmas! Gandrīz žēl, ka mans lielais maks (man ir lielais maks (paslēpts jostas somiņā), kurā turu visādas kartes un apliecības, kā arī lielo skaidras naudas apjomu, un mazais maks, kurā turu sīkākas naudas vienības ikdienas tēriņiem) nav saplīsis, citādi es noteikti gribētu iegādāties Če Bomši maciņu!
Kristīnei un Kārlim ir uzkrājusies jau liela Taizemes ēstuvju pieredze, un viņi savās prasmēs apmāca arī mūs. Šādas vietas par 20-40 naudām (0,5-1 eiro) tirgo nūdeļu zupiņas, kurās bieži vien peld arī baltas gaļas bumbiņas. Uz galda stāv miljons bezmaksas piedevu (dzeramais ūdens ar ledu, garšvielas, mērcītes u.t.t.), un, lai gan ļoti vienkāršs, bet viss ir tīrs (kā jau Taizemē ierasts) un skaists.
Reku zupiņu tapšanas stacija - lielais grāpis ar diviem nodalījumiem dažādām gaļas bumbiņām, nūdeļu bļoda, dārzeņu šķīvji un galvenais pavārs, kas apbrīnojami veikli izpilda pasūtījumus, t.i., samet vajadzīgās lietas attiecīgajos buljonos. Nav pats garšīgākais ēdiens pasaulē, bet tiešām ļoti normāls, un, galvenais ātri un lēti apēdams.
Uz ielas blakus ēstuvei ir piramīdu stendiņš - tante, kas tirgo piramīdas formā satītas banānu lapas. Kas banānu lapās iekšā? Nezinu! Neviens nezina! Un tante, protams, arī angliski neprot paskaidrot. Mūsu Taizemes mentori skaidro, ka tur iekšā var būt jebkas - rīsi, pupas, saldumiņi, sāļumiņi, jebkas! Tā kā negribu riskēt, palūdzu tantei vienu piramīdu. Tante šokā: kā tas ir - vienu? Neviens neņem vienu piramīdu! Labi, labi, cik par vienu piramīdu jāmaksā? Par vienu - necik! Vispār man regulāri sanāk netīšām dabūt visādas lietas par velti, iespējams, pateicoties manai naivi apjukušajai sejas izteiksmei, heh. Jā, un manā piramīdā iekšā bija kaut kāda saldskāba, melni-balta, staipīga masa. Iespējams, no pupām. Garšīga.
Ceļa malās ir parastas telefonbūdiņas. Un es tikai tagad tā pa īstam sapratu, ka šie mazie cilvēki taču nezina, ko tas vispār nozīmē. Kāpēc vajadzīga būdiņa ar telefonu? Kāpēc nevar zvanīt no sava telefona? Kāpēc telefonam (klausulei) ir vads? Nuja, jebkurš, kas jaunāks par kādiem desmit gadiem, taču nekad nav pieredzējis vajadzību pēc "parastā" telefona, tad kāpēc, lai tas mazais cilvēks zinātu, kas tas ir!
Wat Si Khom Kham. Tā šo vietu sauc. Man šķiet, ka mums uzreiz jānonāk pie kopsaucēja - "Wat" taju valodā (un vēl dažās citās valodās) nozīmē templis. Tāpēc citreiz, kad teikšu "Wat tāds un tāds", uzreiz jāpieņem, ka tas ir templis. Labi? Arī šim templim ir leģenda (īstenais Buda apsēdās zemē atpūsties, tajā pašā mirklī putns nometa viņam blakus sēklu, no kuras momentā izauga koks, lai Budam nav jāsēž karstumā), arī šim ir milzu Budas statuja (lielākais Lannas karalistes ēras piemineklis), arī šeit ļaudis lūdzas, viss, kā parasti. Tempļus vēl skatīsimies daudz, un noteikti ievērosi, ka tie visi, lai gan skaisti, vairāk vai mazāk izskatās vienādi.
Šeit ir pieejami automātiskie ziedojumu/lūgšanu aparāti. Iemet sev piemērotākajā desmit bātu ripiņu, iekšā sēdošais Buda elektroniskā balsī noskaita lūgšanu, plus tev vēl parādās laimīgais skaitlis. Ar laimīgo skaitli vari iet uz "laimīgo skaitļu grāmatu" un atrast pie sava skaitļa kaut ko līdzīgu horoskopam. "Tevi gaida laima, turpini iet uz savu mērķi u.t.t." Mašīnas sāk aizvietot cilvēkresursus jau arī svētvietās! Cik ilgi vēl līdz skynet scenārijam? Šausmas!
Maza, balta meitenīte ar puslīdz gaišiem matiem ir diezgan populārs kopīgās bildēšanās subjekts. Pat templī! Ļaudis pārtrauc savas lūgšanas vai ko nu viņi tur dara, un turpat uzreiz bildējas. Savukārt Emma ir tik pieradusi pie šīm situācijām, ka pat brīžos, kad ir nogurusi, skumja vai kā citādi ne pārāk priecīga, uzliek skaistu jo skaistu smaidu un nopozē bildei! Kā tāda superzvaigzne!
Emmai patīk būt arī fotoaparāta otrā pusē, un, tikko sākam priecīgi pozēt bildei, ierodas vēl viens pozētājs - liels, melns taju suns! Starp citu, tā mazā, baltā ēka aizmugurē ir tas pats templis, kurā pirms tam bijām iekšā. No iekšpuses izskatās daudzkārt lielāks, nē?
Labi, pietiek braukāt apkārt, vakarā esam atpakaļ Čiangmai, un tieši laikā uz Svētdienas tirdziņu. Visādos tūrisma materiālos norādīts, ka šis tirdziņš ir tirdziņu tirdziņš! Uz šo obligāti jāierodas. Ja esi ieradies Čiangmai pirmdienas rītā, vienalga ir vērts gaidīt līdz svētdienai, tik labs ir šis tirdziņš. Šķiet, to izlasījuši un tam noticējuši visi, kas ierodas pilsētā. Jā, arī mēs. Tāpēc tirdziņš, neskatoties uz to, ka iela ir kādus divus kilometrus gara, un tirdziņš izkārtojies ne tikai uz šīs, bet arī pāris šķērsielām, viss ir pārbāzts ar ļaudīm! Nav, kur ābolam nokrist! Gaisā var cirvi pakārt! Visādi citādi te tiešām var nopirkt šausmīgi daudz dažādu un interesantu lietu, gan funkcionālu, gan dekoratīvu, gan ēdamu, gan neēdamu. Tikai pārvietoties gan ir ļoti grūti.
Starp visiem daudzajiem cilvēkiem tomēr atrodas vieta aklo cilvēku ansamblim. Kopā te bija kādi četri tādi ansambļi. Es nezinu, kur un kāpēc viņi dabū tik daudz aklos cilvēkus, bet šķiet, ka Čiangmai (un Taizemē vispār) ir ļoti laba sakārtota cilvēku ar īpašām vajadzībām situācija. Tāpat arī cietumnieku situācija, atkarīgo situācija u.t.t. Taizeme rūpējas par saviem ļaudīm! Neteikšu, ka šie kungi spēlē ļoti labi, bet, ja es būtu akls, noteikti caurām dienām sēdētu mājās un raudātu par savu grūto mūžiņu un visādi citādi būtu nožēlojams, tā kā - bravo!
Pašā tirgus galā ir skatuvīte, kurā uzstājas vietējie pašdarbnieki un dažādas skolēnu apvienības. Atceries, ko es teicu par mūziķiem iepriekšējā bildē, kuri nespēlē baigi labi? Salīdzinot ar šiem māksliniekiem, aklie kungi ir totāli Reji Čārlzi! Labi, ar to tad arī šoreiz beigšu. Nākamajās nedēļās (Taizemē kopā pavadījām kādas septiņas!!!) iepazīsim Taizemi smalkāk, pagaidām jau esam te bijuši tikai nieka trīs dienas, tā kā vēl redzēsim un iemācīsimies ārkārtīgi daudz! Līdz nākamajai reizei!
O, labais!
Likās, jau ka esat kaut kur pazuduši.
Oho, 7 nedēļas Taizemē tas Jums tā +- bija ieplānots vai “tā sanāca” (jo ļoti patika/lētas cenas vai kāds cits iemesls?)
Nebija, nebija ieplānots, bet divas nedēļas pagāja iegūstot un ārstējot Harija denges drudzi, tad nedēļu pavadījām atpūšoties ar atbraukušajiem draugiem no Latvijas, vēl dienas piecas nosēdējām mazā pilsētā ziemeļos un vēl kādas sešas dienas pagāja ēdot. Beigās sanāk ierastās 30 dienas. Taizemē arī bija garāka vīza, līdz ar to ļāvām vaļu slinkumam. Bet vispār Taizemes ziemeļos es arī gadu nosēdētu 🙂
Par to neganto drudzi vēl mazliet sīkāks komentārs arī noderētu – simptomi bija kādi – tādi ka uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nav labi vai sākumā it kā nekas un tad palika arvien sliktāk?
Gribētu zināt rīcības plānu šādos gadījumos. Uzreiz gājāt meklēt dakteri vai kādas dienas nogaidījāt, jo nesapratāt kas tas ir? Cik ārstēšana izmaksāja aptuveni, vai to sedza (segs) apdrošināšana vai pašiem jāmaksā?
Man gadījās saaukstēties vasaras vidū Ķīnā (slikti panesu kondicionierus), tiku uz pekām ar vietējo zāļu palīdzību pāris dienu laikā. Odu lietas, protams, ir bišķi cits stāsts.
Aha, lepnā slimnīca (ar seksīgām māsiņām) visu to slimošanu padarīja daudz vieglāku. Turklāt man bija tas “vieglais” variants, bez iekšējām asiņošanām un tā. Vienīgais, kas asiņoja – smaganas. Citiem iet daudz grūtāk nekā man. Bet vēl citi izslimo dengi pāris dienas paguļot hostelī, bezatbildīgie mērgļi!
P.S. Atvainojos par tik liberālu attieksmi pret divdabja teicienu atdalīšanu ar komatiem. Man ir gramatikas malārija.
Nojaušam, ka drudzis tika saķerts Koh Lantas salā, kas esot izslavēts denges perēklis. Harijs vienkārši vienu dienu sajutās vājš, vakarā sākās gripai līdzīgi simptomi, kas nepārgāja arī nākamajā rītā. Uzreiz bija skaidrs, ka kaut kāda odu kaite, tāpēc ilgāk negaidījām un sazinājāmies ar apdrošināšanu, sagaidījām atbildi ar slimnīcas nosaukumu, kurai jau bija nosūtīta garantijas vēstule un devāmies turp. Ārstēšana izmaksāja aptuveni 1500 eiro, ko arī apmaksāja apdrošināšana (kas savukārt mums abiem uz 9 mēnešiem bija izmaksājusi zem 700 eiro). Harijs pats tagad saka, ka viņam nav nenormāli sliktas atmiņas par ārstēšanās laiku. Bet tas tāpēc, ka slimnīca bija ārkārtīgi lepna 🙂
Ja nu kas, Latvijā pašreiz plkst. 22:03 ir 9 grādi silts. Līst lietus un pūš vējš. Bet man tiešām patīk šāds laiks, super! Grūti izturēt man tipiskās Latvijas vasaras (ar lielajiem plusiem). Āzija – tā ir cita lieta… Grādu tur ir vairāk, bet sajūta pavisam cita. Jūsu bildes ir kā no citas pasaules nākušas 🙂
Ā, nē, man ir tieši otrādi. Viens no iemesliem, kāpēc negribu braukt mājās, ir tās aukstās vasaras, par ziemām nemaz nerunājot. Tomēr iemesli “par” braukšanu mājās šobrīd jau sakrājušies vairāk nekā “pret”.
Beidzot Taizeme! Man tā 2 nedēļu laikā kļuva tik mīļa, ļoti sapņoju atgriezties, būs interesanti palasīt jūsu iespaidus. Pārsteidza, ka kokospalmas tikai tur ieraudzījāt, vai tad Birmā nebija?
Bija un arī banānu palmas bija, bet vīrieši, šķiet, tādus sīkumus neievēro.
Tikmēr sievietes, šķiet, neievēro tādas detaļas kā “pārāk daudz”, kas nozīmē, ka redzējis tomēr biju. Banānu palmu nekad nevar būt pārāk daudz.
Paldies par atbildēm!
Kad ceļojums būs noslēdzies un būsiet atpakaļ Latvijā noteikti gribētu kādu apkopojošo rakstu, cik šis fantastiskais piedzīvojums kopā ir izmaksājis naudas izteiksmē. Ja iespējams, tad to apkopojot plus mīnus pa lielām pozīcijām, bet ja nē, tad vismaz pavisam kopējo ciparu (ieskaitot visus tēriņus pirms brauciena – apdrošināšana, kaut kādi busiņa remonti/uzlabojumi u.t.t.).
To visu noteikti nopublicēšu, jā. Cītīgi pierakstu visas izmaksas, pat vissīkākos pirkumus, visu, visu. Tikai vēl paies laiks, kamēr tikšu galā ar visām atskaitēm, kartēm, un tad ķeršos klāt izmaksām. Tāds normāls budžeta pārskats droši vien būs jāgaida līdz ziemassvētkiem 🙂
Tas nekas, galvenais lai būtu. Man pašam ir jau 3 gadu ieradums pierakstīt savus izdevumus/ieņēmumus Android programmā (Pocket Budget Pro) – ļoti ērti, pārskatāmi – 10/10. Viss smuki pa kategorijām, kuram pats esi definējis. Varu jebkurā laikā paskatīties, pirms cik ilga laika esmu pircis, piemēram, konkrētus apavus (starp citu normāli nenokalpoja pat gadu, ehh…) un tamlīdzīgi.
Šāda pierakstīšana ļoti labi noder, lai saprastu kopējo bildi ilgtermiņā lai saprastu atbildi uz galveno jautājumu – kur pazūd nauda? Piemēram, zinu, ka varu daudz ietaupīt nedzerot kafiju. Ko es pašreiz arī daru – nedzeru kafiju vispār (līdz kaut kādam nākošajam “klikšķim”, kad atkal sākšu to dzert.
Nolēmu nedaudz paķircināt Hariju ar ziņu, ka tikko dabūju īsto Jāņu sieru, mmmmmmmm, ļoti labs ! 🙂
Tiešām nesaprotu, kā aziāti iztiek bez siera. Siers ir kaut kas tāds, ko var ēst un ēst un nekad neapnīk, jo tam ir tik daudz variāciju un garšu.
Pingback: Ierakstu izlase #16 - Stacija
Super! paldies par atskaitēm! Saprotams, ka nets utt. Jā, man arī būs interesanti uzzināt kopējo matemātiku☺Par to netu, es tapėc, ka reti atskaitaties?
Nu, tas jau ne tikai neta dēļ vien, arī tāpēc, ka vienkārši nesanāk laika. Lai uzrakstītu tādu puslīdz pieklājīgu atskaitīti, man vajag vismaz pusotru dienu, un ar visu, kas notiek visapkārt, nepietiek ne laika, ne enerģijas. Ja pēc atgriešanās mājās turpināšu rakstīt ar tādu pašu regularitāti, tad tā arī varētu apmēram būt, ka līdz gada beigām visu pieveikšu!
Jauki! Taizeme man varētu patikt, jo man ir svarīgi, lai būtu kafija, siers un trotuāri.
Bet par banāniem – tās nav ne palmas, ne koki, bet zāle – milzīga zāle, kas nokalst, kad ir beigusi ražot un blakus izdīgst jauna zāle.
Khm, man jautàjums par vîzu.. Lasu, ka vîzu iegûst turpat uz vietas, iebraucot valstî, bet ar tàdu var uzturéties 14 dienas.. Ir arî, kas saka, ka pietiek tikai izbraukt àrà un iebraukt atpakalj, ka automàtiski vîza tiek ‘pagarinàta’ atkal uz 14 dienàm. Un tà varot darît n-tàs reizes. Vai tà ir taisnîba arî 2016. gadà un kàda jums bija vîza, kur kàrtojàt?
Merci! 🙂
Tieši tā, on arrival vīza ir derīga 14 dienām, bet to uz vietas var pagarināt par vēl 7 dienām, tā kā, ja plānotais Taizemē pavadāmais laiks nav ilgāks par 3 nedēļām, ar to pilnīgi pietiek.
Nākamā iespēja ir jau minētais izbraukšanas-izbraukšanas variants, tā var ik pa divām nedēļām aizbraukt, piemēram, uz Malaiziju (tur LR pilsoņiem vīzu nevajaga) un braukt atpakaļ. Ja no dienvidiem (visām tām salām u.t.t.), tad ir ok, bet, ja jābrauc no Bangkokas vai Ziemeļtaizemes, tad brauciens vien aizņems vairāk par diennakti. Vēl viens variants, lai nebūtu jāčakarējas ar tām 14 dienām, no Taizemes aizbraukt uz Džordžtaunu (tas ir Malaizijā, kādus 200km no Taizemes robežas, ar kuģīti braucot, sanāk vēl tuvāk), palikt pāris dienas tur un nokārtot jaunu 60-90 dienu vīzu Taizemes vēstniecībā.
Mēs vīzu kārtojām Jangonā (Mjanmā), mums iedeva uzreiz 60 dienas (dažiem mēdz iedot 90) ar single entry. Ja nepietiek vēl arī ar 60 dienām, tad vislabāk vīzu nokārtot jau pirms braukšanas, savas rezidences valstī (Latvijas gadījumā tas būtu Oslo, jo tik mazās valstīs kā Latvija atsevišķas vēstniecības nav), tad var dabūt vīzu uz pus gadu un ar multiple entry, kas nozīmē, ka reāli, ja pamanies izbraukt no Taizemes (kaut uz to pašu Malaiziju) vīzas derīguma termiņa dienā, kopā var Taizemē palikt uz 9 mēnešiem!
Super, paldies liels par izvérstu skaidrojumu! Un kà ar cenàm, cik jûs maksàjàt par 60 dienu vîzu?
Tai 14 dienu variantà ar izbraukshanu un iebraukshanu valstî, katru reizi iebraucot un taisot jaunu 14 dienu vîzu, tak jàmaksà, vai ne? Diezin vai, ka ir, kà Singapûrà, kad nekas nebija jàmaksà un tàdéjàdi varéja ‘pagarinàt’ vîzu n-tàs reizes.. ?
+ varbût Tu zini, cik maksà tas gadîjums, ja 14 dienu vîzu pagarina vél par 7 dienàm?
Izskatās, ka esmu samuldējies, un Latvijas pilsoņiem nepienākas VOA pagarināšana. Tomēr izbraukt/iebraukt drīkst. Katru reizi par vīzu jāmaksā 1000 bāti (~25 eiro), un jābūt gatavam pēc pieprasījuma uzrādīt pietiekamus līdzekļus sevis uzturēšanai Taizemes Karalistē – 10 000 bātu. Der arī izdruka no internetbankas, bet pieņemu, ka ne vienmēr robežsargs saprastu, kas viņam tiek rādīts. Ja ierodies ar lidmašīnu, tad jāuzrāda arī derīga biļete lidojumam prom no Taizemes (un lidojumam, protams, jābūt ne vēlāk kā pēc divām nedēļām).
Mēs par savu vīzu maksājām 50 USD, saņēmām to 2 dienu laikā, viss ļoti vienkārši, nekas nav ne jāuzrāda, ne jāpierāda. Tā kā domāju, ka, ja vien plāns nav lidot turp-atpakaļ un palikt Taizemē ne ilgāk par divām nedēļām, noteikti ir vērts vīzu sagādāt jau pirms tam.
Divas dienas mūs moka +35C, beidzot šodien rīts aust lietains un tikai +20C. Pēc garām brīvdienām jāiet uz darbu, jo ir pirmdiena. Atveru pastkastīti – un tur, pastkarte no Brunejas. No BRUNEJAS! Vairs dienai nav ne vainas un nav jau arī nemaz tik drēgns. Jo manai kolekcijai ir papildinājums no jaunas valsts. Paldies jums abiem milzīgs par pastkarti no Brunejas un ūdens pilsētas, kur 20’000 cilvēku dzīvo uz ūdens! Lai jums jauks ceļojuma turpinājums! Turu īkšķus, ka sastapsies vēl daudz tādu mazo lietu, kas iepriecinās (tik pat ļoti kā trotuārs pēc necivilizētām valstīm 🙂 )
Gandrīz 3 dienas virtuālajā vidē Jūsu blogā.. Dikti patika, paldies, dzīvoju līdz no sirds.. Vien nevarēju sagaidīt, kad beidzot tiksiet no Indijas megapolēm prom. Brīnišķīgas reportāžas un klātesamības sajūta nebija nozagta 🙂
Traki par to sasirgumu un slimnīcu, bet, cik noprotu, tiki tai ārzemnieku/apdrošināšanas gadījumu slimnīcā, kas tieši tādam mērķim tur ir- par glaunu servisu un labiem dakteriem tiešām grēks sūdzēties. Cienā pat ar saldējumu uzgaidāmajā telpā..
Katrā ziņā, cik no līdz šim teitan lasītā par Taizemē būšanu, man līdzīga frekvence, dikti silti sirdij palika, šoziem tur biju.
Paldies, rakstiet vēl!