Apskatījuši galveno Indijas tūrisma objektu (Tadžmahālu), nokārtojam Mjanmas vīzas, un beidzot varam doties austrumu virzienā, uz Mjanmu! Pirms tam gan vēl ar vilcienu uz Varanasi paskatīties, kā līķi deg. Vispār, kārtējo reizi strādājot pie atskaites divas pilnas dienas, esmu noguris, tāpēc lieki nerunāšu. Skaties, kā cīkstamies ar mūsu nemīļāko valsti:
Kaut kā man šoreiz pat īsti nav ko pateikt, hmm.
Droši vien būšu švaki pastrādājis. Nākamajā reizē centīšos izveidot komentējamāku atskaiti, hehe.
Interesanti un šokējoši, neskatoties uz to, ka par Indiju ir lasīts. Līķu dedzināšana, netīrība, nabadzība, piesārņotā Ganga u.t.t., tas viss ir zināms. Bet tie sunīši, kuri gaida līķu pārpalikumus, kuri tiek samesti upē, kurā visi mazgājas… Pat nezinu, kā nosaukt savas sajūtas, kuras rodas to lasot. Tas nav pat riebums, šausmas vai kas tamlīdzīgs… Vienkārši nesaprotu, kā tā var būt 21. gadsimtā. No vienas puses Indija ir valsts, kur uzturā nelieto gaļu (es gan nezinu, vai visā valstī), bet no otras puses – pusapdegušu līķu mešana svētā upē, kurā cilvēki peldas un gūst svētību… Uz Indiju es noteikti nebraukšu, tāpat kā uz Pakistānu un Irānu, bet reportāžas ir interesantas. Paldies.
Pielūgšanai nederīgo dieviņu istaba – teikums, kas visilgāk paliks atmiņā pēc šā bloga ieraksta izlasīšanas.
Nu jā, varbūt es nemāku atrast pareizos vārdus un no tiem salikt pareizos teikumus, un tad sanāk tā, ka izklausās trakāk, nekā ir patiesībā. Fakti jau ir patiesi, tikai uzsvari nē – lielākā daļa līķu tomēr tiek labi sadedzināti, tie, kas nesadeg, tāpat tiek kaut kā ievīstīti un iegremdēti (nav tā, ka vienkārši paķer aiz apdegušā elkoņa un iešvitina upē). Un tā peldešanās jau arī ir tikai tāda simboliska iemērcēšanās uz pāris sekundēm. Bet, jā, tas viss patiešām notiek. Par to parunāsim nākamajā atskaitē vēl mazliet, jo mums ar vienu gājienu uz gātiem nepietika, hehe.
Par gaļu. Indijā gaļu ēd. Ir daļa (gana liela), kas neēd reliģisku apsvērumu dēļ, ir daļa (arī liela), kas vienkārši gaļu nevar atļauties, bet nav tā, ka gaļa nekur nav atrodama. Pat [nosacīti] svētajās pilsētās, ja kārtīgi meklē, var atrast. Tas, ko neēd, ir liellopu gaļa. Tomēr, ja gardēdim, tūristam vai vēl kādam ļoti vajag, arī to var sameklēt – dažos štatos likums neaizliedz liellopu kaušanu, tāpēc no turienes var ātri ieimportēt uz visurieni citurieni. Bet tas tad arī jāmeklē īpašajās gurmānu ēstuvēs un tā. Bet vispār jau taisnība – reti kurā parastajā ielas ēstuvē ir atrodama gaļa.
Uz Indiju un Pakistānu – jā, tur jābrauc tikai tiem, kas tieši to arī vēlas redzēt. Bet uz Irānu gan mierīgi drīkst braukt visi. Ļoti normāla un civilizēta valsts. Nu, tas arī, protams, salīdzinoši.
Ļoti rietumniecisks skatījums uz lietām. Nav jau tā, ka mums kāds cits redzes leņķis vispār ir pieejams. Un tomēr, tās ir pavisam citas tradīcijas un kultūra, tāpēc mani vairāk priecē novērojumi, kā novērtējumi.
Ko lai dara, nekur jau tālu no savām rietumnieku/postpadomju asinīm netikšu, būs vien jādzīvo, kā ir. TOMĒR,
Vai mani novērojumi kļūst par novērtējumiem tāpēc, ka nesakrīt ar kāda cita novērojumiem? Skaidrs, ka jebkura cilvēka svešu kultūru novērojumi vienmēr būs subjektīvi. Gribu arī uzsvērt to, ka novērojumus veicu arī Irānā, Pakistānā, Mjanmā un Taizemē, no kurām neviena nav “rietumnieciska” valsts, bet kaut kā ir sanācis tā, ka visās iepriekš pieminētajās ļaudis ir pieklājīgi, godīgi un cieņpilni. Kamēr indieši – nekā! Un pakistāņi vispār būtībā ir tie paši ļaudis (vairāku Pakistānā satikto ļaužu ģimenes pat nāk no mūsdienu Indijas zemēm), starp abām valstīm novilkta robeža tikai politisku/reliģisku iemeslu dēļ. Tomēr izskatās, ka pēdējos septiņdesmit gados abu valstu sabiedrības gājušas dažādus attīstības ceļus. Atgriežoties pie novērojumiem/novērtējumiem – ja man kāds vaicātu pēc Indijas novērtējuma, es teiku: Nebrauciet! Tā ir sapuvušas morāles un kaitniecisku cilvēku zeme! Tomēr tā es nedaru, un tā vietā aprakstu to, ko redzēju un piedzīvoju caur savu subjektīvo miesu un garu. Lai lasītājs secinājumus izara pats. Piebildīšu arī to, ka, lai gan Indijas teritorija ir milzīga, mēs izbraucām cauri tikai pašai ziemeļu maliņai, tāpēc runāt varu tikai par ziemeļiem. Kas notiek dienvidos – nezinu! Varbūt visi ir cēli un bruņinieciski, hehe.
Vēl viena atkāpe – ja komentārs bija mērķēts uz manu neizpratni pret hinduismu, tad varbūt vairāk trāpīts mērķī. Es vispār ar reliģijām esmu uz jūs. Tomēr atkal novērojums – hinduists pie hinduistu tempļa ir gatavs pārdot savu reliģiju par 50 rūpijām (par to smalkāk nākamajā atskaitē). Nu, kā lai kaut ko tādu uztver nopietni?
Paldies par kārtējo atskaiti. Njā, Indiju izsvītroju no valstīm, kuras vēlētos kādreiz apmeklēt. Brr, iedomājoties viņu netīrību, un kā viņi gatavo ēdienu. Izturību Jums abiem!!!
Ar to netīrību jau viss kārtībā – varu iedomāties, cik grūti pārapdzīvotās (un ne pārāk bagātās) valstīs ir uzturēt tīras ielas, labu infrastruktūru u.t.t. Arī ēdiens ir ok, šad tad gadās arī kaut kas ļoti garšīgs, bet reti ir tā, ka ēdiens tiešām būtu negaršīgs. Atkārtošos jau simto reizi, bet vienalga gribu to pateikt – galvenā Indijas problēma ir cilvēki! Lielākajai daļai indiešu nav vispār nekādu morāles normu!
Un kas attiecas uz Indijas apmeklēšanu – ja netīrība ir totāls geimčendžers, noteikti ir pieejamas kaut kādas tūrītes, kas visur aizved, visu parāda, pabaro u.t.t. Jo Indijā jau patiesībā ir daudz laba, ko redzēt – gan daba, gan arhitektūra, inčīga vēsture un vēl, un vēl. Tikai tādas tūrītes noteikti nav lētas.
Vienīgais superpozitīvais moments, ko es saredzu Indijā – ēdieni bez gaļas! Tas pilnībā sakrīt ar manu filozofiju. Uzskatu, ka tipveida latvieši pārāk daudz patērē ikdienā gaļu.
Bet nu viss pārējais – nezinu. Iedvesma uz Indiju braukt man īsti nav. Viens uz Indiju nebrauktu. Labā draugu kompānija – iespējams. Lasīt dažādus ceļojumu aprakstus vai skatīties pārraides par Indiju – jā, tas gan man patīk.
Ar indiešiem neliela saskare man bija Nepālā – kopā braucām ar autobusu (visu dienu). Indieši uz pārējo vietējo fona autobusā izcēlās pamatīgi un ne jau labā nozīmē.
Pingback: Nedēļas ierakstu izlase #8 - Stacija
mm, ceru, ka drīz būs kāds jauns raksts no autoriem. Savādāk garlaicīgi 🙂
Lūgtum, ser: Fotoatskaite: Vienradži un citi zvēri
Man no visas Indijas Agra šķita salīdzinoši tīrākā un civilizētākā. Pārsteidza Sarkanā forta mērogi un greznība.
Es arī nonācu pie secinājumiem par hinduisma postošo ietekmi uz indiešu psihi…
Ja sākumā pēc atgriešanās teicu, ka tam nu gan jābūt ļoooti svarīgam iemeslam, lai es tur vēlreiz atgrieztos, tad tagad reizēm domāju, ka varbūt tomēr…
Neraugoties uz tur valdošo ārprātu.