Gandrīz trešo daļu šīs nedēļas pavadījām uz upes kuģa, kurā bez mums brauca zirgi, cietumnieces (un, protams, līdz ar cietumniecēm bruņoti sargi) un milzīgs daudzums māla krūku. Turklāt mēs tikām ievietoti kuģa priekšgalā, kur jādzīvo kopā ar apkalpi. Visādi citādi – piedzīvojām orveliskus mirkļus Mjanmas pupiņu galvaspilsētā Katā, kā arī pavadījām dažas laiskas dienas Mandalajā. Vairāk informācijas, kā parasti, bilžu aprakstos.
Pirmo īsto nedēļu Mjanmā sāksim ar to, kas Mjanmai un Mjanmas sievietēm ir visraksturīgākais - Tanaka. Ja ne visraksturīgākais, tad pirmais, kas iekrīt acīs, iebraucot no citas valsts. Tanaka, tātad, ir vietējā, tradicionālā kosmētika. Un tas ir nevis tā kā tautas tērps, ko uzvelk tikai uz dziesmu svētkiem, tas ir pa īstam! Teju katra otrā Mjanmas iedzīvotāja kārtīgi ieziedusi seju ar tanaku. Tāpat sasmērēti ir arī bērni, jo tanaka ir ne tikai drausmīgi skaista, bet arī funkcionāla - palīdz, piemēram, aizsargāties no saules. Nu, tur vēl miljons visādas funkcijas, mitrinošas un kādas vēl tik ne. Vaicāsi, kāpēc runāju par kosmētiku, bet rādu malku? Ha! Tā malka arī ir kosmētika! Normālas birmiešu sievietes nopērk sev pa pagalītei, aiziet mājās, piestiņā saberž miziņu, pievieno ūdeni un - voilà - tanaka gatava! Biologiem varu pateikt priekšā, ka šis koks tradicionāli un visbiežāk ir Murraya paniculata, bet mūsdienās jau sākuši arī citus kokus lietot. Kā tanaka izskatās uz sejas, parādīšu vēlāk, labi?
Nekādi nevaru beigt priecāties par Mjanmas pusdienām un ēdiena servēšanas metodēm, tāpēc rādīšu vēl un vēl, hehe. Šāds pusdienu komplekts mums izmaksāja deviņdesmit centu katram. Turklāt vienīgais, ko pasūtījām, ir "Chicken, no fish!". Foršs komplektiņš tāds.
Pēc pusdienām pienākas desertiņš! Katru reizi, kad ieraudzījām augli, ko vēl nepazīstam, noteikti tādu nopirkām un apēdām. Šoreiz kārta salakai (čūskauglis) un longanam. Šī gan laikam bija kaut kāda tūristu augļu vieta, jo, kamēr pētījām un štukojām, ko pirkt, piebrauca lielais autobuss, izkāpa bars ceļinieku, ātri sapirkās kaudzēm augļus un tikpat ātri sakāpa atpakaļ un aizbrauca. Tūristu vietās, protams, viss vienmēr ir dārgāk, bet, jāatzīst, ka, piemēram, čūskaugli tā arī nekad neredzēju nevienā tirgū vai augļu ratiņos.
Kamēr gaidām uz vilcienu ejamo laiku, šoreiz izlēmām pastaigāt pa pilsētu vienkārši tāpat, kur deguns rāda, nevis nemitīgi lūrēt ceļvedī (tiem esmu kā pielaulāts!) un iet no objekta uz objektu. Bet, nekur tālu no svarīgākajām pilsētas apskates vietām tā arī netiekam, laikam kaut kāda intuīcija, hehe. Starp kārtējām tirgus lāviņām pamanījām zelta krāsā krāsotu lauvu, pētot sīkāk, aiz lauvas, izrādās sasēduši šādi akmens kungi. Tā ejam dziļāk, un dziļāk pagalmā, kamēr...
Izrādās, ka esam vienā no svarīgākajām Mandalajas svētvietām - Setkyathiha pagoda. Saprotamu apsvērumu dēļ, nosaukumu nemēģināšu uzrakstīt latviski, labi? To, ka šī vieta ir svarīga, gan uzzinājām tikai pēc tam, kad vakarā šķirstīju savu mīļoto ceļvedi. Fotogrāfijā attēlotajā brīdī tik vien kā nobrīnījāmies, kā tādā nemanāmā vietā (visapkārt kaut kādi veikali un darbnīcas) paslēpies tik milzīgs komplekss ar tik milzīgu pagodu un milzīgiem Budām iekšā.
Visādi skaistumi! Lai gan ūdens diezgan netīrs un sastāvējies (laba vieta, kur visādiem tropiskajiem odiem dēt savas oliņas), viss kopā izskatās pat ļoti ok. Un izskatās, ka šim Budam pavisam nesen ir pienests šķīvis ar svaigiem auglīšiem. Kāds tātad brien cauri tai žļurgai. Fui!
Budiņas ar hiperreālistisku fototapeti! Pirmajā brīdī, kad ienācām šajā telpā, man izlikās, ka esam izgājuši laukā, prom no pilsētas, pļavā, mežā, pie upēm, ūdenskritumiem un kalniem! Tā spuldze virs galvenā Budas gan ātri nojauc visu noskaņojumu.
Zelta Buda! Vispār Mjanmā lielākoties visi Budas ir zelta. Vai vismaz zelta apģērbā! Lai cik nabadzīgi būtu Mjanmas ļaudis, viņi vienalga no saviem ienākumiem atliek un atliek, kamēr sanāk plānai, plānai zelta lapiņai. Ar savu lapiņu tad nāk uz templi un pielipina Budam pie miesas. Tā visi šie Budas kļūst zeltīti!
Šis milzenis gan ir nokrāsots ar zelta krāsu, te ne smakas nav no īstā zelta! Bet tas drīzāk ir izņēmums nekā norma. Atminies, nupat teicu, ka apkārt tempļu un pagodu kompleksam ir veikali UN DARBNĪCAS? Tās darbnīcas lielākoties ir zeltkaļu darbnīcas. Vīri visu dienu to vien dara, kā klapē zeltu. Taisa mazas, plānas lapiņas. Tā, lai parastie ļaudis var atļauties tās nopirkt. Un nepadomā, ka zeltkaļi ir kaut kādi bagātnieki. Tādi paši darba ļaudis kā visi citi.
Vēl viena bilde ar milzu guļošo Budu. Tā bija nepieciešama, lai parādītu, cik viņš patiesībā liels! Iepriekšējā bildē, man šķiet, tā labi nevarēja redzēt, tāpēc te mērogam blakus novietotas gladiolas. Un tās nav nekādas joku gladiolas, normālas, pirmā septembra gladiolas! Tāda vidēja pirmklasnieka augumā! Un tagad pašķir atpakaļ iepriekšējo bildi. Buda ir gāāāaršššss! Ja?
Zelta akmens! Ja varbūt kādreiz esi dzirdējis (vai redzējis) par Zelta Akmens Svētnīcu (Kyaiktiyo Pagoda), tad, jā, tā atrodas Mjanmā, tikai ne šeit, bet Monu štatā. Šis akmens ar visu pagodu virsū izskatās līdzīgs, bet daudz, daudz mazāks. Oriģinālais ir dabīgi izveidojies brīnums klints malā (uz to ir sarežģīti nokļūt), uz kura vietējie uzbūvējuši septiņmetrīgu pagodu. Arī tas akmens viscaur nolipināts ar zelta lapiņām. Šis gan ne, šis izskatās nopūsts ar sūdīgu zelta krāsu no baloniņa. Paskat, līdz pusei jau melns! Šajā brīdī domāju, ka aizbrauksim arī uz īsteno, bet kaut kas tomēr lika pacelt roku un akmeni nobildēt, lai, ja nu kas, ir vismaz bilde ar šo. Un labi, ka tā! Jo uz īsteno Kyaiktiyo tā arī neaizbraucām!
Re, kāds dižozols! Pēc apmeklējuma salasījos, šajā templī pirmais no britiem neatkarīgās Mjanmas (tolaik Birmas) premjerministrs U Nu (jes, viņa vārds sastāv no viena burta) iestādījis dzīvības koku (ficus religiosa). Tā kā es zinu, ka U Nu ar pārtraukumiem bija premjerministrs no 1948. līdz 1962. gadam, nevaru saprast, vai šis būs īstais koks. Neesmu pat drošs, ka šis ir ficus religiosa, pagūglēju bildes, apmēram tāds tas izskatās, bet, nu, neesmu biologs. Kā jums liekas, šāds var izskatīties ne vairāk kā 68 gadus vecs koks?
Tā, es neesmu budisma speciālists, un noteikti nesaprotu, kas ir attēlots šajā piemineklī. Vai varbūt to jāsauc par pieminekļu ansambli, arī to nezinu. Tātad, daudz vīriņi (pieņemu, ka budistu mūki, jo tie paltraki mugurā) stāv rindā, priekšā viņiem vīrs svarīgākā tērpā.
Un priekšā svarīgākajam vīram, protams, guļ puskaila sieviete un lūdzas. Blakus arī mazāk lūdzoša, bet tomēr, sieviete zilā kleitiņā. Atzīšu, ka budisms ir simtreiz vieglāk saprotama reliģija (ja to vispār drīkst saukt par reliģiju) nekā hinduisms, bet vienalga, visi simboli man ne tuvu nav izprotami! Man šis izskatās pēc kaut kāda joku kambara!
Tur pat blakus - šāds piemineklis. Bariņš ļaužu cenšas uzkāpt stabā. Varu pateikt priekšā, ka staba galā ir kaut kāda zelta vistiņa. viss bildē nesalīda, sorī. It kā varētu izfunktierēt, kas un kā, bet tās skulptūras ir veidotas tik komiskā manierē, ka atkal grūti uztvert to par nopietnu lietu! Kaut kādi Emīla nedarbi! Bet nepārprotiet, es nekādi negribu apvainot budismu, tas man tagad ir vismīļākā reliģija no visām. Gan jau to varēs novērot arī manos turpmākajos apskatos par Mjanmu. Un arī Taizemi.
Nu, tad vēl pēdējo bildi no Setkyathiha pagodas, ja? Tā atpūšas visādi lūdzēji. Atnāk, palūdzas, un tad nosnaužas uz kādu brītiņu. Nuja, bet laukā drausmīgi karsti, labāk to lielo karstumu nogulēt ēnā, un pēc tam ilgāk šiverēties vēsumā. Siesta!
Re, riekstu rūpnīca! Un viņi pat tos riekstus šeit netirgo, tikai atbrīvo no čaulām. Sēž tādi desmit ļaudis un mizo riekstus. Es ceru, ka tas vismaz ir ģimenes uzņēmējs, nevis kārtējā vergturu shēma!
Nu gan aizgājām jau tālāk, ārpus LP grāmatā uzzīmētajām kartēm. Tajos nostūros dzīvo šādi puikas. Priecīgi mūs redzēt, labprāt flirtē ar Karīnu kā nu prot, un nekādi neļauj mums doties tālāk, kamēr neesam nobildējuši.
Griežamies atpakaļ, un pa ceļam kārtējais tirdziņš. Šeit gan uzmanība jāpievērš krāsainajām, želejainajām lietām bļodiņās, nevis augļiem (starp citu, izrādās, ka nekad nebiju ēdis marakuju, bet to vēlāk pagaršoju, vari vairs par to neuztraukties). Protams, visapetītelīgākā izskatās melnā, tāpēc to arī pagaršoju. Garšo pēc rūgtas plastmasas, plastmasas ar želejīgu struktūru. Pārdevējtante teica, ka tas esot "Grass, grass, mint, mint"(Mjanmā ļaudis angliski runā ļoti vāji, tāpēc pārsvarā nākas komunicēt ar vairākkārt atkārtotiem atslēgas vārdiem), bet man liekas, ka to gatavo nevis no piparmētras, bet gan no naftas. Krāsa arī atbilstoša. Tādu vairs nepirkšu, labi?
Reku mūsu "Upper class" vilciens! Tik glauns! Turklāt 14 stundu ilgs brauciens tādā maksā 3.50 eiro! Pēc Indijas šis liekas vispār visbrīnumainākais transportlīdzeklis! Paskaties, uz krēsliem pat tīri pārvalciņi uzlikti! Krēsla atzveltni var atgāzt, un kājām ir gana daudz vietas! Pat manām, ar birmiešu kājām salīdzinot, ārkārtīgi garajām! Viss tik tīrs, viss tik smaržīgs! Laikam esam nokļuvuši paradīzē!
Bet tikko vilciens sāk kustēties, parādās tirgotāji. Tirgotāju ir tik daudz, ka uz tualeti točno aiziet nesanāks. Tomēr atkal jāsalīdzina ar Indiju, tirgotāji ir ļoti pieklājīgi, neviens nekliedz, negrūstās, vienkārši apvaicājas, vai nevajag viņu preci, un uz noraidījumu reaģē adekvāti - dodas tālāk pie nākamā potenciālā klienta. Redzi meiteni ar ābolīšu grozu?
Ābolīši! Kad sākām pie tirgotājas interesēties, kas tas ir un cik maksā, nekavējoties mums aizmugurē sēdošā ģimenīte vienu maisiņu uzdāvināja. Sak', ņemiet pamēģināt, pēc tam izdomāsiet, vai pirkt. Mēs sākumā pieklājīgi atteicāmies, bet tas, protams, netiek ņemts vērā. Viņiem esot daudz, rādīja mums kādus desmit maisiņus. Nezinu, kāpēc tik daudz pirka, ja jau jādala apkārt. Starp citu, joprojām īsti līdz galam nezinu, kas tas ir, bet garšo kaut kur pa vidam starp ābolu un plūmi.
Citreiz baigi izlielīju birmiešus par apbrīnojamo tīrību, tas joprojām paliek spēkā, bet gribu parādīt arī, kas darās tur, kur nav neviena, kas satīrītu. Pieņemu, ka šos visus atkritumus ļaudis izmetuši pa vilciena logu, un tā arī tie tur gar sliedēm dzīvo. Neviens taču nestrādā par sētnieku kaut kādā vagonu noliktavā!
Viens tirgotājs izdomājis izspēlēt modernu mārketinga triku - iet cauri vagonam ar ogu maisiņu un visiem dala pa saujiņai. Sākumā es domāju, ka tas vienkārši ir jauks vīriņš, kurš grib ļaudis pacienāt, bet - nekā! Tad, kad visi jau odziņas uzlikuši uz kārā zoba, viņš nāk ar lielo spaini un piedāvā nopirkt vēl! Odziņas tiešām garšīgas, par nelaimi diez vai kādreiz uzzināšu, kā tādas sauc. Bet vīriņa cena bija totāli neadekvāta, tāpēc šoreiz iztikām. Bet par mārketingu - bravo! Andele tiešām aizgāja.
Katrā pieturā (un tādu ir daudz), kad vēl vilciens nav pat līdz galam apstājies, sākas uzlidojums. Iepriekšējie tirgotāji izkāpj ārā, un tirgoties steidz nākamie. Re, jaunkundzīte jau kādam pa logu paspējusi notirgot žagarus. Citiem gan ar visādiem arbūziem iet grūtāk, tur pa logu nesanāks.
Reku es, izkāries no starpvagones. Ievēroji - logiem nav stiklu (jā, tur ir tāds dēlītis, ar ko aiztaisīt loga caurumu, kad uznāk gulēšanas laiks, bet stiklu gan nav). Tāpat starp vagoniem nav durvju. Inčīgi braukt un izvairīties no kokiem, hehe. Pirms sākt ceļot pa Mjanmu, noskatījāmies Anthony Bourdain Mjanmas sēriju, tur rādīja, kā viņš brauc vilcienā un vilciens ļoti kratās. Man likās, ka viņi pārspīlē, speciāli krata kameru u.t.t. Vilciens taču nevar tik ļoti kratīties! Bet var! Gan uz augšu un leju, gan uz sāniem! Kratās tā, ka met no krēsla ārā! Turklāt tās kratīšanās kustības ir tādas mīkstas, tā, it kā viss vilciens būtu uz atsperēm. Kāpēc?!
Šis ir iepriekš minētais čūskauglis (latviski laikam pareizi ir salaks vai salaka, bet tas izklausās ļoti nesmuki, tāpēc paliksim pie tieši no "Snakefruit" tulkotā čūskaugļa, ja?)! Miziņas kā čūskas āda, tāpēc droši vien tā arī nosaukts. Atvainojos, ka bilde tāda bišķiņ out of focus, bet es taču pirms tam jau teicu par to kratīšanos. Vagons ir nemitīgi kustībā!
Reku bišķiņ jau iesākts mizot! Karīnai mizošana padodas veiklāk, man pēc čūskaugļu ēšanas parasti bija visi pirksti noskrāpēti asiņaini kā tādam cietumniekam (Es nekad neesmu redzējis īstu cietumnieku, bet man šķiet, ka viņiem visiem ir noskrāpēti pirksti) - miziņa ne tikai izskatās pēc čūskas ādas, bet ir arī drausmīgi asa! Pats auglis, lai gan izskatās ne pārāk labi, garšo apmēram pēc zemenītēm, tikai vēl labāk. Vispār čūskaugli tik daudz rādu tāpēc, ka tas tagad man ir vismīļākais auglis no visiem! Tik garšīgs!
Saulriets no vilciena loga! Starp citu, vienīgais veids, kā tūristam šeit vērot saulrietu, ir no vilciena loga, jo visi ceļi, kas nav dzelzs (es pieņemu, ka dzelzceļus būvē no dzelzs, ja?), no Mandalajas uz Katu ir ārzemniekiem slēgti, atliek vai nu vilciens vai upes prāmis. Citādāk Katā (atminies, pagājušajā nedēļā jau mācīju, kā tas pareizi jāizrunā? Tā kā "Atā!", tikai ar K priekšā. Uzsvars uz pēdējo zilbi un pēdējais A jāpavelk garāks) nonākt nevar!
Agri, agri no rīta, vēl tumsā esam klāt. Tumsu gan nenobildēju (tā ir melna, neko nevar redzēt). Pie stacijas, kura, izrādās, nemaz nav Katā, bet gan Nabā, uzreiz uzradās vīriņš, kas visus gribētājus aizvedīs līdz Katā centram. Ļoti labi, mums tā der. Vienīgi nesarēķinājām, ka esam augstāk kalnos, laukā naktī ir auksts, un transportlīdzeklim nav ne juma ne sienu, un visu ceļu pūtīs auksts vējš, tāpēc jaciņas palika lielajās mugursomās. Šeit jau esam iebraukuši pilsētā, tāpēc varu bišķiņ pabildēt, bet īstais bildēšanas laiks bija tad, kad bija pārāk auksts, lai to darītu - redzējām, piemēram, ziloni un cilvēku, kas uz tā jāja. Tā vienkārši sēdēja zilonim uz galvas un jāja. Forši! Tikmēr jums es parādu lielu arbūzu kaudzi. Tas arī ir forši.
Saullēkts virs Iravadi. Iravadi ir lielākā upe Mjanmā, tek cauri teju visai valstij no ziemeļiem uz dienvidiem, pa ceļam piestājot visās lielākajās pilsētās. Radjerds Kiplings savulaik to nodēvējis par "Ceļu uz Mandalaju", un tā to mēdz dēvēt joprojām. Jā, arī Radjerds Kiplings dzīvoja Birmā. Un zini, kas vēl? Džordžs Orvels. Zini, kurā pilsētā dzīvoja un strādāja Džordžs Orvels? Aha, Katā!!! Kā tu domāji - kāpēc mēs te vispār atbraucām? heheh
Tātad, Katā. Diena ir sākusies, varam iet pastaigā. Katā ir pavisam maza pilsēta (12 tūkstoši iedzīvotāju), kur, šķiet, tūristi ierasties nemēdz. Visu laiku, ko pavadījām šeit, nevienu citu balto neredzējām. Tas it kā ir forši (autentiska birmiešu vide), bet no otras puses arī sarežģīti - neviens nerunā angliski, nesaprot, ko mēs no viņiem gribam u.t.t.
Pusdienlaiks! Atkal daudzās bļodiņas, protams. Šī pa īstam bija visgaršīgākā ēdienreize visā Mjanmas piedzīvojumā. Nu, tas ir visgaršīgākā no Mjanmas tradicionālajiem ēdieniem. Re, re, pēdējā bļodiņā labajā pusē ir kaut kādi pupu salāti! Tādi bieži negadās! Katā ekonomikas lielākie balsti ir zvejošana no blakus esošās upes un pupiņu audzēšana. Reizē tas ir arī "rajona centrs", tāpēc te sēž visādi birokrāti, kuri neko neražo, bet ēd, tāpēc pilsētas rīsu budžetā ir iztrūkums, ko nākas papildināt importējot rīsus no blakus pagastiem. Rīsu neražas gados visi Katā iedzīvotāji vienkārši ēd zivis un pupiņas.
Reku arī mūsu mīļākā ēstuve pilsētā, tikko redzētais ēdiens bildēts tur. Re, re, tur kreisajā pusē, zem jumtiņa, ar zaļajiem krēsliem. Turpat arī templis un skaistākais koks pasaulē. Koku parādīšu tūdaļ tuvāk, labi?
Mmmm, cik skaists koks!
Karīna, protams, uzreiz konvertējās budismā, hehe. Kad viņa šo bildi ielika feisbukos, neviens no mūsu jauniegūtajiem musulmaņu čomiem (pārsvarā pakistāņi) to neielaikoja. Nevar taču šitā zaimot, haha. Bet vispār budisms un budisti ir ārkārtīgi jauki! Man nebūtu nekādu iebildumu, ja Karīna sāktu nopietni praktizēt budismu.
Ejam tālāk, vietējo dzīve. Es nezinu, kas ir tie zaļie, bet sarkanie noteikti ir čilli pipari. Ļaudis izlikuši pie mājas žāvēties. Drīz būs garšvieliņas!
Ļaudis mazgā drēbes un, šķiet, mazgājas arī paši.
Vīri spēlē činloni, Mjanmas nacionālo bumbas spēli. Un, jā, patiešām vīri. Parasti uz ielām bumbiņas spārda puikas vai jaunieši, bet Mjanmā činloni citreiz spēlē pat sirmgalvji. Noteikumi ir pavisam vienkārši - visi spēlētāji stāv aplī un sper pa bumbiņu tā, lai tā nekad nenokristu zemē. Nav uzvarētāju vai zaudētāju, visi ir vienā komandā un, galvenais, labi pavadīt laiku. Šī spēle ir apmēram pusotru tūkstoti gadu veca, tā kā nopietna lieta, tādu vēstures mantojumu saglabāt! Starp citu, 2013. gada Dienvid-Austrum-Āzijas sporta spēles (tāda kā mazā olimpiāde) notika Mjanmas galvaspilsētā Nepjido, un mjanmieši kaut kā pamanījās ievilināt spēļu sporta veidu sarakstā arī činloni (komandas sacenšas, kurš skaistāk paspārdīs bumbiņu). Uzmini, kas dabūja zelta medaļu činlonē? Protams, Mjanma! Jo citiem taču tāda spēle neinteresē, haha. Tajās pašās spēlēs tika arī atcelti visi deju un pludmales volejbola turnīri par oficiālo iemeslu minot "Mjanmas sievietēm tādi tērpi nav piemēroti!". Nice.
Pūķu zobārsts. Pie kāda no vietējiem tempļiem (jā, pat divpadsmit tūkstošu pilsētā ir desmitiem tempļu) vīrs atjauno lauv-pūķa zobu baltumu. Drīzāk tad higiēnists, nevis zobārsts.
Citam vīram upes vidū noslāpa laiva. Nabags cenšas piedarbināt, bet nekādi! Labi, ka līdzi ir arī airi. Starp citu, šobrīd ir sausā sezona, un upes līmenis ir gada griezumā viszemākais. Slapjajā (lietus) sezonā upe esot milzīga un mutuļojoša, un visas šīs saliņas it kā esot zem ūdens. Bet es tur redzu māju! Tā ir kaut kāda saliekamā, ja? Uz lietu saliek un aiznes prom?
Tirgus! Viltīgi iekārtojies uz viens no retajām asfaltētajām ielām. Nu, ja uz zemes ceļa visi dārzeņi būtu vienos putekļos, kas tad tādus pirks! Zirgs? Bet zirgam taču neesot naudas! Pievērs uzmanību drošības noteikumu ievērošanas paraugdemonstrējumam no jaunās māmiņas puses.
Uzmini, kas senāk dzīvoja šajā tīkkoka namā! Nuja, Ēriks Blērs! Ērikam Blēram bija arī pseidonīms Džordžs Orvels, Orvels - par godu mazai Anglijas upītei Orvelai, un Džordžs - jo kāpēc ne. Orvels (tad gan viņam vēl nebija izdomāts tāds vārds) Katā strādāja 1926.-1927. gadā, un, lai gan pavadīja te tikai apmēram gadu, Katā uz visiem laikiem palikusi par "Orvela pilsētu". Nekas cits ievērības cienīgs laikam te nav noticis.
Kāpjam skatīties, kā Orvels dzīvoja. Tā kā viņš šeit ieradās pavisam jauns, vēl nebija paspējis pārvarēt jaunības maksimālismu, tāpēc ātri vien sāka ienīst britu režīmu, kas pamatīgi apspieda vietējos. Viņa laikabiedri stāstīja, ka Orvels pārsvarā visu laiku pavadījis viens, lasījis grāmatas, gājis uz vietējo (Kārenu cilts, nevis britu) baznīcu u.t.t. Izrādās, pa kluso viņš nīdis savu valsti, veicis pierakstus, kurus vēlāk publicējis grāmatā "Toreiz Birmā" (Burmese days). Grāmatā var atpazīt pilsētas ēkas un visādus citus objektus, kā arī valdošos britu imperiālistus. Tā, starp citu, bija viņa pirmā grāmata, kura itin nemaz nebija populāra. Popularitāti tā guva tikai piecdesmitajos gados, pēc bestselleru "1984" un "Dzīvnieku ferma" izdošanas. "Dienas Grāmata" 2009. gadā to izdevusi arī latviešu valodā, tā kā, ja nav sanācis izlasīt, lūdzu! Iepazīstieties ar britu imperiālistu cūkām!
Orvela darbistaba. Viņš savus pierakstus veica akmenī, ar āmuru un kaltu. Hahahah! Nē taču! Es nezinu, kas tā par istabu. Es laikam pirms tam nepateicu - Orvels te strādāja par policijas priekšnieku, un šī māja joprojām ir policijas priekšnieka mītne. Es nezinu, vai aiz cieņas pret lielo rakstnieku vai kā citādi, bet ēkas otrais stāvs palicis tukšs un neapdzīvots. Pieņemu, ka ne tā lielā cieņa, jo vispār neviens vietējais neko nezināja ne par Orvelu ne par viņa grāmatām.
Reku īstā darbistaba. Kad Orvels 1924. gadā ieradās Birmā, briti to vēl nebija paspējuši līdz galam sabojāt, Birma joprojām bija lielākais rīsu eksportētājs pasaulē (~50% no kopējā pasaules rīsu eksporta; arī 75% pasaules tīkkoka eksporta, bet tas jau laikam nav tik svarīgi, nē?), tāpēc viņam bija iespēja sēdēt pirmajās rindās un vērot, kā Impērija grūst un parauj sev līdzi visu, ko var paraut. Re, tā kā mēs nemaz arī neesam vienīgie, kuriem okupācijas režīms baigi nodarījis pāri. Briti pa šo pusi pamatīgi plosījušies! Bet mums jau skolā to nemāca, un nevienam tādas muļķības nemaz neinteresē. Tas taču ir tālu!
Izskatās, ka Orvels atstājis arī savu policijas mašīnu, haha. Labi, labi, es zinu, ka tā nav 1927. gada mašīna!
Šeit Orvels kārtoja savas dabiskās vajadzības. Diez ir vēl iespējams no būdiņas apakšas dabūt kādu Orvela DNS paraudziņu, hmm... Ja jums liekas, ka es rādu pārāk daudz ar Orvelu saistītas bildes, tad pastāstīšu, kāpēc viņš ir tik svarīgs. Tajā laikā retajam pietika dūšas kritizēt režīmu un politiskās spēles, bet Orvels bija liels demokrātijas aizstāvis. Viņa grāmatas visādās valstīs bija aizliegtas (starp citu, to pašu "Toreiz Birmā" sākumā izdeva tikai ASV, Anglijā tā bija aizliegta), pats pēc aiziešanas no dienesta viņš dzīvoja nabadzībā. Un, ja nepietiek ar viņa varenajiem literārajiem darbiem, viņš arī radījis visādus jaunvārdus/terminus, ko ļaudis joprojām lieto ikdienā. Piemēram "aukstais karš". Vai "lielais brālis" (Tas gan laikam vairāk tiek lietots angliski - Big Brother).
Jaunajam policijas priekšniekam glaunāka mašīna par Orvela veco. Bet vienalga lūzt un plīst, jāaicina ciemos vietējie meistari, kas smuki palien apakšā un visu saskrūvē. Vispār gribu izteikt lielu pateicību Katas pilsētas policijas priekšniekam par to, ka ļāva mums mierīgi pastaigāties pa viņa māju un pagalmu, un sajusties kā īsteniem Orveliem! Ā, kamēr neaizmirstu - Orvelam atļāva pamest Birmu tāpēc, ka viņš saslima ar denges drudzi. Tad bija jābrauc mājās uz pus gadu Anglijā ārstēties. Re, cik denge briesmīga! Tā, ejam tālāk.
Apvienotās Karalistes piens? Hm.
Šis ir kuģis, ar kuru jau dodamies prom no Katā. Vispār gribējām palikt vēl kādu dieniņu ilgāk, bet nākamais kuģis būšot tikai pēc divām dienām, turklāt ceļā pavadīšot 4 pilnas dienas! Tāpēc mudīgi nopirkām biļetes uz šo "prāmi", kas izbrauc jau šovakar un kuģos tikai divas diennaktis. Upes kruīzs, urā! Gribu vēl pastāstīt, cik grūti to kuģi bija atrast. Izbraukšana paredzēta 19:00, pie biļešu pirkšanas mums parādīja, kurā virzienā jāmeklē osta. Bet, izrādās, tā kā ir sausā sezona, lielais kuģis nevar iebraukt tik zemā ostā, tāpēc piestāj citur. Mēs to uzzinājām pulksten 18:45, tāpēc sākām lielo skrējienu. It kā vietu atradām, bet nevar saprast. Prasām vīriņiem, vai kuģis pienāk šeit, viņi saka "Jes." Jau nopriecājāmies, kā viss veikli izdevies, noliekam zemē somas, kad iedomājos pavaicāt vīriņam vēl citus jautājumus, piemēram, vai īstenībā uz kuģi jāiet vēl tālu uz to pusi. Vīriņš atbild: "Jes." Sapratu, ka viņš citus vārdus angliski nezina, un ar nopietnu sejas izteiksmi atkārto tikai "Jes." Man nesanāk būt labam budistam, tāpēc uz visiem sadusmojos, nometu somu un skrēju meklēt, prasīt u.t.t. Beigās kāda meitene ar sava mobilā telefona un gūgles palīdzību atrada mums īsto vietu, turklāt kuģis tāpat pienāca ar divu stundu kavēšanos. Kāds stresains vakars!
Prāmī mums ierāda šādu istabiņu. Kopā te būsim četri - mēs divi un vēl divi apkalpes locekļi, kas šeit gulēs starp maiņām. Šajā brīdī gan to vēl nezinām, jo neviens, protams, angliski nerunā. Šajā brīdī esam ievesti istabā, kurā vīri uz zemes spēlē kārtis, bet pamanījuši mūs, visi pielec kājās un skrien prom. Divi pēdējie, šķiet, nepaspēja aizskriet, tāpēc paslēpās aiz durvīm. Joprojām nezinu, no kā un kāpēc viņi slēpās. Droši vien nedrīkstēja uzturēties šajā svarīgajā telpā, bet vispār pirmie mirkļi uz mūsu kruīza kuģa nebija no tiem omulīgākajiem.
Mūsu guļvieta. Izprasījām no apkalpes drošības vestes (kuģis necik neizskatās drošs), lietojam tās par spilveniem. Uz kuģa ir arī elektrība (tikai tumšajās stundās), tāpēc varam datoros paskatīties filmas, urā! Un mums pat ir logi! Grīda gan metāla un ar tādām kā ribām, pēc divām naktīm uz tādas man, vecam kungam, viss bija sāpīgs, aii.
Nākamā dienā. Kā jau visos normālos kruīzos, mēs arī piestājam dažādās pilsētās/ciemos. Pārsvarā tur notiek tikai preču iekraušana/izkraušana un mūs nemaz nelaiž ārā no kuģa, bet šeit ir arī virtuve! Redzi kundzītes ar galdu pašā krastā? Tur mēs baudījām savas glaunās kruīza pusdienas!
Lai gan ciemam pat nav nekādu ceļa savienojumu (paskatījos kartē), un to var sasniegt tikai ar kuģīti, ļaudis vienalga uzceļ lielu un varenu templi ar daudzām pagodām. Budistiem viņu reliģija ir patiešām svarīga!
Tāds izskatās mūsu kuģītis. Gribi izvedīšu ekskursijā? Davai!
Pirmajā stāvā ir drausmīgi smags koka galds ar drausmīgi smagiem koka krēsliem, droši vien tik smagi tāpēc, lai kuģa šūpošanās rezultātā neiekristu upē. Kāpnes ved uz otro stāvu, tur ir mūsu "istabiņa".
Joprojām pirmais stāvs. Tas pārsvarā tiek izmantots precēm, bet viens otrs izvēlas arī visu ceļojumu pavadīt šeit. Mūsu Katā nebija kuģīša pirmā pietura, ja kas. Ir Ļaudis, kas kruīzā pavada 5 un vēl vairāk dienas.
Otrais stāvs. Pirmo reizi ieraugot šo, saprastu, ka mums, lepnajiem ārzemniekiem, ir iedota glaunā vieta. Citi guļ kā siļķes viens otram blakus, turklāt uz klāja bez sienām. Visi kukaiņi un pārējie mošķi mierīgi tiek klāt! Mjanmā vispār ārzemnieki ir lielā cieņā. Ne tikai tāpēc, ka budisti ciena visus un vienmēr (tātad, arī ārzemniekus), bet par to rūpējas arī valsts - par dažādiem noziegumiem pret ārzemniekiem sods ir nesamērojami augstāks, nekā par tādiem pašiem noziegumiem pret vietējiem. Man liekas bišķiņ negodīgi, bet, nu, vismaz varu justies drošāk. Es gan Mjanmā tāpat ne mirkli nejutos nedroši. Te viss ir labi.
Kruīza galvenā ballīšu vieta - bārs un restorāns, haha. Te var dabūt ēst, un, tiešām, arī alkoholu - aliņu. Bet cenas ir tik nenormāli augstas, ka to atļauties, šķiet, var tikai vietējie kruīzotāji. Mēs labāk pagaidām pieturvietu ar izkāpšanu, un visu vajadzīgo iepērkam krastā. Vienīgais, ko šeit pirkām - karsto ūdeni kafijām, un pat tas maksāja neadekvāti - 10 centus par krūzi! Labi, to mēs varam atļauties, gribu tikai norādīt, ka citās vietās tas bija daudzkārt lētāks.
Nekādi nedrīkst aizmirst cietumnieces. Jā, ar mums kopā uz kuģa brauca vesels bars cietumnieču. Klāja pašā vidū uzcelts bambusa būris, no abām pusēm būri apsargā bruņoti policisti bruņu vestēs, un iekšā daži desmiti sieviešu. Starp citu, kad sasitu galvu pret vienu no viņu būra stiprinājumiem (esmu ļoti garš), visas ņirdza kā negudras! Laikam nav tas izglītotais gals, hehe.
Šajā pieturā mums pievienojas arī zirgi. Tagad, bez miljons māla krūkām un cietumniecēm, mums būs arī zirgi! Urā!
Turpinām ekskursiju. Uz kuģa ir arī privātās istabiņas, bet tur brauc tikai bagātie ļaudis. Tāda istabiņa maksā 45 ASV dolārus. Es nezinu, vai tas jāmaksā vēl papildus mūsu jau samaksātajiem 9 dolāriem par iespēju braukt kuģī vai istabiņas cenā viss iekļauts, bet vienalga ļoti dārgi! Lai gan, ja parēķina, ka ietaupām uz divām viesnīcu naktīm, varbūt, ka nav nemaz TIK dārgi.
Tā, reku vēl kaut kādas slepenas durvis, izskatās, ka ved uz jumta. Tur gan sarakstīti kaut kādi sarkani burti, iespējams, ka tur nedrīkst iet. Nu, mēģināsim vienalga, neviens jau par to nesitīs, ja?
Mēs, protams, joprojām visur esam īpašie viesi, tāpēc mierīgi varam patusēties uz komandtiltiņa ar kuģa stūrētājiem.
Titāniks, urā!!!
Varbūt izskatās, ka es zākāju mūsu kruīzu, bet patiesībā tas ir foršākais kruīzs, kādā jebkad esmu bijis. Gar upes krastiem nepārtraukti visādi brīnumi - tad džungļi un palmas, tad mājiņas uz kājiņām, tad kaut kādas fermas u.t.t. Kopā man ir kādas simts bildes ar visiem tiem brīnumiem, bet tās visas jau nerādīšu gan, labi?
Kārtējā pietura un kārtējā lielo maisu iekraušana. Ievēro, ka džeki, satupuši maliņā, skatās, bet maisus nes tikai sievietes. Tāda, lūk, dzimumu vienlīdzība!
Mēs mierīgi sēdējām uz klāja, baudījām skatus, kad pēkšņi visi ļaudis sastājas ierindā. Stāv tā kādas minūtes piecpadsmit trīs rindās un klausās, ko uz viņiem runā. Tā arī nesapratu, kas tur notiek - vai tie visi ir apkalpe vai policisti (beigās, kad bija jākāpj ārā, kādi vismaz 10 ļaudis pārģērbās policistu formās, un veda ārā cietumnieces) vai vienkārši kaut kāda pasažieru uzskaitīšana. Mūs neviens ierindā nelika!
Šonakt, izskatās, būs daudz kukaiņu. Kad sākām pamanīt problēmas apmēru, aiztaisījām visus logus, bet mazliet, mazliet par vēlu. Šovakar pirms miega datorā (un telefonā arī) skatīties nevarēs, jo šitie velni lido uz jebkuru gaismiņu, un tad sitās sejā!
Paskat, paskat! Un citiem jāguļ uz klāja! Iedomājies?!
Šī jau ir nākamā diena, un šie jau ir citi kustoņi. Pamanīju tikai tagad, lai gan gājis garām biju kādas simts reizes. Turklāt viņi nav nemaz tik augstu, ja es palēktos, mierīgi varētu viņus netīšām aizķert arī ar galvu. brrrr...
Krastā rādās kaut kāda milzīga akmens struktūra. Nezinu, kas tas ir, bet atzīmēju kartē. Pēc tam izpētīsim, ja? Gribu tādu redzēt tuvāk!
Bez parastajām vietējo laivām, sāk parādīties arī tūristu kuģīši. Ar krēsliem, pretnoslīkšanas vestēm un visādām citām līdzīgām ekstrām. Laikam esam tuvu civilizācijai.
Vēl pēdējā pieturā pirms Mandalajas izkāpj zirgi. Nabagam gan sanāca neveikls solis, pakrita uz sāna, noslīdēja pa dēļiem līdz apakšai un iegrima dubļos. Nabaga zirdziņš! Būtu taču vēl vienu dēli pielikuši, nu! Paspēju nobildēt tikai tad, kad viņš jau ķepurojas ārā no dubļiem, bet vispār izskatījās briesmīgi.
Reku pierādījums, ka pirmajam zirgam viss kārtībā! Otrajam arī - šis nav tik tizls un mierīgi noskrien pa dēli. Pēc viņa arī visi šīs vietas iedzīvotāji (ne dabā, ne kartē pat tuvu nerādās neviena apdzīvota vieta).
Uz visu cirku noskatās vīriņš vjetnamiešu cepurē (labi, tādas ir visā DA Āzijā, bet man šīs asociējas tikai ar Vjetnamu, neko nevaru padarīt). Kālab vīriņš ir viens pats upes krastā kaut kādā dieva pamestā nostūrī, nevaru pat iedomāties.
Urā, Mandalaja! Arī karuseli noskatīju un atzīmēju kartē, ar to noteikti gribēšu izbraukt!
Re, kāds glauns kuģ-restorāns, viss zeltā! Šo gan neatzīmēju kartē, visticamāk tādu atļauties nevaram.
Un paskat, kas aiz glaunā kuģ-restorāna! Veļas diena! Man patīk, ka Mjanmā tā ir - blakus skaistajai, dārgajai un visādi citādi spīdīgajai lietai var būt nabagi ar savām upē mazgātajām drēbēm un tā. Nevienam nekas nav iebilstams! Nabagi jaucas ar bagātajiem, un ne bagātajiem bail nosmērēt rokas, ne nabagajiem skaudība un naids pret to, ka kādam ir vairāk. Ieviešam Latvijā arī budismu? (Es ceru, ka tagad man sekos DP! Papildu lasītāji nekad nenāk par ļaunu, haha!)
Pirmais ēdiens pēc izkāpšanas krastā. Šodien vēl neko neesam ēduši, jo nebija pieturvietas ar veikaliem, bet skopums lika iespītēties un uz kuģa neko nepirkt. Tikmēr pirmajā krasta ēstuvē mums iedod vismazāko porciju pasaulē! Bet vispār šo rādu, jo nātrija glutamāts. Re, tas baltais pulveris uz nūdelēm, tas ir nātrija glutamāts. Kamēr rietumu pasaulē notiek kaut kāds svētais karš pret nātrija glutamātu, tikmēr Āzijā tas tiek vicots iekšā uz nebēdu. Parasti gan kaut kā iemaisīts, bet šeit tieši otrādi - reizē arī izmantots par dekorācijas elementu. Starp citu, glutamāts nav vis tik ļauns, kā daudziem patīk domāt. Ja neticat man, paskatieties, ko par to saka Ksenija - Nepopulāri par nātrija glutamātu
Tā kā glutamāta porcijiņas bija maziņas kā kalnu kaziņas, uzreiz pie pirmās ielu desertu tantes sapērkamies ceptus banānus. Šie ir tie paši mazie pundurbanāni (kāds komentētājs norādīja, ka tie ir plantāni, bet paskatoties gūglē bildes, netieku gudrs), kurus citreiz kļūdaini nopirku ēšanai, kad patiesībā tie paredzēti tikai cepšanai/vārīšanai. Garšīgi!
Kādreiz taču esi dzirdējis it kā smieklīgo attaisnojumu par neatnestu mājasdarbu - suns apēda! Izrādās, tas vis nav mīts un urbānā leģenda, suņi tiešām mājas darbus mēdz apēst. Bērns tur centies, cītīgi zīmējis savus jocīgos birmiešu burtiņus, bet ko suns! Visu apēd! Re, ne vienmēr stāsti par apēstajiem mājas darbiem ir meli!
Vakariņās noriskēju un pasūtīju gadsimta olu (Century egg) salātus. Kā nosaukums liek nojaust, olas nav īpaši svaigas, hehe. Nav jau arī gadsimtu vecas, bet nedēļām (dažreiz mēnešiem) ilgi tiek marinētas visādās lietās, lai sasniegtu vajadzīgo kondīciju. Un, re, kādas beigās sanāk - baltuma vietā caurspīdīgums, un dzeltenuma vietā tāds oranžīgs receklis. Man necik negaršoja. Man likās, ka tās vispār nav olas, jo garšoja pēc zivīm (pieņemu, ka marinētas zivju mērcē). Ja olas negaršo pēc olām, tām nav olu tekstūra (causpīdīgums - želejains, oranžums - receklis), tad tās manā izpratnē nav olas! Taizemieši un Ķīnieši arī taisa tādas olas, bet viņiem tās ir niknākas - melnas ar zaļiem dzeltenumiem. Moška jāpamēģina tādas. Ā, un šie olu salāti ir viena no pavisam, pavisam retajām lietām, ko tā arī neapēdu līdz galam.
Re, kādi luksofori! Atkal atgādina Ziemeļkoreju! Gan jau, ka Ziemeļkoreja ne tuvu nav tāda, kā es to esmu iedomājies, bet ļaujiet taču man dzīvot savās skaistajās ilūzijās!
Tu kādreiz esi domājis par to, kur nonāk mūsu stārķi, kad viņi ziemā aizlido uz siltajām zemēm? Es vienmēr domāju, ka Marokā, bet nekā, izrādās, ka uz Mandalajas tirgotāju galdiem! Hehe, labi, labi, tie jau nemaz nav īsti stārķi. Kaut kādi zivju gārņi vai kas tāds, bet vienalga asociējas ar dzīvniekiem, kas būtu cītīgi jāraksta sarkanajās grāmatās, nevis jādīrā un jātirgo.
Turpat blakus stārķiem ir arī spama plaukts. Viss tas, ko ļaudis mēdz saņemt e-pastos, pieejams tepat, nemaz nevajag internetus! Visādas tabletes, pumpji un kas tik nē! Jā, tehnoloģijas Mjanmā tikai lēnām sāk ienākt, līdz e-pastiem un spamiem kādu brīdi vēl jāpagaida. Gan jau, ka šādam biznesiņam vēl kādi daži gadi ir palikuši!
Atkal "mūsu" ēstuve. Tie Mjanmas/birmiešu ēdieni lielākoties ir ok, ļoti, ļoti reti ir tā, ka "Mmmmm, tik garšīgi!", un šad tad pa retam ir vienkārši neapēdami. Tāpēc laiku pa laikam gribas kaut ko citu, un, tā kā rietumu ēstuves ir necilvēcīgi dārgas, izlīdzamies ar ķīniešu ēdieniem, kas jau tā pati Eiropas virtuve vien ir, hehe. Turklāt te ir tāds bišķiņ fusion - pasūti pāris [ķīniešu] ēdienus, dabū vēl papildus [birmiešu] bļodiņas ar bonusiem!
Pusotru dienu pavadījām mājās - es, kā jau vīrietim pienākas, rakstīju atskaitītes karijam, Karīna, būdama sieviete, mazgāja drēbes. Bijām sakrājuši diezgan lielu kaudzi netīro drēbju ar cerību, ka kaut kad tūlīt, tūlīt kaut kur būs veļas mašīna. Nekā! Pienāca kritiskais brīdis un nācās visu mazgāt rokām! Re, kādi nodiluši un tulznaini pirkstiņi manai čaklajai sievai! Ai, ai, ai! Nav tā ceļošana tomēr viena vienīga atpūta, ja? Maniem pirkstiem gan viss kārtībā, hehe.
Nākamajā dienā dodamies velobraucienā. Mana apsēstība ar grāmatām un ceļvežiem atkal neliek mieru, tāpēc esmu uzracis velomaršrutu. Vienojāmies ar Karīnu par kompromisu - brauksim it kā pēc maršruta, bet drīkstēsim arī nogriezties nost un paskatīties citas lietas, ja ļoti gribēsies. Parasti es šīm lietām pieeju nopietnāk, bet lai jau būtu, hehe! Tātad noīrējam velosipēdus par eiriku gabalā, un aiziet!
Šis gan nebija atzīmēts manā velomaršrutā (labi, ka biju atcēlis aizliegumu skatīties uz lietām, kas nav atzīmētas kartē), bet, re, cik forša fotorāmīšu darbnīca! Nosaukta vienā vārdā ar visiem tik mīļo organizāciju!
Kāda skaista marga tiltiņam! Jā, tas ir tiltiņš, tur apakšā tek upīte, bet tas birmiešiem nešķita gana skaisti. Labāk uzcementēt krokodilu uz sievietes(?)! Es nezinu, kas tas ir!
Iemaldījāmies kārtējā templī. Tikko iebraucām pagalmā, uzradās mūks, kas mūs uzaicināja novilkt apavus un nākt pavazāties un paskatīties viņa skaistās pagodas. Skaisti jau skaisti, bet sāk atkārtoties! Visās vietās tās ir teju vienādas.
Mūks mūs aicina tālāk, un rāda, kur viņš dzīvo. Ne tikai viņš vien, bet visa mūku brālība (kārtējo reizi neesmu drošs par terminoloģiju). Neaizskatās nemaz tik askētiski kā grāmatās par budismu tiek runāts. Mūkam, it kā drīkst piederēt tikai 5 lietas, bet nekustamais īpašums jau neskaitās, vai ne? Tādā taču drīkst dzīvot! To var arī īrēt, tad viss iekšā esošais taču arī nepieder mūkiem, bet gan īpašuma īpašniekam! Urā, loophole!
Reku atradām manu karuseli no otras puses, tiltiņam pāri un esam klāt! Beigās tomēr neizbraucu, jo jāmaksā ne tikai par pašu karuseli, bet arī par ieeju "atrakciju parkā". Piebildīšu, ka vienīgā "atrakciju parka" atrakcija ir šis karuselis. Un "ieeja" ir caurums žogā. Lai gan nosauktā kopsumma bija puslīdz pieņemama (1.50 eur), kaut kā visa tā lietiņa likās netīra, tāpēc no sava sapņa par karuseli atteicos, hehe.
Karīnai atkal jauni čomi! Viņa māk ātri ar tādiem sadraudzēties. Man ļoti nepatīk runāt ar ļaudīm, ar kuriem nezinām kopīgu valodu. Tas ir, ja jārunā par štelli (jāpasūta ēdiens, jānopērk biļete u.t.t.), tad viss kārtībā, bet vienkārši tāpat parunāties ar cilvēkiem es nemāku. Vēl sliktāk iet tad, ja cilvēks prot angļu valodu, bet ļoti slikti un ar lielu akcentu, tad es neko nesaprotu, un sarunu turpināt nevaru. Tādām reizēm man ir sieva - viņa vienmēr visu saprot un var iztulkot. Ā, un paskaties uz to sievieti, kas sēž blakus Karīnai. Re, kas viņai uz vaigiem! Tanaka! Un mazajam puisītim labajā pusē ne tikai uz vaigiem, bet visa seja vienā tanakā!
Tantēm blakus noparkots mobilais templis, haha. Labi, labi, tas droši vien ir kaut kāds ķīniešu katafalks, kas bāzēts uz amerikāņu mašīnas, tā būtu ticamāka versija. Bet man vienalga gribas domāt, ka tas ir pārvietojams templis. Auto-templis. Tā kā mums laukos agrāk bija auto-veikali!
Šīm meitenēm gan tanakas nevajag, viņām ir lielās konuscepures, tās labi pasargā no saules. Tagad izstāstīšu, ar ko mazās mūķenes atšķiras no mazajiem mūkiem. Pirmkārt, protams, ar rozā ietērpiem! Arī pieaugušo mūķeņu tērpi ir rozā, un tā ir Mjanmai unikāla lieta, citu zemju budistes tādus tērpus nenēsā. Galvas gan ir noskūtas, tāpat kā puikām. Otrkārt, ja puikām būšana par mūku divas reizes mūža laikā ir teju obligāta, tad meitenēm tā ir pilnīgi brīva viņu (vai viņu ģimeņu) izvēle. Neviens nekad neskatīsies ar šķību skatienu uz meiteni, kas nav bijusi mūķene. Treškārt, mūķenes tāpat lasa svētos rakstus, lūdzas, piekopj askētisku dzīvesveidu (mūkiem pieļaujamo 5 lietu vietā viņām gan pienākas desmit, psēē), vāc ziedojumus, mācās u.t.t., bet nepiedalās budisma ceremonijās un nekad neceļo uz ārzemēm misionāru lomā. Dažreiz nabadzīgās ģimenes sūta savas meitas par mūķenēm, jo tas ir vienīgais veids, kā iegūt kaut cik normālu izglītību un izrauties no mūžīgā nabadzības cikla.
Atradām Budu rūpnīcu! Es kaut kā par to nebiju iedomājies, bet paties - Budas figūriņas taču ir visur! Pat neskaitot tos simtus un tūkstošus, kas saliktas tempļos, ir taču vēl katram pa Budam vai diviem mājās, tad vēl mašīnā, uz ielas stūra, pie veikala, visur, visur, visur! Kaut kur taču viņām arī jātop! Nejau visi paši mājās taisa! Nu, lūk, te tad arī ir tā vieta, kur Budas top!
Re, cik rūpīgi meitene vīlē Budam augšlūpu! Šķiet, ka šis nebūs ūsains! Starp citu, mūsu velomaršruts jau sen galā. Ja esi Mandalajā un tev ir "Lonely Planet Myanmar" grāmata, tad mierīgi vari Mandalajas velomaršrutu izlaist. Īss un ne pārāk inčīgs.
Vienā darbnīcā no marmora gabaliem izgrebj Budas, otrā turpat blakus vajadzīgās vietas apzeltī. Re, re, aizmugure viens milzu pūķlauva sēž. Droši vien gaida rindā uz apzeltīšanu.
Paskat, kādas viņiem kantainas sejas, hahahaha!
Viens Buda pavisam liels! Blakus mērogam - mašīna. Un vispār arī māja, kas aizmugurē.
Turpat blakus Budu darbnīcām - Mahamuni Budas templis. Ticu, ka šis ir viens no darbnīcu lielākajiem klientiem, jo iekšā ir tiiik daudz Budas! Un, re, arī tie lauvpūķi! Pirms tam jau redzēji, viens rezervē stāv, ja nu kas, varēs veikli nomainīt.
Galvenā Mahamuni Budas tempļa zāle. Zāles galā sēž gandrīz četrus metrus augsts bronzas Buda. Atceries, pirms tam stāstīju, kā Budistiem patīk lipināt zelta lapiņas visur? Nu, lūk, šis tad ir tas Buda, kurš nopelnījis visvairāk zelta lapiņu visā Mjanmā! Katru dienu pulksten četros no rīta notiek ceremonija, kurā tiek nomazgāta/nopulēta Budas seja. Pēc tam var sākties lapiņu līmēšana, turklāt to drīkst darīt tikai kungi. Dāmām atliek tik vien kā noskatīties zeltīšanas procesu teļļukā. Ievēroji, ka teju visi sēdošie cilvēki ir sievietes? Nu, lūk!
Tā izskatās nabaga Buda, viss tā kā bišu sakosts! Izņemot seju, protams, jo to katru rītu attīra. Kaut kādi mērnieki lēš, ka vidējais zelta slāņa biezums uz Budas ķermeņa ir 15 centimetri! Piecpadsmit centimetri zelta! Runā, ka šī statuja ir vairāk nekā 2000 gadus veca. Neviens nezina, vai tā ir patiesība, jo statuja diezgan regulāri mainījusi īpašniekus - katrs karalis/valdnieks, kurš iekarojis zemi, kurā statuja atradās, aizvilka to pie sevis mājās. Tā nu vazāja šurpu-turpu, kamēr visi pieraksti kaut kur pazuda. Šeit tā stāv kopš 1784. gada.
Piegāju nepieklājīgi tuvu, paskatīties, ko tad dāmas tur dara. Izrādās, sanesušas puķes, skaļi lasa kaut kādus droši vien svētos rakstus un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Tur netālu stāv plakāts, kurā var redzēt, kā šis Buda izskatījās 1901. gadā - tāds tievs un formīgs. Tagad viss uzblīdis! Starp citu, 1901. gadā viņš bija tievs tikai tāpēc, ka 1884. gadā templī notika ugunsgrēks un viss zelts nokusa. Pēc ugunsgrēka no zemītes tika savākti vairāk nekā 90 kilogrami zelta! Tā kā vispār visa šitā apzeltīšanas lieta te notiek jau ļoti sen!
Tāds templis izskatās no ārpuses. Ne viss, protams! Kopā tā teritorija ir diezgan liela, bet šis ir pats viducītis. Tur iekšā un bišķiņ pa kreisi ir tas zeltainais Buda. Šeit arī mūs pieķēra tempļa uzraugs - izrādās, par fotografēšanu jāmaksā. 1000 naudiņas par katru fotoaparātu! Nu, labi, nav jau tik briesmīgi, tas uzpampušais zelta kungs ir diezgan iespaidīgs, un arī pats templis skaists, tad jau var arī samaksāt. Turklāt vīrs iedeva arī kvītiņu, tā kā viss pavisam smuki. Starp citu, mēs esam pasākuši atstāt ziedojumus visās svētvietās, kuras apmeklējam. Tas ir, ja netiek prasīta ieejas vai kāda cita mistiska maksa. Nevar taču tā par velti deldēt viņu grīdu, izelpot skābekli un neko vietā neatstāt, vai ne?
Daudzos tempļos ir tādas Budas figūriņas, sadalītas pa nedēļas dienām - katrai dienai sava. Tātad, kopā astoņas, haha! Jā, gan Taizemes, gan Birmas astroloģijās trešdiena dalās divās daļās - viena ilgst līdz sešiem vakarā, pēc tam sākas otra. Nezinu, kas un kāpēc, mēģināju sagūglēt, bet man te ir tiiiik lēni un raustīgi interneti, ka gandrīz paliku traks un atmetu ar roku. Ja nu kāds ļoti labi zina un var izskaidrot, lūdzu, izdariet to. Vai vismaz iedodiet linku, labi? Nuja, atgriežoties pie figūriņām - atkarībā no tā, kurā dienā tu esi dzimis, tev jānāk un jāapmazgā attiecīgais Buda. Kā kurā vietā - dažreiz Buda kārtīgi jānoberž, dažreiz vienkārši jāaplej ar ūdeni tik reizes, cik tev gadiņi, plus vēl vienu nākamajam gadiņam.
Šīs sešas bronzas figūras, kas templim ir gandrīz tikpat svarīgas kā pats piepampušais Buda, ir ļoti īpašas. Arī šīs, tāpat kā Buda, ir vairākkārt mainījušas saimnieku, bet oriģināli tās nāk no Angkorvata Kambodžā. Sākumā figūras bijušas ļoti daudz, bet, kad 1885. gadā bija jākaro pret britiem, birmieši lielo daļu figūru pārkausēja lielgabalos, bet tieši šīs sešas atstāja māņticības dēļ - šīs var aiztikt visādās vietās, un tad attiecīgi tās vietas būs brīvas no slimībām. Te var labi redzēt, kuras vietas tad visvairāk cilvēkiem sāp, tās ir visvairāk nospodrinātas un spīd! Nesaprotu, kāpēc zilonim snuķi pilnīgi melni, hehe.
Karīna un viņas asteres! Nekad nevar atraut no asterēm! Šīs visas var nopirkt! Tie, kas nevar atļauties zeltu (vai sava nejēdzīgā dzimuma dēļ nedrīkst to iet pielipināt), var nopirkt puķītes un ziedot tās. Es nezinu, kas tur ir budisma grāmatās rakstīts, bet man šķiet, ka arī budismā nabagajiem jābūt tikpat vērtīgiem ļaudīm kā bagātajiem.
Iekšā templī ir vēl vesela kaudze bodīšu, arī tādas, protams, kur tirgo Budas. Šķiet, ka figūriņas tikko ienestas no blakus esošajām darbnīcām, izkaltas, apzeltītas, nolakotas, atliek uzlikt vēl pēdējos punktus uz i (melni mati, melnas uzacis), un var tirgot nost!
Re, visu to laiku, kamēr vazājāmies pa templi, gan mūsu kurpītes, gan izīrētie velosipēdi (turklāt bez ķēdēm vai atslēgām) mierīgi stāv, neviens tos neņem. Kāds pat blakus mocīti noparkojis. Re, Karīnas veļļuka groziņā pat kaut kāds maisiņš, tas noteikti arī ir vērtīgs, bet nevienam neinteresē, jo tas nav viņa! Indijā nekas tāds vispār nebūtu iedomājams, ne ne ne ne ne!
Pirms aizejam pavisam prom, vēl pēdējais skats uz Budu skulptoru. Nokrāsojies balts kā tāds āfrikānis cīņas krāsās, haha. Lai gan vienīgā cīņa, kas veicama, ir pret marmoru, un diez vai marmora gabals novērtēs tādus izskaistinājumus.
Tā, gribu parunāt par šo tanti. Viņa cep kaut kādas supermazas oliņas (pieņemu, ka paipalu), un, tā kā es vispār esmu baigais olu cienītājs, prasu tantei, par cik var nopirkt oliņas. Nu, prasu, protams, angliski. Tante vispār neatbild. Mēģinu prasīt apmēram viņu valodā, rādīt uz maciņu, rādīt naudiņas, visas parastās metodes, bet tante vispār nereaģē! Es apvainojos, nobildēju viņu un aizgāju prom. Gribēju viņu pielikt pie kauna staba, un reku ir! Nepieklājīgā tante!
Šeit atcerējos jaunību - laiku, kad katru dienu (tas ir vasarās) braucu ar velosipēdu pāri VEF tiltam, lai nokļūtu darbā. Pirms tilta kārtīgi jāieskrienas un - hop, hop, hop - esi augšā! Skats arī līdzīgs kā no vefinieka, nē?
Kamēr es ar savām uz darbu braukšanas iemaņām, strauji ieskrējies, uzbraucu augšā, Karīnai gāja grūtāk. Viņa palika pie sarkanās gaismas tieši pirms tilta, tāpēc uz mani apvainojās, haha. Re, ko viņa tur paceltu labajā rokā? Izstieptu vidējo pirkstu! Un viņa patiešām bija dusmīga, haha. "Ko tu mani nepagaidi," viņa saka. Tagad viņa izlasīs šito un būs atkal no jauna dusmīga, hehe. Paskat, kā es riskēju tevis dēļ, mīļo lasītāj!
Sāk jau nākt vakars, tāpēc gribējām aizbraukt pie sliedēm. Gribējām redzēt tās skaistās vietas, ko uz īsu mirkli redzējām pa braucoša vilciena logu. Sliedes galu galā neatradām, bet pavisam nejauši atradām kaut kādu mūku ciemu. Rekur priekšā galvenā lūgšanu zāle ar kaut kādām lūgšanu shēmām, visādi budistu karodziņi, visapkārt skan lūgšanu ņurdoņa, smuki!
Mūku ciema pašā vidū - dīķītis. Dīķīša pašā vidū - mazs templītis. Gan jau, ka mazā templīša vidū atkal ir vēl mazāks dīķītis, tikai no tejienes to nevar ieraudzīt.
Mēs, kā parasti, ielienam visur, kur vien var ielīst. Re, karājas rozā paltraks. Tātad, tajā namā dzīvo mūķene, hehe. Vispār jocīgi, ka mūki un mūķenes dzīvo kopā, bet ko nu es saprotu no budisma! Starp citu, ciematā satiktie mūki itin nemaz nebija apbēdināti par mūsu ierašanos. Visu ko apvaicājās - kā mums iet, no kurienes esam u.t.t., un novēlēja patīkamu pastaigu viņu ciematiņā! Mēs gribējām izbraukt cauri, un turpināt meklēt savas sliedes, bet izrādās, ka ciemam visapkārt ir žogs, un tikai vieni vārti, tie paši, pa kuriem iebraucām! Tā kā bijām jau gana dziļi iebraukuši, laiku iztērējuši, atmetām sliedēm ar roku, un braucām atpakaļ uz Mandalaju, tūlīt jau tumšs!
Ar svētdienas vakariņu bildi tad no tevis arī atvadīšos, mīļo bilžu skatītāj! Gribu vēl piebilst, ka šis ir "eat all you can" variants, samaksā apmēram 70 centus, par to tev iedod vienu milzu (tiešām milzu!) šķīvi ar rīsiem, un vēl otru šķīvi, kurā vari sakrāmēt visu, ko vēlies un cik vēlies! Prasījām tantei, kas ir šis, kas tas, kas šis. Viņa tikai atbild: "Pok; Čikin; Fiš; Vedžitabel," viss skaidrs, viss saprotams, līdz pie vienas bļodas viņa saka: "Pīnis." Nav tā, ka es būtu baigajā šokā, pat Latvijā var nopirkt "Jēra Pautus," nekas jau traks. Bet galu galā izrādās, ka es atkal nesaprotu akcentus, un Karīnai viss man jāpaskaidro. "Pīnis" patiesībā ir "Pīnats," tātad zemesrieksti. Piekrāmēju pilnu bļodiņu ar pīnis un saku jums: "Atā, atā!" Man garšo pīnis.
Super atskaite! Paldies par titānisko darbu bilžu ielādē un raksta sagatavošanā. Domāju, ka tie kas nekad nav bijuši Āzijā nespēj iedomāties,ka Internets var būt tik lēēēēēēēēēns (mana Nepālas pieredze). Es pat brīnos, kur Jūs atradāt tādas kvalitātes pieslēgumu, lai ielādētu šo bilžu blāķi. Mana pacietība Nepālā beidzās jau aptuveni pie pirmās bildes ielādes. Nepārspīlējot.
Pēc bildēm un komentāriem saprotams, ka Birma/Mjanma ir pilnīgs pretstats Indijai.
Interneti ir lēni, jā, bet es jau tās bildes sataisu tik maziņas, cik vien var, lai apmēram varētu saprast, kas tajās attēlots, dažreiz pat līdz 20-30 reizēm. Visas šīs atskaites bildes, piemēram, kopā ir tik vien kā 65mb. Un tad arī ar lēnajiem internetiem stundā-divās visu var augšuplādēt. Pusdienās iziet gan nedrīkst, jo šad tad augšuplāde vidū pārtraucas, tad atkal jāsāk no sākuma. Jāpieskata kā tāds mazs bērns! Un vispār – tieši Mjanmā bija vislēnākie/nestabilākie pieslēgumi ever! Nekur, nekad neesmu redzējis TIK vārgu! Varbūt mājās, bērnībā ar 28kbps iezvanpieeju.
Un, jā, Mjanma ir ārkārtīgi forša! Īpaši, ja tajā iebrauc no Indijas, hehe. Tagad, kārtojot un aprakstot bildes, pilnīgi sagribējās atgriezties tur vēlreiz. Gan jau kādreiz. Piemēram, pēc desmit gadiem, apskatīties, kā tad sabiedrība attīstījusies pēc salīdzinoši nesenās režīma maiņas.
Brīnišķīga fotoatskaite! Iegribējās gan uz Birmu aizbraukt, gan apēst kaut ko līdzīgu bildītes redzamajam.
Gaidīšu turpinājumu.
Labākais ceļojumu blogs ever. Harija valoda un joki ir vienkārši episki. Tā turpināt!
Brīnišķīgs vēstījums! Harija īpašie komentāri un neviltotā vienkāršība, kas liecina par cilvēka pašpietiekamību, ir miljons, ko nevar nopirkt par naudu. Njā, uz Mjanmu vēlētos aizbraukt.
Šis ceļojumu blogs nekad nedrīkst beigties!
Ok, sarunāts. Ceļosim tad visu mūžu, labi? 🙂
Čau! Es piekrītu, atskaite kad beigsies, būs skumji:) Apsoliet, pat, ja būsiet jau LV, ceļojuma atskaite būs līdz atgriešanās LV.:)
Jā, tieši tā, apsolos atskaitīties par VISU ceļojumu. Vienīgi pieņemu, ka, kad būsim mājās, būs arī šad tad jāiet darbā, kas varētu publicēšanas reizes padarīt vēl retākas, bet visādi citādi – kaut kad noteikti tiks nopublicēts viss.