Ar lielu kavēšanos – bet, kā saka – labāk vēlu, nekā nekad – dodu iespēju ieskatīties mūsu 2014. gada vasaras ceļojumā pa Centrāleiropu.
Kliko uz bildes, tad redzēsi arī aprakstiņus.
Kārtējais augusts, esam visi savākušies piemājās stāvlaukumā, lai dotos uz Pukkelpop festivālu Beļģijā. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, kad esam braukuši uz festivālu ar auto, ceļā dosimies tikai četratā, līdz ar to mašīnā paliek vairāk vietas lietām ar apšaubāmu lietderību. Vismaz uz pārtikas rēķina noteikti izdosies ietaupīt - līdzi plītiņa un pilni maisi ar maltīšu sagatavēm.
Katram kārtīgam, sevi cienošam letiņam, braucot Polijā caur Suvalkiem, jāapmeklē restorāns "Cowboy" un jānotiesā vismaz žureks. Es parasti cenšos bez žureka novicot vēl arī ceptu aknu. Arī šoreiz tas veiksmīgi paveikts!
Vilka midzenis - bijušais Hitlera bunkurs netālu no Mikolajkiem. Diemžēl 1945. gadā iznīcināts, un mums kā normāliem postpadomju telpas iedzīvotājiem saspridzināti milzu cementa bloki īpašu sajūsmu neizraisa. Tomēr klasisko bildi, kur visi izliekas atturam vienu no bloku no apgāšanās uztaisām.
Šeit, starp citu, vienreiz notika atentāts pret Hitleru - Toms Krūzs centās saspridzināt sapulču telpu, kurā Ādolfs tieši tajā brīdī uzturējās, bet plāns izgāzās. To visu var redzēt filmā Valkīra.
Šādi te skaistā saulrietā vakariņojām katru vakaru.
Reku poļu šķībais mežs, pavisam netālu no Vācijas robežas. Tā arī neizdevās atrast apstiprinājumu kādai no teorijām par šķību koku audzēšanas motīviem, bet ticams šķiet variants par to, ka tie savulaik plānoti par laivu vai mēbeļu izejmateriāliem.
Šis, lūk, ir Berlīnes Šprēparks. Atrakciju parks, kurš 2002. gadā zaudējumu dēļ izbeidza savu darbību, un kopš tā laika ir pamests. Pa šo tiltiņu gan neatļāvāmies iet, jo iegāšanās risks tajā zaļajā ūdenī it nemaz neuzrunā.
Laiviņu atrakcija. Tikai nepadomājiet, ka šī atrakcija darbojas, mēs tikai ļoti ticami spēlējam satraukumu/prieku. Patiesībā šeit viss ir izžuvis un laiviņām vairs nav, pa ko slīdēt.
Vilciens, kurš ved visapkārt un viscauri parkam. Ābolam (pie stūres) tā arī neizdevās iedarbināt, tāpēc šoreiz palikām tepat stacijā.
Katrā atrakciju parkā jābūt pa panorāmas ratam! Šis vējā bišķiņ šūpojās un radīja nepatīkamus trokšņus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ieradāmies pārāk vēlu un tumsā taču visi trokšņi liekas biedējošāki!
Nākamajā rītā ieradāmies 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu ciematiņā. Nekas daudz no tā nav palicis pāri, bet tas, kas ir palicis ir vai nu aiznaglots vai restaurēts un pārbūvēts par Jesse Owens muzeju. Neko sliktu par šo vietu pateikt nevaru, bet neko pārāk labu laikam arī nē.
Šis man šķita pats interesantākais objekts visā - saraksts ar pārtikas produktiem, ko sportisti novicojuši olimpisko spēļu laikā. 232 tūkstošus olu, piemēram! Olas Trešajā reihā laikam bijušas lielā cieņā.
Ārpus olimpiskā ciemata bija tūkstošiem šādu kailgliemežu. Droši vien sargā teritoriju. Divus īpatņus pieķērām mielojoties mirušas peles iekšās, bet tas attēls ir cieņu un godu aizskarošs. Ja nu kādam ir īpaša vēlme, droši var vaicāt, nosūtīšu personīgi.
Šeit jau pazīstamāks skats - ātri vien pēc Vācijas sadalīšanas Padomju Savienības spēki iebūvēja ciematā namus saviem virsniekiem. Dzīvoja lepni kā olimpieši!
Hanoverē. Šim nu gan būtu jābūt jebkura normāla cilvēka sapņu darbam - visa hotdogu iekārta uzkabināta uz pleciem. Ej, kur vēlies, tirgo hotdogus, kam vēlies. Fantastiski!
Šis, ja kas, ir selfijs. Kamēr no rīta biju ilgāk aizgulējies, biedri paspēja kaut kur notīties, droši vien uz dušu. Es tikai gribēju parādīt, ka esmu ļoti patstāvīgs un varu mierīgi pabrokastot viens, arī skarbos un vējainos apstākļos.
Šis jau ir krietnu gabaliņu tālāk, Doelā, Beļģijā. Vecākās akmens vējdzirnavas Beļģijā tieši blakus vienai no retajām vēl darbojošajām atomelektrostacijām. Baigā eklektika, ne?
Doela ir gandrīz pamesta pilsēta. Turpat netālu esošās Antverpenes osta gribēja izplesties, tāpēc sāka atpirkt no Doelas iedzīvotājiem zemes, tomēr dažas ģimenes spītīgi pretojās tādai iniciatīvai un turpina dzīvot savās mājās joprojām. Tagad liela daļa viņu dzīves jāpavada tiesājoties, bet dažiem laikam tās saknes tik viegli neizplēst.
Pilsētā notikuši vairāki mākslinieku plenēri un savus darbus uz sienām un ēkām atstājuši vairāki Beļģijā un Eiropā populāri mākslinieki.
Tā izskatās Doelas ielā. No apmēram tūkstoša iedzīvotāju, kas te mitinājās pirms vairākiem gadiem, tagad palikuši vien ap divdesmit.
Pat mauriņš un baznīca nav pasaudzēta no mākslinieku - pašdarbnieku otas!
Kapi gan pasaudzēti un sakopti. Nevar saprast - tos uz šejieni brauc kopt palikušo aizgājēju tuvinieki vai ar šīm lietām nodarbojas pašvaldība, bet viss sakopts tiešām ļoti rūpīgi.
Reku tepat netālu var arī redzēt Doelas AES.
Protams, atradām veidu, kā iekļūt kādā no ēkām. Šis, iespējams, bijis kāds kultūras nams. Iepriecina tas, cik maz nodarīts posta - šķiet, ka vairāk par postījumiem parūpējusies daba, nevis cilvēki.
Holandiešu mākslinieks Ives uzzīmējis Obamu Džokera lomā.
Retā iespēja izmēģināt visus bērnu laukuma pakalpojumus, nebaidoties par iespēju tos salauzt vai saņemt rājienu no garāmejošiem atbildīgiem pilsoņiem.
Kan Kunst Kom-kommeren!
Karīna ar biedriem uz Doelas polderi norobežojošā dambja.
Šī savrupmāja gan cietusi vairāk. Kādreiz Doelā dzīvojis arī izcilais flāmu mākslinieks Pēters Pauls Rubenss un viņa māja joprojām pieder viņa pēcnācējiem. Es nezinu, kura ir īstā, bet šī man šķiet piemērota, tāpēc saukšu to par Rubensa Villu.
Pēc vairāku stundu vazāšanās pa pamesto pilsētu, esam pelnījuši kārtīgas beļģu vakariņas - tradicionālos, liellopu taukos ceptos frī kartupeļus. Tie, starp citu, cēlušies tieši no Beļģijas, nevis no Francijas kā pierasts uzskatīt lielākajā daļā pasaules. Un tiešām ļoti garšīgi - visi izēdām savas kārbiņas pa tukšo.
Atstājām savus biedrus Briselē un divatā devāmies uz Pukkelpopu. Man šī bija svinīgā desmitā reize, festivālu apmeklēju katru gadu kopš 2005. Ar to tad arī laikam pagaidām pietiks, jo ar katru gadu es palieku ar vienu vecāks, kamēr lielākā daļa pārējo apmeklētāju tā arī turas - ap divdesmit un uz leju. Mums vairs nav pārāk daudz kopīga, hehe.
Lai gan atstājām iepriekšējos biedrus iepakaļ, pārāk ilgi divatā pabūt nesanāca, mums pievienojās kulta rakstniece Sabīne Košeļeva. Uz galda, starp citu, redzamas bezmaksas maizes - katru rītu tās lielā apjomā varēja atrast milzu miskastē tieši blakus benzīntankam, kurā tās tirgo. Lepnie beļģi, protams, vakardienas maizītes neēd, tāpēc mēs priecīgi varējām ieatupīt uz ēdināšanas izdevumiem.
Šādu beļģu puisīti satikām festivāla teritorijā. Esot bijis Latvijā kaut kādā nometnē, tāpēc lepni velk kreklu uz svarīgāko pasākumu dzimtenē.
No apmēram 200 priekšnesumiem par visiespaidīgāko atzinu šo - Die Antwoord.
Savukārt, par savu 2014. gada lielāko atklājumu mūzikā viennozīmīgi izvēlos grupu Balthazar. Iesaku visiem paklausīties!
Katru gadu pukkelpopā obligāti jāapēd vismaz viens "divu eiro burgeris". Nu jau pāris gadus cena gan ir pacēlusies uz 2.50, bet tas nemaina kvalitāti un brīnišķīgās garšas īpašības. Kas var būt labāks par šo!
Obligātā festivāla kopbilde no panorāmas rata.
Šādi ķēmi dzīvojas mežā, apmēram 30 metru attālumā no taciņas, kura ved no kempinga uz festivāla teritoriju.
Šis bildēts jau dienu vēlāk kādā Francijas mazpilsētā pašā Juras(Jura?) kalnu pakājē. Tik skaisti! Turklāt ļoti asociējas ar seriālā The Missing(kuru arī, starp citu, visiem iesaku) redzēto miestu.
Ja jau Francijā, tad bagete. Šoreiz no bulanžērijas, nevis no miskastes. Bijām arī fromāžerijā, sapirkāmies franču sierus, tā kā sagatavotas cienīgas pusdienas.
Par labāko pa ceļam esošo pusdienošanas vietu izvēlējāmies šādu ūdenskritumu.
Lūdzu pievērst uzmanību uz terases esošajam Ābolam.
Tikko šķērsojot Šveices robežu paveras šāds miradors - Ženēvas ezers ar Monblānu fonā. Monblāns, ja kas, ir tas baltais spicums labajā pusē, kas nedaudz izskatās pēc mākoņa.
Ženēvas simbols - Jet d'Eau. Sākumā tas bija normāls, funkcionāls rīks - drošības vārsts kaut kādai tur hidrauliskajai sistēmai (neesmu hidraulikas eksperts, terminoloģiju nepārzinu), bet tā kā ļaudīm patika uz šādu lūrēt, tas pārcelts tuvāk centram un nu jau gadiem darbojas tikai par prieku tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem. Katru sekundi tas izšauj gaisā 500 litru ūdens. Kāda ižšķērdība!
Nu jau atpakaļ Francijā. Lūkojam pēc kalna, kurā uzrāpties.
Esam atraduši īsto, ķiveres galvā, sistēmas apjoztas - var ķerties pie kāpšanas.
Reku pats sākumiņš, lēšu, ka kādu 20 metru augstumā. Es esmu tur, pašā apakšā, man ir ļoti izteiktas bailes no augstuma, tāpēc negribēju citus kavēt. Karīnai gan iet ātrāk un pagaidām vēl priecīga smaida.
Te jau smaids sāk pazust, hehe.
Gandrīz jau augšā!
Priecīgi pieveikuši klints sienu! Kāpiens gan vēl nav galā, bet grūtākā daļa aiz muguras - pieveikti vairāk nekā 200 metri vertikāla kāpuma.
Visi kopā, priecīgi par paveikto bildējamies ar taimerīti. Fonā redzams pieveiktais kalns.
Atkal atpakaļ Šveicē. Ja man ir bail no augstuma, tad Karīnai no gaisa tramvajiņiem, tāpēc viņa palien zem sola un izliekas, ka atrodas pavisam citur.
Apkārt daudz skolnieku, netīšām trāpījām kaut kādā skolnieku reisā, kuri mājās no skolas dodas ar gaisa tramvaju. Alpos laikam tā ir normāla parādība.
Viena no skolniecēm, starp citu, izkāpa šajā pieturā - stabā pa vidu trošu ceļam.
Dodamies meklēt pār ledāju nostiepto 124 metrus garo iekaramo tiltu.
Tik pat labi es varētu teikt, ka tas ir "Mūzikas skaņu" uzņemšanas laukums, tāpat neviens nepamanītu.
Šeit mēs ar Karīnu salūzām, devāmies atpakaļ uz mašīnu un tilta meklēšanu atstājām par čomu atbildību.
Ko neviens, izņemot mani, šajā brīdī vēl nezina - Karīna tūdaļ tiks bildināta!
Nākamā diena, ejam iekarot jaunas virsotnes. Šodien veselības apsvērumu dēļ Karīna palika mājās.
Atgādināšu par savām milzu bailēm no augstuma. Šādas takas nekādi nenāk tam par labu.
Joprojām baidos, bet fonā jau var redzēt Aletsch ledāja astīti. Tas ir lielākais ledājs Alpos, un ir arī iekļauts UNESCO pasaules mantojumā. Tā kā - baigā štelle.
Pārgājiena vidū iepauzējam, uzņemam enerģiju no līdzi paņemtajām uzkodām. Skaistākā pusdienu vieta pasaulē!
Reku kāpjam mākoņos!
Bailes jau gandrīz atkāpušās, eju drosmīgi visiem pa priekšu un rādu ceļu!
Tas, aiz kalna maliņas redzamais, joprojām ir Aletsch ledājs. Kopā 23 kilometru garš.
Pozējam ar pievarēto kalnu kori. Taimerītis atkal noder!
Nu jau pārgājiens tuvojas noslēgumam, vēl pēdējie pāris kilometri, bet par nelaimi sāk snigt sniegs. Pašā vasaras vidū, ārprāts!
Pēdējais kāpiens uz augšu un tur jau mūs gaida nākamais gaisa tramvajiņš!
Hotel Grand Budapest. Nu, varbūt bez grand. Un varbūt bez Budapest. Tātad - vienkārši viesnīca Šveicē.
Sauciet mani par infantilu, bet nenoturējos nepadalījies ar šo - Nākamais pagrieziens: pilsēta vārdā Čur-Sūd.
Lihtenšteinas galvaspilsētā Vaducā bijām paša Lihtenšteinas prinča Hansa Ādama II vīna darītavā.
Mierīgi drīkstējām ne tikai nogaršot vīnus, bet arī pastaigāties pa dārzu un mieloties vīnogām!
Šoreiz slimības lapu paņēmu es un veselības stāvokļa dēļ nepiedalījos raftingā Austrijas Alpos. Attēlu no biedru piedzīvojumiem gan nav, jo mums par nelaimi nav ūdensizturīgas kameras, bet apskatīt viņu skaistos tērpus gan nevienam nav liegts!
Kamēr biedri laivo, man uzradās šāds čoms.
Jau pavisam mājupceļā iegriezāmies Berlīnē, papusdienojām ar Michelin zvaigzni apbalvotā restorānā. Nekad mūžā nebiju neko tik baudāmu ēdis! Un restorāns nemaz arī nebija tik dārgs. Visiem iesaku - Pauly Saal Auguststraßē 11.
Kontrastam - maltā gaļa Berlīnes lielveikalā.
Te jau ceļojums galā, gribēju tikai palielīties savā veikumā ar daudzajiem vieniniekiem!
Ja nu kāds tiešām noskatījās visas bildes - paldies par izturību!
