Visiem, kas savus ceļojumus plāno un komplektē paši, labi zināms, ka rūpīga iepriekšēja izpēte, citu cilvēku pieredze un mācīšanās no svešām kļūdām ir ļoti svarīgs veiksmīga ceļojuma elements. Informācijas pieejamība, protams, ļoti palīdz ceļojuma plānošanā. Bet, bet! Gan jau nebūsim vienīgie, kam izlasītie padomi lika vēlreiz apdomāt, vai vispār ir vērts kaut kur doties, jo gadam sakrātais budžets pēc Rietumu pasaules mazbudžeta ceļojuma blogu autoru aplēsēm varētu beigties pēc sešām dienām.
Mazbudžeta ilgtermiņa ceļojumu blogeru konsīlijs ir lēmis, ka bez 30-35 dolāriem dienā uz cilvēku garu ceļojumu Dienvidaustrumāzijā nemaz nav iespējams īstenot, tāpēc turpmākajās rindkopās pastāstīšu, kāpēc viņi tā saka un kāpēc mēs par aptuveni 25-27 dolāriem dienā (tas ir uz abiem kopā, nevis katram) pamanījāmies īstenot 80% no tā, ko bijām iecerējuši apskatīt gada laikā (25.aprīlī aprit tieši gads, kopš izbraukšanas dienas).
„I am totally broke,” man paziņo ceļā sastapta amerikāniete Kārena, kas kaļ plānus par drīzu došanos uz Austrāliju naudas sapelnīšanas nolūkā. Viņa vakar ir kārtīgi ballējusies, tāpēc es viņai jo īpaši jūtu līdzi. Kurš gan nezina to sajūtu, kad savas problēmas – Kārenas gadījumā naudas trūkumu – esi nolēmis aizskalot ar šmigu, bet nākamajā rītā saproti, ka tās dīvainā kārtā kļuvušas tikai lielākas.
Nākamajā brīdī es redzu, kā Kārena hosteļa bārā iegādājas pudeli alus. Nodomāju, labi, gan jau šausmīgākās paģiras, tāpēc šoreiz šis viens eiro vai dolārs ar astīti, ko izdotos ietaupīt, alu nopērkot veikalā, nevis bārā, nav tik būtisks. Kārenu redzu vēl trīs dienas. Viņa ik pa brīdim sūc aukstus aliņus, nopirktus turpat pie letes. Manas Austrumeiropas smadzenes gandrīz uzsprāgst, mēģinot izdomāt, kāpēc viņa neiet uz 20 metrus attālo veikalu. Matemātika ir vienkārša: viens eiriks par 40 noietiem metriem, tāpēc gandrīz iesūtu Kārenai savu CV.
„Kad es eju vakariņās, man tiešām vienalga, vai pad thai (ceptas taju nūdeles) maksā 50 vai 250 bātus, tā taču tik vien kā dolāra-pusotra starpība,” viņa paziņo savam sarunu biedram. Kārena! 5,73 dolāru starpība. 5,73! 5,73!!! PIECI SEPTIŅDESMIT TRĪS!
Labi, pietiks aiz muguras apcelt Kārenu (jā, es viņai nepateicu nedz to, ka aiz stūra ir veikals ar lētāku alu, nedz to, kāds ir aktuālais Taizemes bāta kurss pret dolāru), bet viņa man palīdzēja piešķirt seju cilvēkam-ceļotājam „pa lēto”, kurš saka, ka bez 35 dolāriem uz cilvēku Dienvidaustrumāzijā nav jēgas rādīties.
Tātad alkohols. Pagūglējiet, redzēsiet, ka liela daļa 35-dolāru-cilvēku izmaksu uzskaitījumu uzsāk ar alkohola izmaksām, ziņojot, ka tas šeit nemaz nav tik lēts kā gribētos un kā varētu šķist. Dienas izdevumos 20-35% vienmēr tiks veltīti alkohola iegādei – aliņš vai kokteilis pie pusdienām, pāris aliņi vakarā hostelī, ar citiem biedriem-ceļotājiem pārcilājot dienas notikumus, viena nopietnāka iedzeršana piektdienas vakarā. Ja Eiropā vēl dažreiz grēkojām ar aliņiem, tad šeit pudele alus tiek atkorķēta tikai par godu ļoti ievērojamiem notikumiem, jo 0,5 l vietējās dziras šeit maksā 1-2 eiro. Dārgi! Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt gadījumus, kad alus ticis pirkts bārā ar visiem no tā izrietošajiem uzcenojumiem.
Hosteļi. Lai arī kā nešķistu, ka nakšņošana hostelī ir lētākais veids, kā pārlaist naktis ceļojumos, tā nebūt nav taisnība, ja vien neceļojat viens un ja vien neesat galvaspilsētā. Ceļojot divatā, mums vienmēr, vienmēr, vienmēr lētāk ir nakšņot divvietīgā istabā, kas lētākajā gadījumā aprīkots ar ventilatoru, bet dārgākajā – ar gaisa kondicionētāju. Vannasistaba un tualete dažreiz ir istabā, bet citreiz tā tiek dalīta ar citu istabu iemītniekiem. Parasti priekšroku dodam ventilatoru istabām, izņemot tos gadījumus, kad starpība starp AC un Fan room nepārsniedz pusotru eiro(zemāk esošajā attēlā redzamā istaba Džordžtaunā, Malaizijā ar AC, skatu uz jūru un privāto vannasistabu izmaksāja ap 13 eiro – lētāk nekā divas gultas jebkurā pilsētas dormā). Esam vienojušies, ka vienreiz nedēļā tomēr nakšņosim istabā ar gaisa kondicionētāju, jo te iet vaļā riktīga vasara, normālā dienā gaisa temperatūra ir ap 40 grādiem un dažreiz ļoti kārojas uzslēgt ziemiņu, paslēpt degunu zem segas un no rīta pamosties ar nesaķipušu pakausi.
Tagad, kad Harijs ar savu denges drudzi, iespējams, vēl apdraud nabaga odus, bez izņēmumiem nakšņojam kondicionētās istabās, kur odu parasti nav. Bet vispār jā – divvietīga istaba ar ventilatoru kādā noskrandušā viesu namiņā.
Jā, pirms ceļojuma tā arī biju iztēlojusies – modīsimies katru rītu hostelī, vakaros dirnēsim ar citiem ceļotājiem, klausīsimies stāstus, par kuriem citi lasa žurnālos, un brīvdienās hosteļa virtuvītē cepsim visi kopā plānās pankūkas, kurās iekšā tīsim dīvainus tropu augļus un pa virsu katram kumosam mutē liesim šļuku šokolādes sīrupa. Pffff! Patiesībā hosteļi dārgi, stāsti sāk atkārtoties, turklāt tajos velna perēkļos plīts parasti nav! Jo neviens savā atvaļinājumā Dienvidaustrumāzijā negrib krāmēties gar pannām. Vai mēs tāpēc skumstam? Visticamāk, nē, jo dzīvot istabā ar 8-18 cilvēkiem nozīmē to, ka kādam vienmēr būs auksti, kādam karsti, kāds būs piedzēries, kāds krāks, kāds miegā runās (es, piemēram), kāds ies gulēt ļoti vēlu, kāds pēdējā naktī pirms lidojuma krāmēs somu, savukārt vēl kāds savu somu nolems sakrāmēt, kad četros no rīta celsies, lai dotos tālāk.
Šobrīd esam Kualalumpurā un nakšņojam hostelī. Meitene no Bangladešas ir okupējusi kondicionētāja pulti un ignorē administrācijas norādījumu, ka vēlams pieturēties pie 22 grādiem, lai visi daudz maz priecīgi. No rīta sajutām, ka ir pārāk karsts un secinājām, ka jauniete kondicionētāju izslēgusi pavisam. Vēl mums istabā dzīvo marokānis, kurš visu laiku guļ ar pie muguras pielipušām monētām (goda vārds) un izrāda nepatiku, ja kāds ieslēdz gaismu (istabā nav normālu logu un tā ir tumša arī dienas laikā), vēl tur dzīvo spoki – gultas ir aizņemtas, bet tev nav ne jausmas, kurš tajās guļ, jo vakaros spoks vēl nav ieradies, bet no rīta ir jau prom. Spoki ir mani mīļākie istabas biedri.
Starppilsētu sabiedriskais transports. Visbiežāk šajā 35 dolāru budžetā nav ierēķināti lidojumi šurp/atpakaļ, un lidojumi ceļojuma laikā. Parasti arī tiek ieteikts braukt ar VIP autobusiem, jo tie tāpat ir ļoti lēti, turklāt ērti un nesalūzuši. Ja esi no Francijas, ASV, Lielbritānijas, skaidrs, ka nešķiet prāta darbs mocīties un braukt ar nabagu autobusu, ja par 10-20 eiro var mērot 600 kilometrus ērtā un nepārbāztā transportā, bet mums, ja vien vēlamies redzēt visu, ko vēlamies redzēt, nākas upurēt komfortu. Taizemē un Malaizijā vispār ir viegli – stopēšana šeit ir viena vienīga izprieca, tāpēc kļuvis arvien vieglāk pieturēties pie budžeta. Un vispār! Stopējot esam nokļuvuši vietās, kurās citādāk nekad nebūtu nonākuši, satikuši jaukus cilvēkus un, traucoties uz 150 km/h auto piekabē, piedzīvojuši TOS mirkļus. Nu, tos, kur pēkšņi uzklūp laimes un bezgalīgas brīvības sajūta, ziniet taču tādus. Lai dzīvo stopēšana un pārvietošanās pa maziem gabaliņiem! Un, jā, protams vēl paliek jau iepriekš minēto lidojumu variants – parasti vietējie lidojumi tiešām ir ļoti lēti. Bet – lēti, tikai salīdzinot ar lidojumiem rietumu pasaulē. Lai nolidotu 500-1000 kilometru, tāpat jāšķiras no vismaz 25-30 eiro, kas tomēr ir vismaz divreiz dārgāk par autobusu vai bezgalīgreiz dārgāk par stopēšanu. Jā, stopēšana aizņem veselu dienu, pusi no kuras (jo otru pusi aizņems 45 minūtes ilgais lidojums un 3-4 ceļā uz un no lidostas pavadītās stundas) varētu pavadīt mierīgi sūcot aliņu (skatīt dažas rindkopas atpakaļ). Un tad jau kopā sanāk pat vēl vairāk nekā maģiskie 30 eiro!
Pilsētas sabiedriskais transports un taksometri. Liela daļa dienas budžeta it kā būtu jāvelta tam, lai varētu nokļūt vietās. Valsts, kur ārpus galvaspilsētas ir visnormālākā pilsētas sabiedriskā transporta sistēma, šķiet, bija Irāna, turklāt tur no ārzemniekiem reti tika iekasēta jau tā smieklīgā biļetes cena. Pārējās valstīs visbiežāk jāalgo taksis, tuktuks vai kaut kāds maršruta transportlīdzeklis. Ja pierēķina klāt to, ka vietējo izpratnē esam nenormāli bagāti ārzemnieki, pārvietošanās pilsētas ietvaros patiesi var izmaksāt ļoti lielu daļu pat no tiem mistiskajiem 35 dolāriem, tāpēc parasti attālumus līdz pieciem kilometriem mērojam kājām. Ja esam ar mugursomām, tad visbiežāk nesaņemamies iet vairāk par trim kilometriem. Ja sākumā iešana kājām bija diezgan neērta piespiešanās kolektīvā labuma vārdā (kolektīvs šajā gadījumā esam mēs divi), tad tagad tā kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu, turklāt sākusi sagādāt baudu, jo starp punktu A un punktu B nereti ir vēl kāds punkts, par kura atrašanu varam teikt paldies tikai un vienīgi mūsu kājām.
Vēl labs veids, kā ietaupīt naudu, ir 1-2 dienas intensīvai ekskursijai pa apmešanās vietas tuvāko apkārtni noīrēt motorolleri. Nomas maksa dienā ir aptuveni pieci līdz septiņi eiro (Indijā gadījās pat divi eiro), degviela izmaksā vēl divus eiro. Ja sadala uz diviem, bieži vien sanāk divreiz un pat trīsreiz lētāk, nekā ceļu starp apskates objektiem mērot sabiedriskajā transportā. Plus vēl ietaupītais laiks, protams!
Ēdiens. Šeit pat nav jēga izplūst garākos komentāros. Pusdienas tikai vietās, kuru lielākā daļa klientu ir ne īpaši naudīgi vietējie vai strītfūds. Nevajag bažīties, jo parasti ēdiens tiek gatavots jūsu acu priekšā. Piebildīšu, ka kopš Pakistānas man nekādas vērā ņemamas vēdera problēmas nav bijušas. Harijs, šķiet, pēdējās piedzīvoja Indijā. Eiropas ēdiens šeit ir nesamērīgi dārgs, turklāt izpildījums līdz šim licis bēdāties par tik muļķīgi iztērētiem produktiem, tāpēc nav nemaz jēgas viena eiro vietā maksāt septiņus. Turklāt, kad apnīk vietējie ēdieni, vienmēr taču var ēst tropu augļus! Mmmmmm!
Apskates objekti. Vēlreiz ejot cauri blogiem ar lētas ceļošanas padomiem, lasu, ka tie, kas ceļo zem 35 dolāriem, pēc pamatvajadzību apmierināšanas vairs nevar atļauties apmeklēt apskates objektus. Šeit daļēji jāpiekrīt. Tiesa gan, ne reizi neizlaidām tādu objektu, kuru vienmēr esam gribējuši redzēt. Par piemēru var minēt tempļu pilsētu Baganu Mjanmā. Iebraukšana pilsētā vien maksā 25 dolārus cilvēkam, naktsmītnes lielā pieprasījuma dēļ tur ir par 30% dārgākas, ēdiens ir trīsreiz dārgāks un ir jāmaksā arī par pārvietošanos, bet šeit neko, neko, neko nevar padarīt. Jāmaksā un viss. Pēc tam dienās, kas tiek pavadītas mājās, tērējot tikai par istabu, ēdienu un ūdeni, lielie izdevumi kaut kā izlīdzinās. Turklāt ir taču tik daudz bezmaksas objektu! Šobrīd esam sapratuši, ka optimālais variants ir paņemt vienu istabā sēdēšanas dienu uz katrām trīs noceļotajām dienām un brīžos, kad uznāk lielais nogurums, apstāties uz četrām-piecām dienām. Šeit arī izmantošu iespēju pateikt milzīgu paldies tiem jaukajiem, kas atsūtījuši mums pabalstiņus – tos parasti tērējam arī aktivitātēm, kuras būtu izlaiduši taupīšanas nolūkos.
Citi nenozīmīgi izdevumi. Vēl ir kaudzēm visādu it kā sīku izdevumu (vismaz uz kopējā budžeta fona), bet, galu galā saliekot tos visus kopā, sanāk vēl vismaz papildu ceļošanas nedēļa. Parasti šiem izdevumiem ir trīs varianti – „budžeta ceļotāju”, budžeta ceļotāju un skopuļu. Nosaukšu dažus piemērus. Netīro drēbju mazgāšana – to var darīt tūristiem paredzētajās vietās par pusotru – diviem eirikiem kilogramā vai vietējo ļaužu veļas mazgātavās, kur jāmaksā viens eiro vai pat mazāk par visu lielo veļas mašīnu, vai galu galā veļu var izmazgāt par velti (ja neskaita pulveri) ar rokām naktsmītnes izlietnē. Tādas higiēnas preces kā ziepes un tualetes papīrs – tos var pirkt naktsmītnēs (hosteļi bieži tos tāpat vien bez maksas nedod), var aizskrieties līdz bodei un nopirkt daudzkārt lētāk vai var veidot krājumus, paņemot līdzi visu, kas iedots līdzi mazliet glaunākajās viesnīcās. Kafija – vari katru rīta kafiju dzert Starbucksā (vai līdzvērtīgā iestādē, kas konkrētajā valstī ir pieejama), vari pirkt „kafiju” vietējos restorānos (tas ir lētāk, bet parasti tā „kafija” nav kafija), vai vari vienmēr vazāt līdzi mazu ūdens vārāmo kanniņu, krūzi, un kafijas krājumus regulāri papildināt lielveikalos. Dzeramo ūdeni var pirkt ēstuvē, kurā pusdieno, var pirkt lielveikalā, bet var arī savu līdzi paņemto pudelīti uzpildīt pie katras iespējas, nemaksājot par to neko vai gandrīz neko. Un vēl, un vēl, un vēl! It kā sīkumi, bet beigās kopā sanāk diezgan pieklājīga summa! Ja Harijs kādreiz saņemsies, nenoslinkos un sakārtos mūsu izmaksu/budžeta sadaļu, varēsiet paskatīties, kā veidojas mūsu dienas tēriņi, un, kā top iespējams ceļot pat divreiz lētāk, nekā tērējot mītiskos 30-35 dolārus dienā.
Kādā forumā lasīju atbildes uz jautājumu, vai ar 4000 britu mārciņām (5050 eiro) pietiks pārim divu mēnešu paceļošanai pa Āziju. Kāds teica, ka pietiks visiem trim mēnešiem, kāds teica, ka ir pat par daudz, vēl kāds paslavēja par reālistiskām aplēsēm. Es būtu teikusi, ka droši var ceļot pat pusgadu un vairāk. Kas būtu noticis, ja es šim cilvēkam iedotu padomu un viņš paklausītu mani? Viņš vienkārši justos piečakarēts. Kas būtu noticis, ja mēs paklausītu viņus? Mēs vienkārši atmestu ar roku domai par garo ceļojumu, aizbrauktu kādā tālākā ceļojumā uz divām nedēļām un par atlikušo naudu nopirktu muļķības.
Secinājums visai šai sevis slavēšanai trīs lapu garumā ir šāds – ja jūs plānojat ceļojumu, izmaksu padomus pieņemiet tikai no ļaudīm, kuru valstis kuļas pa „Eurostat” sarakstu vidējo un minimālo algu pakaļgaliem, jo visi tie amerikāņi, kanādieši, briti, francūži un vācieši jums tā arī pateiks – bez 35 dolāriem uz cilvēku varēsiet sēdēt hostelī un skatīties seriālus.
Viņu gadījumā nav jēgas pasliktināt savu komforta līmeni, ja nav nekāda iemesla to darīt, bet mūsu – nav citas izejas, ja vien gribam ceļot ilgi. Taisnība ir mums visiem.
Varbūt tagad izklausās, ka mūsu ceļojums ir viena vienīga katorga. Nē, nē, nē! Mums patīk! Ja būtu par pieciem grādiem vēsāks, es domātu, ka esmu nomirusi un nokļuvusi paradīzē. Ā, jā! Vēl ir kaudzēm veidu, kā ceļojumu padarīt garāku, lētāku un interesantāku, bet to, šķiet, nāksies atlikt uz nākamo reizi, kad jau no pirmās dienas labi zināsim, kas un kā pareizi darāms! Tikmēr šis ceļojums jau sasniedzis noslēguma fāzi, pašu astīti, tāpēc mēs tā ātri, ātri to, kas palicis neizdarīts, un atpakaļ dzimtenē ēst kotletes ar ceptiem kartupeļiem un kefīru. Mmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmm!
Bučas!
Paldies par rakstu! Sho vajadzétu iedod manam draugam izlasît, lai vinsh beidzot saprot manas domas par léto celjoshanu un ka més VARAM, nevis klausa tam, kas rakstîts anglju/franchu utt. blogos. Zhél tikai, ka manéjais nesaprot latvieshu valodu, bet es vinjam iztulkoshu 🙂
Nu, jāskatās, kur tavam latviešu valodas nepratējam ir komforta robeža 🙂 Ja nāk no tām pašām Francijām vai Beļģijām, varbūt negribēs atteikties no šī vai tā. Es ieteiktu pirms tam pamēģināt aizbraukt kaut kur neeiropā uz 2-3 nedēļām un padzīvot ar tiem 20 eiro dienā uz diviem, paskatīties, kā sanāks. Lai gan – divas trīs nedēļas mēdz būt mānīgas, jo tu vienmēr zini, ka tikai bišķiņ jāpiespiežas, un tūlīt, tūlīt jau atkal būsi mājās un varēsi čillot. Tad, kad atgriešanās termiņš ir nezināms (vai ļoti, ļoti tāls), tad tā sajūta par atteikšanos no komforta ir pavisam citādāka 🙂
Ko tas mērkaķīts pēdējā bildē tik bēdīgs ? Protams, ka par 35 dolāriem dienā var ceļot. Ja atteiktos no hosteļiem un tūristu vietu apmeklēšanas būtu vēl lētāk, bet kaut kas jau arī jāredz, vai ne.
Domā mērkaķītis grib pārtikt no tūristu atmestajiem cepumiem? Nē, viņš grib banānus! Vai ko nu viņi tur savvaļā ēd! Tāpēc arī tāda izmisuma seja – viņš tikko saprata, ka dzīve NAV izdevusies.
Par 35 dolāriem uz cilvēku ar prasmēm un pieredzi, ko esam uzkrājuši šī gada laikā, mēs varētu ceļot kā karaļi! Ir daudzas jo daudzas ietaupīšanas pozīcijas, kas neprasa attiekties no komforta vai jebkādi citādi ciest. Vienkārši jāzina, kas un kā darāms.
Un kā ir ar neparedzētajiem izdevumiem – slimošanām, ķibelēm ar busiņu u.t.t.? Iekļāvāties kaut kādos plānotajos rāmjos vai tur aizgāja daudz vairāk naudas?
Busiņš kopā salūza kādas 3-4 reizes, un tikai vienā no tām bija nozīmīgas izmaksas (ap 170 eiro). To visu, protams, rēķinājām budžetā, un apmēram plānotajos rāmjos iekļāvāmies. Nu, bijām plānojuši 20 eiro dienā, bet sanāk apmēram 23-24. 15-20 procentu deviācija, man šķiet, nav slikts rādītājs. Es tuvākajās dienās sakārtošu bišķiņ to izmaksu sadaļu, pēc kādas nedēļas mierīgi vari tur ielūrēt, vismaz apmēram vidējos ciparus redzēt. Tagad gan vidējais cipars droši vien būs pacēlies, jo pēc manas slimošanas izdomājām tā – labāk bišķiņ iztērēsim vairāk, aizbrauksim mājās ātrāk, bet vismaz pēdējos mēnešus padzīvosim lepnāk. Un centīsimies nesaķert denges 🙂
Vienīgās izmaksas, ko es nesaprotamu iemeslu dēļ neesmu nekur pierakstījis ir motoreļļas (jā, mūsu vecajam busiņam garšo eļļa, uz katriem 2-3 tūkstošiem kilometru pa litriņam jāpielej klāt) un maksas ceļus. Bet lēšu, ka tie kopā varētu būt kādi 60-80 eiriki, tā kā nav tik traki.
Slimošana un ar to saistītie izdevumi. Patiesībā ir tieši otrādi – kamēr biju slimnīcā, naudu ietaupījām. Slimnīcā ļāva nakšņot arī Karīnai (tātad, nebija jātērējas naktsmītnēm), mani baroja (uz ēdienu gan vienalga iztērējām diezgan daudz, jo slimības laikā biju kaprīžains kā tāda grūtniece 🙂 ), un, protams, nekādi transporta un apskates objektu izdevumi nebija. Vienīgais, ka pēc izrakstīšanās ārsts noteica vēl 3-4 dienas atpūsties kondicionētā viesnīcā, un, tā kā nevarējām nakšņot kaut kādā ar odiem pilnā ūķī (citādi būtu varējis nodot arī Karīnai nodot savu dengi – tā ir lipīga vēl līdz par divām nedēļām pēc simptomu beigšanās), iztērējām diezgan daudz naudas par viesnīcu. Vēl pēc tam jutos diezgan švaks, tāpēc stopēšanas vietā braucām ar sabiedrisko, kas atkal bišķi iegrieza budžetā.
Citi neparedzēti izdevumi, šķiet, nav bijuši. Nu, kādreiz nopērkam kādu apģērba gabalu, ja vecais nodilis, vai vēl kaut ko, bet tas jau, pēc tam pāris dienas pataupot, izlīdzinās.
Kā jau teicu – tuvākajās dienās izmaksu sadaļā salikšu visus aktuālos tēriņus, tad tur varēs apskatīties. Kad ceļojumu beigsim, izgrozīšu savu ekseli visādīgi un uztaisīšu kaut kādu izmaksu analīzes rakstu. Bet gan jau, ka tas būs vēl pēc kāda pus gada 🙂
Noteikti ir jāceļo divatā, jo divvietīgo istabu izdevīgums pretstatā divām gultām dormitorijā ir brīnišķīgs. Tiesa, ceļabiedram jābūt tādam, kas necentīsies tevi ielas ēstuves vietā ikreiz par katru cenu aizvilkt uz restorānu ar baltiem galdautiem 🙂 (Es joprojām esmu ideālā ceļabiedra meklējumos.)
Sūti bildi!
nē!!! lūdzu nebrauciet mājās! gribu lasīt tālāk!!!
+++
Pag, pag, man taču materiāls iekrājies vēl trim mēnešiem uz priekšu! Karīnai arī ir kaudzēm visādu ideju, kas gaida rindā. Kad aizbrauksim mājās, nekas nebeigsies, hehe!
Paldies, mīļie, par vērtīgajiem padomiem!!! Sevišķi priecājos par Jūsu pieredzi – ik pēc dažām dienām paņemt kādu atpūtas dienu. Domāju, ka tā ir tikai mana nepieciešamība, jo esmu jau solīdos gados. Jūs pacēlāt manu pašapziņu:-):-)
Lai Jums ļoti, ļoti veicas! Vai gan tādu nieku dēļ, kā 35 eiro iztrūkums, mēs neskatīsim šo brīnišķo pasauli?!