Ja es atzīmētu katru reizi, kad mums uzdod jautājumu „kur tas ir?”, šķiet, būtu iztērējusi vismaz četrus pieklājīga izmēra blociņus. Bet ko lai dara, ja tieši ar jautājumiem par izcelsmes zemi visbiežāk tiek uzsāktas visas sarunas ceļojumos un tā ir sagadījies, ka nāc no mazas, ne pārāk zināmas valsts ar smieklīgu iedzīvotāju skaitu. Es, protams,…
Šodien svinam ļoti apaļu jubileju – ir pagājis viens gads un piecas dienas, kopš pērn 25.aprīlī iekāpām busiņā un emigrējām. Harija vērienīgajās svinībās diemžēl nevarēju piedalīties, jo biju citā pilsētā, tāpēc svinēšu citādāk – atskatīšos uz pagājušo gadu un piecām dienām, analizējot, kādas kļūdas mēs pieļāvām un ko ar šī brīža zināšanām būtu darījuši citādāk.…
Es zinu, ka Pakistāna nav tā valsts, kas pirmā iešaujas prātā, domājot par nākamo atvaļinājumu, taču mūsu pavadītais laiks tur, šķiet, būs viena no spilgtākajām ceļojumu atmiņām. Uzreiz saku, ja jums skalā no viens līdz 10 ir bail „6” un uz augšu, labāk nebrauciet, jums būs grūti to izbaudīt, bet visiem pārējiem apgalvoju – lai…
Šonedēļ lasāmkartē stāsts par mūsu pēdējām dienām Pakistānā. Virsraksts runā par tām dienām, ko pavadījām jau pēc valsts pamešanas, skumstot par to, ka nācās nomainīt mīļo, jauko Pakistānu pret, maigi sakot, ne tik jauko Indiju. Pagaidām gan vēl centos niknumu par Indiju saturēt sevī, bet nākamnedēļ gan gāzīšu visu naidu pār jūsu ausīm(acīm), hehe. Tātad,…
Šoreiz te neko nerakstīšu. Veikšu sociālo eksperimentu un pēc tam skatīšos lasījumu statistikā, vai baigi asprātīgais priekšvārds (jā, parasti esmu ļoti asprātīgs) kaut ko maina.
Gan šajā, gan arī nākamajā nedēļā dzīvojām diezgan slinki – pārsvarā gulējām līdz desmitiem vienpadsmitiem, tad izgājām pavazāties, tad atkal mājās, palūrēt kādu filmu un tā. Nav gluži līdz galam mūsu vaina, jo Pakistānas un Indijas nedraudzīgo attiecību rezultātā gaidīt uz vīzām nācās 2 nedēļas, nevis solītās 2-3 dienas. Un vispār – mēs taču arī…
Pirms šī ceļojuma vairākkārt esam apsaukti par trakajiem tikai tā iemesla dēļ, ka mūsu plānos ietilpa apmeklēt arī Pakistānu. Man šķita, ka nekā traka un neparasta tur nav, jo ceļotāji turp dodas un tikai 0,0001% (statistikas dati ir izdomāti) patiesi neveiksmīgāko tiek nolaupīti vai nogalināti. Baidīties par to būtu tikpat muļķīgi kā katru svētdienu satraukumā…
Lai gan jau kādu nedēļu esam Indijā, cītīgi turpinu strādāt pie iekavētā. Tā kā atkal esmu sarīkojis Ķīnas armijas cienīgu bilžu parādi (ja nu kāds nesaprata manu rēbusiņu: Ķīnas Tautas Republikai ir vislielākā armija pasaulē, tāpat kā manai galerijai – bildīšu), netērēšu vēl liekus burtus šeit, labi? Tātad – otrā un dullākā nedēļa Pakistānā. Īsumā…
Atskaitos par pirmo Pakistānā pavadīto nedēļu un daru to, protams, ar melīgu virsrakstu. Līdz šim Pakistānā esam novērojuši tikai divas no trim virsrakstā minētajām lietām, bet, lai uzzinātu, kuras ir īstās, būs jāizskrien cauri visiem bilžukiem.
Pirms pamatīgāk ķerties klāt piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Pakistānā, vēlos mazliet dalīties savā sajūsmā par pasākumu, kuru sapņoju apmeklēt no dienas, kad par to vispār uzzināju. Redzētais bija tik iespaidīgs, ka esmu ieplānojusi to noskatīties vēl divas reizes – otrreiz no Pakistānas puses un trešo reizi jau Indijā, ja mums, protams, kāds vispār iedos vīzu. Šobrīd…
Pēdējās dienas Irānā pavadījām tā, kā visiem normāliem Irānas apceļoājiem pēdējās dienas jāpavada – piedzīvojām negaisu tuksnesī, teju diennakti pavadījām lidostā, pārdūrām auto riepu… Hahah, par riepu, protams, muldu, un vispār – pēdējā nedēļa Irānā bija tik pat jauka, kā visas citas nedēļas. Turklāt pašā pēdējā dienā tikām uzaicināti uz pusdienām pie vienkāršas, bet ļoti…